– Bet galva bez rokām nevar strādāt. Blakus prezidentam nepieciešams līdzīgi domājošs premjers. 19
– Var jau būt atšķirīgi domājošs, galvenais, ka aktīvs, ar vēlmi atrisināt sāpīgās lietas.
E. Līcītis: – Labu laiku iepriekš sacījāt: ja mainīsies valdība. Vai tai jāmainās ar jauna prezidenta ienākšanu pilī.
– Tas būtu Saeimas, ne prezidenta jautājums.
– Ļoti labi sakritis, ka esat arī Saeimas loceklis.
– Prezidentam ir jānosauc premjera kandidāts. Mana mēraukla te būtu: viņam ir redzējums par valsti. Redzējums par savu komandu, kas spēj piepildīt plānoto. Ja šī skatījuma nav… Tad tāds kandidāts neder un ir laižams ganos. Manuprāt, politiskai kultūrai Latvijā jāvirzās uz to, ka – pirmkārt! – premjera kandidāts ir attiecīgās partijas līderis, nevis piepeši no cepures izvilkts personāžs. Tas ir organizācijas priekšsēdētājs, kurš novadījis vēlēšanu procesu, ieguvis pārstāvību Saeimā un priekšroku savai partijai veidot valdību. Tad viņš piesaka tiesības uz premjera amatu. Ja man būs iespēja izaudzināt šī amata kandidātu, tad nosaukšu tieši caur politiskām ugunīm izgājušas partijas vadītāju.
– Dažām partijām priekšsēdētāji krīt vēlēšanu cīņās.
– Taču viņi ir vadījuši politisko spēku, ieguldījuši, lai būtu panākumi. Neba Straujumas kundze, neba Rinkēviča kungs, neba Seiles kundze vadīja “Vienotības” politisko kampaņu. To darīja un kursu noteica priekšsēdētāja Āboltiņa līdz ar deputātu kandidātu izvēli un programmatiskajiem uzstādījumiem. Tad pašai jāņem karogs rokā. Ja 2014. gadā būtu prezidents Bondars, tad novembrī Āboltiņas kundzei vai nu nāktos piekrist kandidēt par premjeri, vai mēs skatītos, kā citām partijām ar kandidātiem. Tā, starp citu, būtu arī 2013. gadā pēc Valda Dombrovska atkāpšanās.
V. Krustiņš: – Kāds varētu būt prezidenta ieguldījums, lai mazinātu plaisu, sabiedrības neuzticēšanos varai.
– Tautas skepse, neuzticība ceļas varas pašas dēļ. Varai jāpilda vēlētājiem dotie solījumi. Tā arī ir atmetama politiskā kultūra, kurā solījumi netiek pildīti. Ja partijās arī nav konsekvences pieprasīt atbildību no solījumu lauzējiem, tad tas grauj uzticības reitingu vislielākajā mērā. 2013. gadā politiķi solīja: ļoti ātri noskaidrosim, kā varēja gadīties traģēdija “Maxima” veikalā, kādas aplamības pie tik šausmīgām sekām noveda. Būs pusotrs gads apkārt, nekā no tā nav, kaut nelaimē paņemtas 54 cilvēku dzīvības. Es nerunāju par juridisku un kvalificētu notikušā izpēti, bet par politiskām atbildēm – kāpēc ēka sagruva pār cilvēku galvām?
