Prezidenti un ticība 0
Kad Vācijas lielākās – gan valdošās, gan opozīcijas – partijas valsts prezidenta amatam izvirzīja Joahimu Gauku, viņš izteicās, ka gribētu, lai vācieši atgūtu ticību pašiem sev. Un arī uzticību prezidenta institūcijai.
To īpaši bija sašķobījis viņa priekštecis Kristiāns Vulfs, kurš šķietami atbilda visiem nepieciešamajiem kritērijiem – guvis lielisku izglītību, jauns un tajā pašā laikā sevi jau apliecinājis politiķis ar ilgu pieredzi Lejassaksijas premjera amatā. Taču šo pieredzi ātri apēnoja gaismā nākuši apšaubāmi kredīti un dāvanas, spiediens pret nepatīkamus faktus atklājušiem žurnālistiem un, jau pēc atkāpšanās, krampjaina turēšanās pie privilēģijām. Arī Joahims Gauks atzinis, ka savā dzīvē pieļāvis kļūdas, bet tas nav iedragājis viņa autoritāti. No Austrumvācijas nākušais, kādreiz VDR režīma uzraudzītais mācītājs un disidents, kurš vēlāk, pildīdams slepenpolicijas jeb “Stasi” dokumentārā mantojuma pārrauga pienākumus, zināmā mērā kļuva par šī režīma seku likvidatoru, jau ir veicis vēsturisku misiju. Uzņemoties vēl vienu, viņš arī krietni riskē.
Dažādu iemeslu dēļ politisko skatuvi priekšlaikus pametušie priekšgājēji Horsts Kēlers un Kristiāns Vulfs bija tradicionālā veidā valdošo aprindu vai, konkrētajā gadījumā, kancleres Angelas Merkeles komandas nominēti prezidenti, ko federālajai sapulcei, balstoties uz spēku samēru, atliek apstiprināt. Taču iepriekšējā reizē 2010. gadā (Vulfs pret Gauku) šis mehānisms gandrīz sagāja grīstē un bija vajadzīgas papildu aizkulišu aktivitātes un maksimāli pieļaujamās trīs balsošanas kārtas. Jo daudziem valdošo koalīciju pārstāvošajiem, varētu sacīt, necēlās roka, apzinoties, ka viņiem jābalso pretēji tam, kā būtu balsojis pilsoņu absolūtais vairākums. Galu galā toreiz uzvarēja disciplīna, bet apstākļu sakritība vai likteņa pirksts tomēr parūpējās, lai Joahims Gauks tiktu izvirzīts atkal – nu jau kā pozīcijas un opozīcijas (izņemot “Die Linke”) kopīgais “kompromisa kandidāts”.
Taču kompromiss nebūtu noticis, ja Gauku neatbalstītu apmēram 70 procenti vāciešu. Viņš ir pirmais Vācijas prezidents, kurš par savu ievēlēšanu drīzāk var pateikties tautas viedoklim, nevis politiskajai elitei, kas gan vadās pēc saviem taktiskiem apsvērumiem, bet tie vairāk ir sabiedriskās domas diktēti nekā gribēti.
Pēdējos gados pieredzētās likstas bija radījušas šaubas par augstākā amata jēgu, kam rod pielietojumu lielākoties ceremonijās un diplomātiskās etiķetes vajadzībām, bet kam jāiemieso arī zināmas nāciju vienojošas idejas – tāda ir Federālās sapulces jeb vairāku simtu Bundestāga deputātu un federālo zemju pārstāvju piešķirtā mandāta būtība. Šajā ziņā pārmaiņas diez vai notiks, bet tās tiek gaidītas politiķu attieksmē.
Šoreiz svarīgākais, ka minētās problēmas ir pārdomu vērtas arī Latvijai prezidenta institūcijas 90. gadskārtā: Jānis Čakste sāka pildīt prezidenta pienākumus 1922. gada novembrī. Turklāt Latvijā, kura arī ir parlamentāra valsts, prezidenta pilnvaras ir plašākas nekā Vācijā, bet pats izvirzīšanas process mūsdienās kļuvis varbūt visnecaurskatāmākais visā Eiropas Savienībā, un vēlētāju iespējas iespaidot viņu ievēlētos deputātus līdzinās nullei. Pilsoņi parasti ir spiesti noraudzīties nožēlojamā izrādē ar “īsto” kandidātu slēpšanu no preses un nodoties minējumiem par “tumšo zirdziņu” vai “balto dāmu” iespējamo parādīšanos. Lai gan mazā valstī prezidenta lomai ir īpaša nozīme arī tāpēc, kā tā spēj papildināt diplomātijas un valsts tēla veidotāju ierobežotās jaudas. Latvijas attiecībās ar Rietumiem to apliecinājusi vienīgi Vaira Vīķe-Freiberga, bet pārējos gadījumos resurss atšķirībā no Igaunijas ir palicis īsti neizmantots. Jo šo uzdevumu nevar pilnvērtīgi veikt personas, kas uzņemas valsts galvas funkcijas ar pārsteidzošu vieglumu un ar zināšanu bagāžu humanitārajās jomās zem vidusmēra studenta līmeņa. (Ko savulaik varbūt varēja atļauties harismātiskais revolucionārs Lehs Valensa.) Nekādi gudri padomnieki šo trūkumu pilnībā nekompensē.
Pagaidām mierināsim sevi ar domu – lielas kļūdas nav pieļautas. Bet paliksim pie pārliecības, ka valsts pirmās personas izraudzīšanā pilsoniskajai sabiedrībai savs vārds tomēr būtu sakāms.
