Vispirms iepazīta kā prezidenta sieva, tagad pati kāpj uz politikas skatuves. Saruna ar Ievu Ilvesu 1
Ieva Ilvesa jau vairāk nekā divdesmit gadus ir nodarbojusies ar politikas īstenošanu, kā Ārlietu un Aizsardzības ministriju ierēdne darbojoties drošības politikas jomā, bet tagad viņa nolēmusi ķerties pie politikas veidošanas, lai kā Eiropas Parlamenta deputāte veidotu likumus, kas ietekmēs mūsu dzīvi.
Šajā misijā viņai palīdzēs arī dzīvesbiedrs, bijušais Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess.
Eiropas Parlamenta kandidātu sarakstos viens no lielākajiem pārsteigumiem ir Ieva Ilvesa, kas kopā ar politologu Ivaru Ijabu un biznesa lēdiju Baibu Rubesu veido “Attīstībai/Par” saraksta līderu trijotni.
Ieva (pirmslaulību uzvārdā Kupce) ilgus gadus strādājusi Ārlietu un Aizsardzības ministrijās, stiprinājusi Latvijas saites ar NATO un rūpējusies par mūsu valsts kiberdrošību, bet plašāka sabiedrība par viņu uzzināja 2016. gadā, kad Ieva apprecējās ar toreizējo Igaunijas prezidentu Tomasu Hendriku Ilvesu.
Pēc aiziešanas no prezidenta amata Ilvesu ģimene lielu daļu laika pavada Kalifornijā, kur Tomass ir Stenforda universitātes pētnieks.
Taču drīzumā ģimene varētu pārcelties atpakaļ uz Eiropu, ja vēlētāji būs lēmuši, ka Ievai jākļūst par EP deputāti. Tādā gadījumā arī Tomass esot gatavs atstāt otrajā plānā savu karjeru un sekot līdzi ģimenei uz Briseli vai Latviju.
“Tomasa darba grafiks ir tāds, ka mūsu ģimenē viņš ir viselastīgākais, jo var strādāt jebkurā pasaules malā,” stāsta Ieva. “Vīrs ir gatavs man palīdzēt, jo savulaik pats ir bijis Eiropas Parlamenta deputāts, tādēļ man būs kam paprasīt padomu.”
Ieva par savu prioritāti uzskata digitālo tehnoloģiju jomas sakārtošanu, jo šajā nozarē viss strauji mainās un likumdevējiem nav viegli tikt līdzi tehnoloģiju attīstībai. “Brīžiem šķiet, ka mūsu bērni tajā orientējas labāk nekā politiķi un ierēdņi, kas pieņem lēmumus par spēles noteikumiem.”
Kādēļ nolēmāt kļūt par politiķi un kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās?
Tas nebija sen plānots solis, pati biju diezgan pārsteigta, kad “Attīstībai/Par” saraksta līderis Ivars Ijabs man piezvanīja un aicināja pievienoties komandai, lai startētu Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Ivars un Baiba Rubesa man ir autoritātes, tādēļ esmu pagodināta strādāt kopā ar viņiem. Arī partiju apvienības paustā ideoloģija un vērtības man ir tuvas un saprotamas, tādēļ nebija grūti pievienoties sarakstam. Jutu, ka varu sniegt savu pienesumu, jo visus pēdējos gadus esmu strādājusi ar kiberdrošības jautājumiem.
Kad kopā ar vīru pārcēlos uz Silīcija ieleju ASV, sekoju diskusijām par moderno tehnoloģiju attīstību un sapratu, ka šajā jomā Eiropas modelim ir daudz priekšrocību. Jā, Eiropā tehnoloģiju attīstība nenotiek tik strauji kā Amerikā, taču pārmaiņu rezultāts ir sabiedrībai draudzīgāks.
Piemēram, Eiropā bija lielas diskusijas par Vispārīgās datu aizsardzības regulas ieviešanu, bet tagad amerikāņi ir atzinuši, ka tas ir labs piemērs, no kā vajadzētu mācīties. Kad mani uzaicināja kandidēt EP vēlēšanās, sapratu, ka tā ir mana iespēja runāt par šiem jautājumiem un ievēlēšanas gadījumā strādāt, lai pilnveidotu šo jomu visas Eiropas līmenī.
