Māris Antonevičs: Vai varēja būt kāds labāks par Egilu Levitu? 8
Sazvērestības teorijas, ka Valsts prezidenta vēlēšanām ar vienu kārtu nepietiks un kaut kas tur beigās noteikti tiks “sashēmots”, izgāzušās. Ar ļoti pārliecinošu balsu vairākumu jurists Egils Levits ievēlēts par Valsts prezidentu – iepriekš viņam tika paredzētas “vismaz 55 balsis”, saņemtas par sešām vairāk.
Aizdomas, protams, veicināja opozīcijas gandrīz vai izmisīgais mēģinājums pārcelt prezidenta vēlēšanas par nedēļu un rīkot tās 5. jūnijā. Arguments aiz matiem pievilkts – pietrūcis laika pilnvērtīgām prezidenta kandidāta debatēm. Bet kāpēc tad pati opozīcija laikus nenosauca savus kandidātus? Varbūt tāpēc, ka mērķis bija nevis godīga sacensība, bet gaisa jaukšana, kā tas bieži noticis agrāk.
Daudzas reizes Valsts prezidenta vēlēšanu iznākums sagaidīts ar sajūtu: “Nu… varēja būt arī sliktāk.” Un diez vai tikai nejaušība, ka iepriekšējie trīs prezidenti amatā nostrādājuši tikai vienu termiņu, jo šaubas, kas pavadījušas viņu ievēlēšanu, ir bijušas pārāk biezas, lai spētu tās kliedēt pat ar lielāku vai mazāku centību. Prezidenta vēlēšanu iznākumu pēdējās divas reizes bija izšķīrusi “Saskaņa”.
Tagad jau atklājies, ka taktika savulaik saskaņota pat bēdīgi slavenajās “Rīdzenes” sarunās, kur apspriedies Šlesers, Lembergs, Urbanovičs un citi. Vai arī kā pirms četriem gadiem, kad “Saskaņas” līderis Nils Ušakovs personīgi atsteidzās no Rīgas domes uz Saeimu, lai, tā teikt, nokārtotu jautājumu, publiski gan to noliedzot.
Tagad “Saskaņas” politiķi ir no sirds sašutuši, ka tā vairs nevar, un viņu balsīm šoreiz vairs nav svara. “Koalīcijai ir savs prezidenta kandidāts. Debates, konkurence, demokrātija… Koalīcijai visi šie vārdi ir tukši un sveši,” dusmojas “Saskaņas” deputāts Vjačeslavs Dombrovskis. Izrādās, ka pie pašreizējās koalīcijas un atklātā balsojuma ierastās hibrīdmetodes nestrādā.
Vislielākās šaubas pirms balsojuma bija par “KPV LV” frakciju, kas pēdējos mēnešos pārtapusi par neskaidru daudzdaļīgu organismu, no kura nāk dažādi signāli. Viens no prezidenta kandidātiem, kas konkurēja ar E. Levitu, bija “KPV LV” deputāts Didzis Šmits, kuru frakcijas biedru vairākums gan neatbalstīja, toties kuplā skaitā balsis sameta “Saskaņa”. Kam nav skaidra šī kombinācija, ieteicams atrast un palasīt pagājušā gada pirmsvēlēšanu laika “Dienas Biznesa” komentārus.
Bet galu galā tieši “KPV LV” frakcijas vadītājs Atis Zakatistovs, šķiet, vislabāk no visiem Saeimas debatētājiem raksturoja prezidenta vēlēšanām pieteikto kandidāta atšķirību – Didzis Šmits kā saimnieciski apsviedīgs, Juris Jansons kā “vagars”, kas kaunina ierēdņus un politiķus, un Egils Levits, kurš ar savu darbību Latvijai pienes morālo dimensiju.
“Dažādos posmos Latvijas vēsturē varētu noderēt vagars, kauninātājs, soģis. Dažādos posmos Latvijas vēsturē varētu noderēt saimniecisks apsviedīgums. Bet, mūsuprāt, šis posms Latvijā ir cieņas un morālā kompasa posms. Mēs kā Latvija esam kā bangojošā jūra, Eiropa mainās, mūsu valsts mainās, un mums ir nepieciešama bāka, lai mēs varētu navigēt šajos grūtajos laikos,” tā Zakatistovs.
Varbūt pārāk tēlaini, taču skaidrs, ka Levitam vēl pirms stāšanās amatā ir bijusi vīzija un priekšstats, ko paredz šie pienākumi. Viņam nav jāgaida, ka atnāks kāds labs (ja paveiksies) padomnieks un iemācīs. Šoreiz nav tā dīvainā pašmierināšanas sajūta “varēja būt sliktāk”. Vai varēja būt kāds labāks? Iespējams. Bet viņš nepieteicās.
