Prezidentam novēl būt aktīvākam un agresīvākam 4
Aizvadītā gada pēdējā darba dienā Valsts prezidents Raimonds Vējonis paziņoja, ka pats uzņemas iniciatīvu premjera amata kandidāta izvirzīšanā. “Es devu iespēju partijām vienoties un rast stabilas un rīcībspējīgas koalīcijas modeli. Politiskās partijas šo iespēju nav izmantojušas,” teica prezidents. Tādēļ viņš esot mainījis savus plānus un jau rīt atgriezīsies no sava atvaļinājuma. Pirmās sarunas ar premjera amata kandidātiem varētu notikt ceturtdien.
Politologs Jānis Ikstens uzskata, ka prezidenta lēmums nāks kā glābiņš “Vienotībai”, kas bija nokļuvusi “apsēstības apmirdzētā bezizejā”. Proti – neskatoties uz koalīcijas partneru un pat daļas partijas biedru iebildumiem, Solvita Āboltiņa ar savu enerģisko darbu panākusi savu priekšstādīšanu par premjera kandidāti. “Kāršu spēļu terminoloģijā tas bija blefs ar cerību, ka pārējie piekāpsies. Taču tas nenostrādāja. Āboltiņa ļoti, ļoti gribēja būt par premjeri, bet partneri tikpat ļoti, ļoti viņu negribēja,” skaidroja politologs. Tādēļ Vējoņa iniciatīva ļaus “Vienotībai” un Āboltiņai piekāpties, saglabājot kaut mazumiņu cieņas.
Tomēr pēdējā laika notikumi partijā ir spilgti nodemonstrējuši partijas iekšējo sašķeltību un vājumu, kas atspoguļojas arī partijas reitingā. Turpretim prezidentam Vējonim viņa izrādītā aktivitāte ļāvusi nopelnīt papildu popularitātes punktus. Vismaz interneta sociālo tīklu lietotāju un “Latvijas Avīzes” lasītāju vidū prezidenta pirmssvētku paziņojums tika uzņemts atzinīgi, vienlaikus kritizējot neizlēmīgās partijas. Arī Vējoņa priekšgājēji uzskata, ka prezidents rīkojies pozitīvi.
“Prezidentam Vējonim ir skaidrs spēles laukums, un viņš pa to virzās. Varbūt pārlieku uzmanīgi un piesardzīgi, bet tomēr virzās. Uzņemties pašam premjera meklējumus – tas bija loģisks un pareizs solis. Par īpašu iniciatīvu gan to nevarētu saukt, jo premjera kandidāta uzaicināšana ir Satversmē noteikts prezidenta pienākums. Kādā veidā viņš to īsteno – tas ir katra paša lēmums,” notikumus vērtēja kādreizējais Valsts prezidents Valdis Zatlers. Viņš arī vilka analoģijas ar Aigara Kalvīša valdības krišanu 2007. gadā. Tolaik Tautas partija ilgstoši nespēja atrast Kalvīša pēcteci un pēc mēnesi ilgiem meklējumiem tika izvirzīts Edgars Zalāns. Taču pēc visu kandidātu uzklausīšanas Zatlers amatu uzticēja Valdim Dombrovskim. “Ļoti būtiski, ka kandidātus un viņu piedāvājumu bija iespēja izvērtēt ne vien prezidentam, bet arī medijiem un sabiedrībai. Citādi rodas iespaids, ka notiek kādi slepeni darījumi pagaldē,” uzsvēra Zatlers. Viņš arī pieļāva, ka partijas būtu rīkojušās izlēmīgāk, ja prezidents jau sarunu sākumā būtu nosaucis vairākus kritērijus, kuriem jāatbilst premjera kandidātiem, un skaidrāku redzējumu, ko viņš sagaida no jaunās valdības.
Arī eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga uzskata, ka brīdī, kad valdības veidošanas procesā iestājusies dīkstāve, izšķiroša loma ir prezidentam, kuram vajadzētu politiķus bikstīt un mudināt, nākt ar savu izvērtējumu un savu izvēli. “Viņam kaut vai vispirms, es pieņemu, savstarpējās sarunās nav tūliņ viss publikai jāstāsta. Tas tomēr ir tāds delikāts process. Bet no prezidenta ir nepieciešama ļoti aktīva līdzdalība šajā procesā,” intervijā televīzijai LNT paudusi Vīķe-Freiberga.
Līdzīgu viedokli pauda arī atjaunotās Latvijas Republikas pirmais prezidents Guntis Ulmanis. Viņš neizslēdza iespēju, ka Vējonis jau pirms paziņojuma par iniciatīvas uzņemšanos varētu būt veicis kādas neformālas konsultācijas ar iespējamiem premjera kandidātiem. “Tas būtu tikai loģiski. Sākumā vajadzētu konfidenciālas sarunas ar iespējamiem kandidātiem un pēc tam rīkot atklātas, lai arī sabiedrība varētu redzēt, kas tie ir par kandidātiem. Nevar valdību veidot tikai aizkulisēs, kā tas pašreiz notiek. “Vienotībai” var daudz ko pārmest, bet tā vismaz vēlas šo procesu padarīt atklātu, bet “zemnieki” un tēvzemieši cenšas to padarīt par aizkulišu spēlēm,” uzskata G. Ulmanis. Tādēļ viņš novēlēja Vējonim valdības izveidošanas procesā būt drosmīgākam un agresīvākam.