Tas ir ārkārtīgi svarīgi, jo skaidrs, ka modernās tehnoloģijas mūsu dzīvē ir ienākušas uz palikšanu, tādēļ nepieciešams definēt skaidrus spēles noteikumus. Tagad arī savu privāto dzīvi varu sakārtot tā, lai strādātu sabiedrības labā, jo mūsu jaunākais bērns ir sasniedzis divu gadu vecumu, sācis iet bērnudārzā, tādēļ man ir iespēja atgriezties darbā. Domāju, ka ar savu pieredzi varu būt noderīga Latvijai un Eiropai.
Jūsu pieminētās regulas ieviešana Latvijā izraisīja pretrunīgu reakciju, piemēram, daudzi lauku ļaudis ir neizpratnē, kādēļ vietējā avīze vairs nevar publicēt novadā mirušo cilvēku sarakstu. Vai nav tā, ka arī citās jomās Latvijas ierēdņi pārāk cītīgi izpilda “Briseles prasības”, lai gan citviet Eiropā uz tām piever acis?
Tas nav viennozīmīgi vērtējams jautājums. Mēs labi zinām gadījumus, kad Latvija nav izpildījusi ES prasības, tādēļ nācies saņemt aizrādījumus un zaudēt tiesvedībā. Nevaru komentēt par visām jomām, bet par sev tuvo digitālo tehnoloģiju nozari varu teikt, ka šajā jomā mēs visi vēl tikai apgūstam prasmi izmantot tās savā labā.
Tādēļ es saprotu valsts iestāžu darbiniekus, kas cenšas ievērot likuma burtu. Protams, gadās arī pārspīlējumi, bet domāju, ka laika gaitā visu izdosies sakārtot. Bet ir labi, ka cilvēki aizdomājas par šīm problēmām un sabiedrībā raisās diskusijas par risinājumiem. Cilvēki apzinās, ka viņu privātie dati ir vērtība, kas jāsargā un par ko jārūpējas.
Vai pati cenšaties piedomāt, kas notiek ar jūsu datiem un kā tiek izmantota šī informācija?
Protams, jo ilgstoši esmu strādājusi Aizsardzības ministrijā, kur šāda piesardzība ir pašsaprotama. Tādēļ ļoti rūpīgi izvērtēju, kādu informāciju par sevi publicēt sociālo tīklu vidē un internetā.
Skaidrs, ka es tāpat kā vairākums cilvēku lietoju internetu, izmantoju “Google” meklētāju, un nav patīkami apzināties, ka visa informācija par manām vēlmēm un interesēm tiek apkopota un analizēta. Tas tiek darīts it kā nevainīgos nolūkos, lai piedāvātu manām interesēm atbilstošas reklāmas, taču būtu labāk, ja es pati to visu varētu noteikt un kontrolēt.
Bet vienlaikus ir skaidrs, ka daudziem cilvēkiem tas nešķiet svarīgi un viņi nav gatavi tērēt savu laiku, lai tajā iedziļinātos. Tas ir jautājums par labāko līdzsvaru starp ērtībām, privātumu un drošību.
Vai pašlaik jau neesam kļuvuši pārāk atkarīgi no digitālām tehnoloģijām? Piemēram, nesen bija situācija, kad īslaicīgi nedarbojās “Swedbank” maksājumu kartes un cilvēki veikalā nevarēja norēķināties par pirkumiem, jo viņiem nebija skaidras naudas. Kas notiek, ja Latvija kļūtu par kiberuzbrukuma mērķi un šādi traucējumi būtu daudz plašākā mērogā?
Latvijas varas iestādēm ir plāns, kā rīkoties šādā situācijā, lai aizsargātu mūsu infrastruktūru. Neko vairāk nevaru atklāt, jo tā ir slepena informācija, kas saistīta ar valsts drošības interesēm.
Valdībai ir plāns ārkārtas situācijām, bet es ieteiktu arī katram pašam padomāt, kā rīkoties gadījumā, ja nedarbojas maksājumu kartes, internets, elektrība.
