Māris Antonevičs: Prezidenta resurss – tautas atbalsts 33
Valsts prezidenta izvēles procesam sabiedrībā esot pievērsta nesamērīgi liela uzmanība, vienā no nesenajām diskusijām sprieda kompetenti juristi. Premjera, ministru, deputātu vai tiesnešu izcelsmei iedzīvotāji tik lielu uzmanību nepievēršot, kaut arī šo amatpersonu darbība viņu dzīvi varētu ietekmēt krietni vairāk, vērtēja tiesību speciālisti. Iespējams, skatoties uz Satversmes pantiem, tā arī varētu domāt. Juridiski prezidentu Latvijā tiešām pieņemts uzskatīt par reprezentatīvu personu ar ierobežotām pilnvarām. Īpaši šī sajūta rodas, lasot Satversmes 53. pantu: “Valsts prezidents par savu darbību politisku atbildību nenes. Visiem Valsts prezidenta rīkojumiem jābūt līdzparakstītiem no Ministru prezidenta vai attiecīgā ministra, kuri līdz ar to uzņemas visu atbildību par šiem rīkojumiem…”
[wrapintext][/wrapintext]
Realitātē tomēr prezidenta loma ir daudz nozīmīgāka. Vēl vairāk – tieši prezidenta, nevis parlamenta vēlēšanas neatkarību atjaunojušās Latvijas Republikas politikā ir iezīmējušas būtiskus pavērsienus, un ne bez iemesla tās ir pavadījuši skandāli. Pirms Saeimas vēlēšanām parasti tiek spēlēta demokrātija un politiķi ir diezgan iztapīgi attieksmē pret sabiedrības noskaņojumu, bet prezidenta vēlēšanas parāda Latvijas politikas patieso (un ne to patīkamāko) seju. Ieinteresētās personas ir gatavas spēlēt uz augstām likmēm, pat riskējot ar savu politisko tēlu un nākotni.
1999. gada vēlēšanas parādīja sadrumstaloto Latvijas politikas spektru, vienlaikus pasludinot “Latvijas ceļa” ēras beigas. Par prezidenti kļuva Vaira Vīķe-Freiberga.
2007. gada vēlēšanas labi raksturoja varas pašpārliecinātību, taču vienlaikus kaut kur tālumā ieskanējās Tautas partijas bēru zvans. Par prezidentu kļuva Valdis Zatlers.
2011. gada vēlēšanas ievadīja prezidenta V. Zatlera rosinātā Saeimas atlaišana ar tai sekojošām kaislībām un politiskās varas pārdali. Par Valsts prezidentu kļuva Andris Bērziņš.
Prezidenta pilnvaras un politiskās iespējas nav tik mazas, kā to reizēm mēģina iztēloties juristi vai politologi. Cita lieta, ka tieši ievēlētā persona būs tā, kas noteiks, cik prasmīgi tiks izmantoti visi iespējamie instrumenti. Lai gan prezidentu vēl simts deputāti, būtisks resurss viņa tālākā darbībā ir sabiedrības atbalsts. Piemēram, prezidents var izdot rīkojumu, rosinot Saeimas atlaišanu, taču to var izdarīt tikai tad, ja referendumā šo nodomu atbalsta pilsoņu vairākums. Pretējā gadījumā pašam prezidentam būs jāzaudē amats. Vai arī mēģinot apturēt kāda Latvijas nākotnei nelabvēlīga likuma pieņemšanu – ja prezidentam neizdodas lauzt Saeimas vairākuma apņēmību izdarīt to par katru cenu, viņa vienīgā iespēja ir saukt palīgā tautu – ierosināt referendumu. Tā notika 2007. gadā, kad Vaira Vīķe-Freiberga apturēja koalīcijas uzstājīgos centienus pieņemt vairākus ar valsts drošību saistītus likumus. Tikai pēc referenduma ierosināšanas tika nospiestas bremzes un sākās taisnošanās, ka tā jau nebija domāts. Iespējams, ka līdzšinējie prezidenti pārāk maz ir izmantojuši iespēju vērsties pie tautas, lai veicinātu nepieciešamās politiskās pārmaiņas. Iespējams, tauta cer beidzot sagaidīt tādu vadītāju, kas to darīs. Tāpēc ir svarīgi just sabiedrības noskaņojumu. Protams, vienmēr ir iespēja apstrīdēt, ka noskaņojums nav tāds, kā to rāda mediji. Bet tad ir jābūt pierādījumiem, ka tas ir citāds. Pēdējos mēnešos “Latvijas Avīzes” redakcijā esam mēģinājuši mērīt savu lasītāju noskaņojumu. Ir bijuši dažādi viedokļi, tomēr pārliecinoši lielākais atbalsts ir Egilam Levitam. Pirmsvēlēšanu nedēļā ir notikušas divas pirmsvēlēšanu diskusijas ar visu oficiāli izvirzīto kandidātu piedalīšanos, kuru laikā skatītājiem tika dota iespēja balsot par, viņuprāt, labāko prezidenta kandidātu. Latvijas televīzijas diskusijā E. Levits pārliecinoši ieguva pirmo vietu – par viņu balsoja vairāk nekā 8000 skatītāju, tas ir, gandrīz piecas reizes (!) vairāk nekā par tuvāko sekotāju Mārtiņu Bondaru. Tādu pašu tendenci rādīja arī svētdienas vakarā rīkotā LNT diskusija – tajā E. Levitu skatītāju balsojumā atbalstīja 60 procenti no visiem aptaujas dalībniekiem. Saeimas deputātiem tā ir viela pārdomām.
Kā teicis ASV prezidents Abrahams Linkolns: “Jūs varat muļķot visus cilvēkus kādu laiku, jūs varat muļķot dažus cilvēkus visu laiku, bet jūs nevarat muļķot visus cilvēkus visu laiku.”