Vējoņa sākotnējā vilcināšanās un piesardzība, pēc viņa priekšteču domām, ir piedodama, jo līdz šim viņš šādā situācijā nav atradies. Turklāt pratis noorientēties diezgan laikus un pārņēmis iniciatīvu. Turpretī partiju neizlēmība un nespēja raisījusi neizpratni pat pieredzējušajos politiķos. “Ir jau gandrīz mēnesis pagājis, bet politiskie spēki nav izdarījuši nevienu konstruktīvu piedāvājumu. Nevienu! Partijām un deputātiem vienkārši trūkst atbildības sajūtas!” nepatīkami izbrīnīts bija G. Ulmanis. Savukārt V. Zatlers pieļauj, ka dīkstāve valdības veidošanā iespējama tādēļ, ka sabiedrība pašlaik nav tik nokaitēta kā pirmskrīzes laikā, kad krita Kalvīša valdība. “Taču cilvēku pacietība nav bezizmēra. Ar katru dienu, kamēr valdības veidošanā turpināsies muļļāšanās, pieaugs sabiedrības neapmierinātība,” brīdināja Zatlers.
Politologs Ikstens gan mierina, ka satraukuma nav un nekas nav nokavēts, jo līdzšinējā valdība turpina strādāt. Viņš atgādina, ka Latvija ir parlamentāra republika, kur Valsts prezidents nav centrālā figūra valsts pārvaldes funkcionēšanā. “Tā vai citādi, bet pirmā vijole būs jāspēlē partijām. Prezidenta rīcībā ir tikai viens, bet spēcīgs ierocis – premjera kandidāta nominēšana,” teica Ikstens. Taču to prezidents nevar darīt uz labu laimi, tādēļ arī konsultācijas ar politiskajām partijām būs jāturpina.
UZZIŅA
Prezidenta izšķirošais vārds
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas visi Latvijas Valsts prezidenti ir piedzīvojuši brīdi, kad tieši viņi spēlē nozīmīgu lomu nākamā premjera izvēlē. Dažreiz šī izvēle pat bijusi pārsteigums sabiedrībai.
1995. gads, Guntis Ulmanis. Pēc tam kad 6. Saeimas vēlēšanās visvairāk balsu ieguva demokrātiskā partija “Saimnieks”, politiskā loģika un matemātika prasīja, lai valdības veidošana tiktu uzticēta tās līderim Ziedonim Čeveram, tomēr Valsts prezidents G. Ulmanis nosauca citu kandidātu – “Tēvzemei un brīvībai” priekšsēdētāju Māri Grīnblatu. Lai gan viņš neguva Saeimas vairākuma atbalstu, tomēr politiskās pārgrupēšanās dēļ balsis zaudēja arī Čevers, un uz skatuves ar G. Ulmaņa svētību parādījās jauna politiska figūra – tobrīd vēl bezpartijiskais Andris Šķēle.
2004. gads, Vaira Vīķe-Freiberga. “Sarežģīta situācija,” tā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga raksturoja savu izvēles brīdi, kad Saeimā bija izveidojušās vairākas grupas, no kurām nevienai nebija vairākuma valdības izveidei. Kā kompromisa figūra tika virzīts Latvijas Zaļās partijas priekšsēdētājs Indulis Emsis, kas, pēc prezidentes domām, varētu atrast kopīgu valodu ar dažādiem spēkiem. Emsim izdevās izveidot mazākuma valdību, taču tās mūžs nebija ilgs – jau tā paša gada nogalē Saeima nobalsoja pret valdības sastādīto budžetu un šis balsojums automātiski nozīmēja arī valdības krišanu.
2007. gads, Valdis Zatlers. Savu prezidenta lomu V. Zatlers nodemonstrēja 2007. gada nogalē, uz sarunām Rīgas pilī aicinot vairākus iespējamos premjera kandidātus. Par spīti Tautas partijas un “Jaunā laika” ambīcijām, Zaltlera lēmums bija uzticēt valdības izveidi “Latvijas ceļa” veterānam Ivaram Godmanim.
2014. gads, Andris Bērziņš. Pēc Zolitūdes traģēdijas un Valda Dombrovska atkāpšanās “Vienotība” piedāvāja vairākus iespējamos premjera kandidātus. A. Bērziņš šos piedāvājumus diezgan strupi noraidīja, bet viņa labvēlību izpelnījās bijusī ierēdne Laimdota Straujuma, kas tobrīd pat oficiāli vēl nebija “Vienotības” biedre.