Igaunija savulaik kļuva par kiberuzbrukuma mērķi, jo uzdrošinājās aizvākt padomju karavīru pieminekli no Tallinas centra, izraisot masu nemierus. Latvijā atkal ir aktualizējies jautājums par Uzvaras pieminekli. Jūsuprāt, vai ideja par tā nojaukšanu būtu atbalstāma, ņemot vērā iespējamo vardarbības risku?
Neesmu sajūsmā par padomju pagātnes rēgiem, taču šādam lēmumam jābūt rūpīgi pārdomātam. Šis piemineklis man atgādina par drūmām Latvijas vēstures lappusēm, bet mums ir sabiedrības daļa, kas uz to raugās atšķirīgi. Diemžēl ap šo jomu ir ļoti daudz manipulāciju.
Vai jūsu ģimene arī ir cietusi no padomju okupācijas režīma?
Domāju, ka latviešu un igauņu vidū būs grūti atrast kādu ģimeni, kas nebūtu saskārusies ar represijām. Mans vectēvs bija iesaukts vācu armijā un pēc tam bija spiests slēpties no padomju varas. Tā ir sarežģīta vēsture, par ko līdz pat atmodai skaļi nerunāja.
Eiropas Parlamenta vēlēšanās jums būs jākonkurē ar “Saskaņas” sarakstu, kura priekšgalā ir Nils Ušakovs un Andris Ameriks, kas tiek vainoti par Rīgas izsaimniekošanu. Kā raugāties uz viņu mēģinājumu izpeldēt plašākos ūdeņos?
Man ir skumji, ka Ušakovs tagad mēģina izvairīties no atbildības, lai gan vēl nesen saviem vēlētājiem zvērēja, ka neplāno kandidēt EP vēlēšanās.
Bet tas, ka cīņa par vietām Eiropas Parlamentā šoreiz būs sīvāka nekā parasti, varbūt nav nemaz tik slikti, jo ceru, ka vēlētājiem būs lielāks stimuls aiziet un nobalsot par sev tīkamu sarakstu.
Vai pagājušogad jums piedāvāja kandidēt Saeimas vēlēšanās?
Nē, nepiedāvāja.
Bet vai vēlēšanās pati balsojāt par šo sarakstu?
Satversmē rakstīts, ka mūsu parlaments tiek ievēlēts aizklātās vēlēšanās, tādēļ ar savu atbildi negribu pārkāpt šo demokrātijas normu (smaida).
Vai ierindas “Attīstībai/Par” biedriem nav pamats aizvainojumam, ka viņi gadiem ilgi darbojušies partijas labā, bet uz EP vēlēšanām pēkšņi parādās kaut kādi cilvēki no malas, kas aizņem pirmās vietas sarakstā?
Saeimas un EP vēlēšanu saraksti tiek veidoti atbilstoši atšķirīgiem principiem, jo galvenais kritērijs ir tas, ko deputāta kandidāti ir gatavi paveikt ievēlēšanas gadījumā.
Domāju, ka cilvēkiem, kas kandidēja Saeimas vēlēšanās, bija savs darbu saraksts, ko viņi gribēja izdarīt, bet Eiropas Parlamentam ir citas funkcijas, kam attiecīgi vajadzīgas citas prasmes un zināšanas.
Man ir atbilstoša pieredze, jo esmu daudz strādājusi starptautiskā vidē, piedalījusies svarīgu ES un NATO projektu īstenošanā.
Latvijā daudziem ir priekšstats, ka mūsu politiķus uz Briseli galvenokārt vilina lielā alga, ap 7000 eiro mēnesī. Vai jums atalgojums ir svarīgs, vai arī varat atļauties par to nedomāt?
Protams, ka arī es pirms jauna darba sākšanas izvērtēju piedāvāto atalgojumu, jo man ir bērni un ģimene, nevaru atļauties neko nedarīt. Taču mana motivācija kļūt par EP deputāti noteikti nav finansiāla, jo ar savu līdzšinējo darbu un vīra atbalstu šobrīd varu nodrošināt pieņemamu dzīves līmeni. Man ļoti nepatīk, ja par ES deputāta posteni runā kā par bonusu Latvijas politiķiem, ar ko viņi tiek atalgoti par šeit paveikto. EP deputāta amats nav bonuss, tas ir darbs, un es vēlos braukt uz Briseli, lai strādātu.
