Otrs – ekonomiskais bloks prezidenta rokās mazāk ir tiešā veidā. Taču saimnieciskās attīstības lietās, kas ir valdības kompetence, prezidentam jāpiedalās ar “maigo” varu. Ja mainās valdība, prezidentam klātos runāt ar nākamo valdības vadītāju, ko darīt ekonomikas izaugsmes jautājumā, jāskatās, lai tas parādās deklarācijā. Pēc tam jāseko līdzi izpildei. Šogad būšot 2% ekonomikas izaugsme. Mazāk par plānotajiem 2,8%. Šajos procentos ietilpst daudz ES fondu ieguldījuma līdzekļu un aizbraukušo Latvijas cilvēku mājup atsūtītā nauda. Un tad no 2% nekas pāri nepaliek, precīzāk, izaugsme uz vietas būs skaitāma ar mīnusa zīmi. Tas jālabo, lai četros gados Latvijā notiktu uzņēmējdarbības vides paplašināšana, nevis tikai Es fondu apgūšana, kā bijis līdz šim. 19
– Tas izklausās mazliet vispārīgi.
– Konkrēti – fondu naudas saņemšana saistās ar pareizu papīru aizpildīšanu, toties privātā nauda plūst uz turieni, kur tā spēj pelnīt. Kamēr privātā nauda kritiski vērtē Latvijas apstākļus, jo te ir birokrātiskie šķēršļi, sarežģīta tiesiskā vide komercjautājumos, neprognozējama nodokļu aplikšana, tikmēr investīcijas ies ar līkumu. Valsts uzdevums ir noņemt, neļaut šādiem šķēršļiem rasties. Prezidenta līmenī savukārt ir iespējams palīdzēt konkrētiem uzņēmumiem atvērt konkrētas durvis ārvalstīs.
Es gribu uzsvērt vēl vienu valsts galvas lomu – aprūpēt reģionālo politiku, lai Latvija nekļūtu par Rīgu ar tai piegulošo parku, kurā retumis dzīvo cilvēki. Ārpus Pierīgas iedzīvotāju skaits dramatiski krītas, tāpēc vismaz 11. gadā kopš iestāšanās ES vajadzētu izstrādāt reģionu politiku, kuras pamatuzdevums ir parādīt, ka subsidējam uzņēmējdarbību ārpus galvaspilsētas. Tas nozīmē, piemēram, neprasīt Engures uzņēmējam 4000 eiro par elektropieslēgumu, ko viņš tur nespēs atpelnīt. Jā, tas arī ir valdības pienākums, bet prezidentam jāpamudina skatīties tālāk par Rīgu.
– Solāt rūpēties arī par zemniekiem ar sešām govīm?
– Jārūpējas par cilvēkiem, kas dzīvo ārpus pilsētas, lai arī viņiem ir pieejama veselības aprūpe, izglītība – lai neslēgtu lauku skolas. Process ir pazīstams. Skolai atslēgu priekšā, cilvēki dodas prom, un Rīgā pēc tam rakstām koncepcijas, kā viņus tur dabūt atpakaļ.
– Ko jūs, prezident Bondar, darīsiet trešajā darbadienā, lai apturētu šīs nelaimes?
– Vispirms jāsaprot, vai gribam, lai cilvēkiem ir iespēja dzīvot tēva mājās. Ja gribam, tad cilvēkam jādod skaidrība, ka viņa mājā piedzimušiem bērniem tuvu dzīvesvietai būs skola, kur iet pirmajā klasē. Tāpēc nav jāļauj slēgt lauku pamatskolas. Tās ir pamatlietas reģionālajā politikā – izglītība, veselība, darbs.
– Jūs minējāt valdībai darāmo un arī to, ka prezidents Latvijā ar visām ierobežotām pilnvarām tomēr ir gana ievērojama persona, ja viņš tāds grib būt?
– Tieši tā!
