Māris Antonevičs: Prezidenta vēlēšanas – sācies “desu taisīšanas” posms 67
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
No publiskajiem paziņojumiem izriet, ka uzņēmējs un politiķis Uldis Pīlēns lēmumu kandidēt prezidenta vēlēšanās pieņēmis pēc ilgām un mokošām pārdomām Lieldienu laikā. Viņš iepriekš par to nebija īpaši domājis, bet nu, “Apvienotā saraksta” (partiju apvienība, kuru pats tikai pirms nepilna gada uzkonstruējis) aicināts, saka “jā”. Kā to pasniedzis pats Pīlēns: “.. esmu gatavs nest šādu atbildību.”
Politika nav iedomājama bez teātra elementiem, un diez vai politiķis savā karjerā daudz varētu sasniegt, ja nebūtu apveltīts ar aktiermākslas talantiem. Bet vai tiešām kāds nopietni tic, ka Uldis Pīlēns izlēmis tikai tagad? Jo īpaši tāpēc, ka aprunāts šis variants tiek jau kopš brīža, kad viņš nāca klajā ar ideju par “Apvienotā saraksta” veidošanu. Jautājums par Valsts prezidenta amata ambīcijām Pīlēnam vairākkārt uzdots arī dažādās intervijās, un tieši tas ir viens no neveiklākajiem momentiem visā šajā stāstā, jo iepriekš uzņēmējs nez kāpēc noliedzis, ka viņam būtu tādi plāni vai ka viņš to vēlētos. Var jau tagad teikt, ka pārdomājis, bet neizklausās ticami.
Tad jau vairāk šķiet, ka tas ir gadiem lolots nodoms/kampaņa, rūpīgi apsverot katru nākamo soli. Iespējams, viens no pirmajiem tika sperts pirms sešiem gadiem, kad 2017. gada vasarā žurnālā “Ir” parādījās raksts, ka pazīstamais latviešu garīdznieks Juris Rubenis un ne mazāk zināmais uzņēmējs, arhitekts Uldis Pīlēns kopā ar dzīvesbiedrēm veidos “Integrālās izglītības institūtu I3”, piesakot “izglītības virzienu, kas jaunajā tūkstošgadē pieņemas spēkā dažādās valstīs”.
Kā vēstīja publikācija, ideja radusies tieši Pīlēnam, Indijas okeāna krastā lasot Rubeņa ieteikto ASV dzīvojošā vācu izcelsmes ekonomista Klausa Otto Šarmera grāmatu “U teorija”, kurā analizētas modernās sabiedrības plaisas, kas ved uz katastrofu – ekoloģisku, sociālu un garīgu, un piedāvāti jauni risinājumi. “Obligātā literatūra, lai sastaptos ar sevi no nākotnes perspektīvas,” tā par grāmatu vēlāk rakstīja Pīlēns. Rubenim šī nodarbe turpinājumā kļuva par galveno dzīves uzdevumu, kamēr Pīlēns no tās pamazām attālinājās. Tomēr tā jau bija daļa no viņa jaunā uzņēmēja intelektuāļa tēla, tāpat kā pēc dažiem gadiem iznākusī grāmata “(Mans) uzņēmēja kods” un daudzas intervijas medijiem, kurās Pīlēns uzstājies kā vizionārs.
Vienlaikus arvien redzamākas kļuva Pīlēna politiskās ambīcijas. Pēc diezgan aktīvas dalības Andra Šķēles Tautas partijā, kur viņš no 1998. līdz 2008. gadam bija valdē, pēc tam bija sekojis diezgan ilgs “atdzišanas periods”. Tomēr veids, kādā Pīlēns pērn nolēma atgriezties, bija diezgan savdabīgs. It kā neapšaubāms “Apvienotā saraksta” līderis un vilcējs, taču pats nav vēlēšanu sarakstā, joprojām paliek bezpartejisks… Kāpēc? Un atkal loģiskākā atbilde – vēlme nevis sēdēt Saeimā vai, piemēram, kļūt par ministru, bet gan iezīmēt sev ceļu uz Rīgas pili.
Latvijas politiskās tradīcijas paredz, ka Valsts prezidents nav nevienas partijas biedrs (Satversme gan to nenosaka, taču tie politiķi, kas ievēlēšanas brīdī ir kādas partijas biedri, parasti nekavējoties aptur darbību tajā, tā rīkojies, piemēram, Guntis Ulmanis un Raimonds Vējonis). Bet, ja galvenais mērķis ir kļūt par prezidentu, tad kāpēc vispār sevi oficiāli sasaistīt ar kādu politisko spēku… Pēc aktīvas dalības koalīcijas sarunās un valdības izveides Pīlēns it kā atkal pagāja malā, vairs neiesaistoties aktīvās diskusijās, vēlreiz uztaisot tādu nelielu “atdzišanas periodu”, lai gan bijis arī skaidrojums, ka tam pamats ir sarežģītās attiecības ar premjeru Krišjāni Kariņu.
Nonākam pie stāsta sarežģītākās daļas – pašas ievēlēšanas. Te aktiermākslai un publiskajam tēlam vairs nav lielas nozīmes. “Desu taisīšana”, kā to savulaik tēlaini salīdzinājis vācu kanclers Oto Bismarks. Process, kas sabiedrībai nav jāredz, jo tas nav patīkams skats un var sabojāt visu apetīti. Visnotaļ labāk izskatītos, ka par Pīlēnu būtu vienošanās koalīcijā, kas, protams, arī būtu darījums, taču saprotams. Piemēram, premjera amats “Jaunajai Vienotībai”, prezidenta – “Apvienotajam sarakstam”, Saeimas priekšsēdētājs – Nacionālajai apvienībai.
Taču valdības veidošanas gaita parādīja, ka šādas vienošanās nav un “AS” jau ieguvis Saeimas spīkeru (Edvards Smiltēns), bet tagad grib vēl vienu no trim augstākajiem valsts amatiem, kamēr parlamentā tai ir tikai 15 deputātu vietas. Tātad jāvāc balsis no opozīcijas. Pīlēna izteikumi liecina, ka viņš tās nesmādēs, pat ja tās nāks no “Stabilitātei” frakcijas un Glorijas Grevcovas. Daži jau spriež, ka tieši tāpēc bijušas vajadzīgas Lieldienu pārdomas – ne jau garīgām apcerēm par savu lomu valsts nākotnē, bet, lai iegūtu apliecinājumu, ka balsis tiešām būs.
Un tālāk jau ir jautājums – kas Pīlēnam (vai “Apvienotajam sarakstam”) par to būs jādod pretī? Jauna valdība? Kāda partijai svarīga cilvēka apžēlošana pēc notiesājoša tiesas sprieduma (šis jautājums ir tieši Valsts prezidenta ziņā)? Kāda likuma neizsludināšana? Tie visi ir “desu taisīšanas” jautājumi, un aizdomas paliks, pat ja tās simtiem reižu tiks noliegtas.
Jebkurā gadījumā prezidenta vēlēšanu kampaņa beidzot ir sākusies, un šāds pavērsiens sola Latvijas iekšpolitikai politiski karstu pavasari, bet varbūt arī vasaru.