Aizsardzības un IT tehnoloģiju jomā pārsvarā strādā vīrieši. Vai jums nav nācies saskarties ar aizspriedumiem, sak, ko gan tā “smukā meitene” zina par kiberdrošības tehnoloģijām?
Deviņdesmito gadu vidū, kad sāku strādāt Ārlietu ministrijā un man uzticēja darboties drošības politikas jomā, lielākā daļa kolēģu bija vīrieši un droši vien kāds pie sevis nodomāja, ko gan tas jaunais skuķis saprot no šīs nozares.
Taču es vienmēr biju tik ļoti koncentrējusies uz mērķiem un darbiem, ka nepamanīju, vai kāds par mani vīpsnā.
Vēlāk esmu strādājusi Azerbaidžānā, kas ir izteikti patriarhāla valsts un kur brīžiem var rasties sajūta, ka vīrieši redz tikai tavu bildi un nedzird, ko tu saki. Domāju, ka Latvijā situācija dzimumu līdztiesības jomā ir labāka nekā daudzās citās valstīs.
Gadījumā, ja saņemsiet vēlētāju atbalstu un kļūsiet par EP deputāti, vai plānojat ar visu ģimeni pārcelties uz Briseli?
Esam gatavi izskatīt dažādus variantus, bet skaidrs, ka būšu gatava pildīt darba pienākumus, apmeklēt plenārsēdes un darboties komitejās. Domāju, ka tad arī biežāk varēšu būt Latvijā, jo EP deputātam ir svarīgi ne tikai darboties Briselē, bet arī strādāt šeit uz vietas, lai stiprinātu Latvijas un ES saites, skaidrotu cilvēkiem Briseles lēmumus.
Latviešiem ļoti patīk salīdzināt sevi ar igauņiem, un bieži vien tiek sludināts uzskats, ka Igaunijā viss ir labāk nekā pie mums. Vai tas atbilst patiesībai, vai arī latviešiem vienkārši ir mazvērtības komplekss?
Es varu nomierināt savus tautiešus: ja latvieši palasītu Igaunijas presi, tad viņi tāpat ieraudzītu daudz žēlabu, cik Igaunijā viss ir slikti un kā citas valstis ir labāk sakārtotas.
Tātad šajā ziņā mēs neesam unikāli. Protams, ir arī objektīvi rādītāji, kas liecina, ka atsevišķās jomās igauņi tiešām ir aizsteigušies mums priekšā.
Piemēram, digitālās tehnoloģijas viņiem ir labāk attīstītas, elektronisko valsts pārvaldi viņi ieviesa daudz straujāk. Igauņi jau gandrīz piecpadsmit gadus var nobalsot internetā, bet mēs vēl tikai domājam par šādu iespēju.
Vai nav tā, ka jūsu vīrs Latvijā ir populārāks nekā Igaunijā, jo viņa valdīšanas laikā daudzi latvieši apskauda igauņus, ka viņiem ir tāds prezidents, savukārt Igaunijā viņa tēls nebūt nav viennozīmīgi pozitīvs?
Skaidrs, ka savējos vienmēr kritizē vairāk. Arī mūsu prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu citi uzskatīja par iedvesmojošu piemēru, bet Latvijā viņai nācās uzklausīt ne mazums kritikas.
Bet es jau nevaru vērtēt objektīvi, jo skaidrs, ka manā vērtējumā Tomass ir visu laiku labākais prezidents! Tāpēc jau es ar viņu apprecējos (smejas)!
Mani sajūsmina viņa intelekts, plašās zināšanas par vēsturi un filozofiju. Man ir prieks, ka viņš mācēja izmantot savas zināšanas valsts labā.
