Prezidenta izteikumi – atskaites punkts 0
Visi datumi ieiet vēsturē, tikai ne visus atceras. Piemēram, šā gada 3. septembris varētu kļūt par atskaites punktu, ar kuru sākot Latvijas sabiedrībā daudz biežāk diskutētu par inteliģenci un kultūru šā vārda visplašākajā nozīmē, par ieguvumiem, ko tās dod katram individuāli un sabiedrībai kopumā.
Kāpēc ar vieniem cilvēkiem, kad viņi nonāk augstos amatos, mēs lepojamies, bet par citiem ik reizi baiļojamies, ko nu atkal viņi pateiks? Un vai vispār kaut ko pateiks. Protams, ne mazāk svarīgas ir arī profesionālās zināšanas, kuras iespējams apgūt daudz īsākā laikā, nekā sevi izkopt iekšēji. Iespējams, iekšējais smalkums vai robustums ir jau ielikts šūpulī.
Radio raidījuma “Aktuālā diskusija” Valsts prezidentam Andrim Bērziņam atvēlēto stundu bija grūti klausīties. Es atļaujos tā teikt, jo prezidents mēdz atkārtot, ka mēs dzīvojam demokrātiskā valstī. Viņš tāpat kā vairākums politiķu nemēdz runāt konkrēti, uz jautājumiem neatbild ar “jā” vai “nē”, tukšumus valodā aizpilda ar “šis te”, “šo te” un vārdiņu “baidos”. Raitāk valoda sāk ritēt vien tad, kad jautājums skar banku lietas. Es nejūtos droši valstī, kuras prezidents baidās.
Inteliģence nav iedomājama bez pašnovērtējuma un kritiskas attieksmes vispirms jau pret sevi. Tas nenozīmē mocīties ar mazvērtību, nebūt ne. Man vienkārši ir jāapzinās savas spējas un tās jāsamēro ar pretenzijām uz amatu, statusu un stāvokli sabiedrībā.
Mūsos katrā jau kopš dzimšanas ir ielikts brīnumains instruments, sava veida GPS jeb virzienrādītāja, jautājums tikai, vai tas kaut kādā veidā nav sabojāts vai izslēgts. GPS ir ļoti jūtīgs, atstāts novārtā, tas sāk piespēlēt nepareizu informāciju, un tad cilvēks runā un rīkojas neatbilstoši situācijai. Ar demokrātiskas valsts veidošanu mums veicas grūti tādēļ, ka būvējamies uz nenovāktiem totalitārisma gruvešiem, un nav brīnums, ka ik pa brīdim no tiem izspraucas rupjība un sava taisnība tiek pierādīta ar fizisko spēku, naudu vai amatu. Ja sabiedrība tādas izpausmes nevis nosoda, bet sagaida ar aplausiem, mums vēl ilgi ies kā teikā par pils celšanu – cik pa dienu uzcelsim, tik pa nakti paši arī nojauksim. Tas rada labvēlīgu augsni gan politiskajam, gan reliģiskajam sektantismam. Ne viena vien garīgie meklējumi beidzas ar to, ka cilvēks uzraujas uz zombētājiem un ir ar mieru izniekot savus labākos gadus un talantu. Pasaule nekļūst labāka, ja kādi sevi nodēvē par orisiem, ozīrisiem vai argusiem. Pazaudējot savu vārdu, cilvēks īstenībā pazaudē sevi. GPS taču mums ir dots, lai mēs sevi atrastu.
