Prezidentam par drošību vislielākā teikšana. Saruna ar Mārtiņu Bondaru 19
“Latvijas Avīzē” viesojās Reģionu apvienības virzītais Valsts prezidenta amata kandidāts, Saeimas deputāts MĀRTIŅŠ BONDARS. Bondara kungs tikko bija atgriezies no Amerikas, kur, izmantodams bijušos prezidentes Vīķes-Freibergas kancelejas vadītāja un studiju laikā Hārvardā iegūtos sakarus, tikās ar senatoriem un kongresmeņiem, toskait Džonu Makeinu un Madlēnu Olbraitu, ciemojās arī pie tautiešiem, un tagad ir gatavs turpināt priekšvēlēšanas, pretendējot uz valsts galvas krēslu. Ar viņu sarunājās Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.
V. Krustiņš: – Kurp jūs veda ceļi Amerikā?
M. Bondars: – Vispirms pie latviešiem Vašingtonā, Bostonā, Čikāgā. Tautiešiem ir liela interese par notikumiem Latvijā un pirmām kārtām par drošības situāciju. Viņi ir mūsu vēlētāji un Čikāgā jautā apmēram to pašu, ko Liepājā. Ja gribu pārstāvēt cilvēku intereses, vienalga, kur viņi dzīvo, man jāzina, ko viņi domā, kas viņiem rūp. Apmeklēju arī ASV Kongresu un Senātu. Tajā pašā sakarā – jo vēlētāji jautā, vai pietiekami darām mūsu drošības labad un vai varam dzīvot bez satraukuma, ka kādudien Latvijā nenotiek kas līdzīgs kā Ukrainā. Atbilde skan – viena daļa ir mūsu rokās, viena daļa mūsu sabiedroto rokās. ASV ir vadošā NATO dalībvalsts, tādēļ ir no svara, ko domā amerikāņu likumdevēji. Senatori, kongresmeņi uzmanīgi noklausījās manu viedokli par situāciju reģionā, gribēja zināt, kādas ir mūsu vēlmes, kas izriet no situācijas, vaicāja, kā paši kārtojam drošības lietas. Mans aicinājums viņiem – paplašināt sadarbību starp ASV un Latviju ne vien militārā, bet arī iekšlietu un robežaizsardzības jomā.
– Kādas cerības ir pēc tikšanās? Ka viņi vēl kādu tanku atsūtīs, te izvietos spēkus un nobāzēsies?
– Tā ir pamatdoma. Ja Latvijas cilvēki bažījas, ka nebaltā dienā mēs varētu palikt vieni nedrošības reģionā, ka pret mums vērš uzbrukumu, kā notika 1940. gadā, tad man šiem kungiem jāvaicā, vai NATO līguma 5. pants strādās. Vai tas ir obligāts vai, kā daži mēģina teikt, kad uzbrūk, tad varētu sākt konsultācijas. Amerikāņu pozīcija ir nepārprotama – 5. pants ir obligāts. Kolīdz kādai dalībvalstij jāsaduras ar agresiju, pārējām pienākums doties palīgā.
Diemžēl Latvijas iekšpolitisko vājumu nespēs atrisināt ne amerikāņi, ne citi mūsu sabiedrotie. Tas ir mūsu mājasdarbs.
– Uz amerikāņiem varam paļauties?
– Jā, bet ir turpinājums – vai nonākam situācijā, kad 5. pants jāiedarbina, vai no tā var izvairīties. Sarunbiedri pozitīvi uztvēra manu aicinājumu par proaktīvu rīcību, kas atturētu lielo kaimiņu no agresīvas rīcības. Tas nozīmē papildu NATO karaspēka, militārās tehnikas klātbūtni Baltijā, lai nemaz nerastos vēlme uzbrukt.