Jo nepietiek tikai ar to, ka esi gudrs; gan Latvijā, gan Igaunijā ir daudz gudru cilvēku, bet valsts vadītājam ir nepieciešamas daudz plašākas iemaņas, jāprot iedvesmot tautu, lai valsts un sabiedrība mainītos uz labo pusi.
Vai ģimenē jūs ierobežojat laiku, ko bērni pavada digitālo tehnoloģiju pasaulē?
Protams, vecāki ir atbildīgi par bērna audzināšanu, tādēļ mūsu pienākums ir uzmanīt, lai bērnam neveidojas neveselīga atkarība no tehnoloģijām.
Mazākam bērnam tu vēl vari kaut ko aizliegt, bet ar pusaudzi jau nākas iesaistīties diskusijās, lai pierādītu savu taisnību.
Ar vecāko dēlu mums ir bijuši strīdi par šo tēmu, bet tagad redzu, ka viņš pats ir spējīgs izvērtēt, cik daudz laika atvēlēt tehnoloģijām. Bet ir jāņem vērā vēl pāris aspekti: pirmkārt, vecākiem ir jāpiedāvā bērnam citas alternatīvas, kā kvalitatīvi pavadīt brīvo laiku.
Otrkārt, bērni mācās no vecāku piemēra, tādēļ arī pati nevaru atļauties “sēdēt feisbukā”, kamēr bērns no lego klucīšiem būvē māju.
Jūs esat starptautiska ģimene. Kādu valodu izmantojat savstarpējai saziņai?
Pie vakariņu galda galvenokārt izmantojam angļu valodu, bet ar bērniem es runāju latviešu valodā, tādēļ tā viņiem tiešām ir mātes valoda. Tomass ar jaunāko bērnu runā igauniski, un pamazām arī mēs pārējie esam apguvuši igauņu valodu vismaz sadzīves līmenī, tāpat kā Tomass ir iemācījies latviešu valodu.
Tomasam jūs esat trešā sieva, jums pašai ir divi bērni no iepriekšējām attiecībām. Mūsdienās šāds paplašinātās ģimenes modelis vairs nav nekas unikāls, drīzāk jau kļuvis par normu, nevis izņēmumu. Jūsuprāt, vai ir pamats bažām par laulības un monogāmijas norietu?
Reti kurš cilvēks stājas laulībā un veido ģimeni ar domu: “Šis ir tikai tāds pagaidu variants; pēc tam atradīšu kaut ko labāku.” Sākumā vienmēr ir zināms ideālisms un ticība, ka viss būs kārtībā. Taču sabiedrība ir mainījusies, un mainās arī uzskati par laulības būtību.
Agrāk cilvēki biežāk palika nelaimīgās attiecībās it kā bērnu dēļ, lai gan bērna interesēs nebūt nav uzturēt ģimenes ilūziju, ja paši vecāki ir nelaimīgi un savstarpējos strīdos ieslīguši. Domāju, ka daudz svarīgāk ir būt saskaņā ar sevi, savu sirdsapziņu.
Ieva Ilvesa
Dzimusi 1977. gada 13. septembrī
Mācījusies Limbažu 1. vidusskolā
Latvijas Universitātē ieguvusi maģistra grādu politikas zinātnē, otrs maģistra grāds iegūts Džona Hopkinsa universitātē (ASV)
1997. gadā sākusi strādāt Ārlietu ministrijā, vēlāk pārgājusi uz Aizsardzības ministriju; līdzdarbojusies, organizējot Latvijas iestāšanos NATO un 2006. gada NATO līderu sanāksmi Rīgā
Strādājusi Briselē (Latvijas pārstāvniecībā NATO) un Azerbaidžānā (ES pārstāvniecībā Dienvidkaukāzā)
Aizsardzības ministrijas Nacionālās kiberdrošības politikas koordinācijas nodaļas vadītāja, koordinējusi NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra (“Stratcom”) izveidi Rīgā
2016. gada janvārī apprecējusies ar toreizējo Igaunijas prezidentu Tomasu Hendriku Ilvesu, novembrī piedzimis dēls Hanss Hendriks. Ievai ir arī divi bērni no iepriekšējām attiecībām: dēls Ralfs Jānis (16) un meita Izabella (5)
