Prezidenta ierosinātais izlīgums ir maz iespējams 0
Prezidenta labo nodomu garā formulēto “Labas gribas manifestu” parakstījuši ap 4000 iedzīvotāju, tostarp Marija Naumova un Georgs Andrejevs, Solvita Āboltiņa un Edgars Rinkēvičs. Manifestā teikts: “Mēs uzskatām, ka mīlēt Latviju un rūpēties par tās nākotni nozīmē mīlēt un cienīt tās unikālo vēsturi, latviskās tradīcijas, kultūrtelpu un latviešu valodu.”
Spriežot pēc tā, kas rakstīts avīzēs “Vesti segodņa” un “Čas”, kā arī portālā www.IMHOclub.lv, krietna daļa Latvijas krievvalodīgo iedzīvotāju šos vārdus nevēlas iegaumēt un aicinājumu nevēlas saklausīt. Negrib, un viss. Nākamais manifesta teikums, kurā norādīts, ka “mīlēt Latviju nozīmē mīlēt un cienīt citas Latvijas telpā mājojošas tradīcijas un kultūras, visu tautību cilvēkus, kam Latvija ir mājas”, šiem cilvēkiem liek vien raustīt plecus, jo viņiem acīmredzot Latvija nav mājas.
Un izlīgums starp abu pušu frontiniekiem? Pirms 27 gadiem – 1985. gada 9. novembrī – avīzē “Laiks” bija ievietots mans raksts “Vai veterāni nekad nesalabs?”. Es tajā atgādināju, ka “abās pusēs – vācu “Waffen–SS” un padomju gvardes divīzijās” bija “neapšaubāmi godīgi frontinieki, kuri karoja tāpēc, ka viņus iesauca, ka viņiem nebija citas izejas, ka bija (..) jāaizstāvas pret bruņotu ienaidnieku (..) Sirmie veterāni, rimstieties un mēģiniet beidzot salabt – kaut vai pie pusstopa!”
Sekoja nikna atbilde: avīzē “Atbalss”, ko KGB mēdza piesūtīt tālaika latviešu trimdiniekiem (1986. gads, nr. 2). Mavriks Vulfsons raksta, ka “šim blusu stāstiņam ir sava āža kāja, par kuru “Laiks” maksā. Tas ir vārdiņš “un”, ar kuru Jūs it kā nemanot, bet, ai, cik tīši gribat iebāzt vienā maisā fašistus un boļševikus”.
Pagāja krietns ceturtdaļgadsimts, un kāds! Valsts prezidents Andris Bērziņš vērsies pie abu pušu frontiniekiem ar aicinājumu salabt, bet atsaucību īpaši nemana. Un tos, kas karoja “vācu pusē”, abu Rīgas krievvalodīgo avīžu un minētā portāla IMHO rakstoņi joprojām uzskata par “fašistiem”.
Šoreiz ne vairs sen mūžībā aizgājušais Mavriks Vulfsons, bet Konstantīns Gaivoronskis, kurš publicējas vienlaikus IMHO portālā un avīzē “Vesti”, nācis klajā ar pamfletu “Akts par bezierunu atzīšanu”, kurā gan atzīst, ka ir bijis tāds Molotova–Ribentropa pakts, taču apgalvo, ka šis pakts nebūt nebija faktors, kas izraisīja Otro pasaules karu, kas sākās, kad Vācija uzbruka Polijai 1939. gada 1. septembrī, jo šo iebrukumu Hitlers sācis plānot jau 1939. gada aprīlī, “ilgi pirms pakta”. Gaivoronskis nevēlas saprast, ka Hitlers nebūtu šo iebrukumu sācis, ja nebūtu nodrošinājis sev partneri, vienodamies ar Staļinu, kurš savukārt uzbruka Polijai no austrumiem 17. septembrī.
Gaivoronskis sašutis par to, ka prezidents Bērziņš prasa, lai padomju karaspēka veterāni atzīst Molotova–Ribentropa pakta noziedzīgo raksturu. Tas nozīmē, gaužas Gaivoronskis, ka no sarkanarmijas 130. latviešu korpusa veterāniem tiek prasīts “parakstīt aktu par bezierunu kapitulāciju vēstures oficiālās versijas priekšā, ko apstiprinājušas Latvijas tagadējās varas iestādes”.
Tālāk pats Gaivoronskis apgriež vēsturi otrādi: viņš apgalvo, ka nekādi Staļina noziegumi neattaisnojot t. s. nepilsoņu statusu Latvijā un to, ka krievu valoda skaitās svešvaloda. Tā jau ir tā nelaime, ka Latvijas okupācijai, ko īstenoja noziedzīgais Staļina režīms, sekoja krievvalodīgo migrantu plūdi, kuru iespaidā arī vēl tagad Latvijas Republikas pamattautas īpatsvars nepārsniedz 60 procentus, un Latvijas valdība spiesta darīt visu, lai šī zeme nepārvērstos divkopienu valstī ar divām valsts valodām. Jo vairāk tāpēc, ka ceturtdaļmiljona LR pavalstnieku ar savu balsošanu t. s. valodas referendumā parādīja, ka diez vai Latvija tiem ir “mājas”.
Par noskaņām Latvijas krievvalodīgajā publikā, kas izlīgumu padara par maz ticamu, liecina Dmitrija Marta raksts “Skandalozā plāksnīte” avīzes “Vesti” 31. jūlija numurā.
Liepājā ir 1977. gadā uzceltais piemineklis ar uzrakstu “Zvejnieku un jūrnieku piemiņai, kas gāja bojā jūrā”. Un 2000. gadā zem šā uzraksta tika piestiprināta plāksnīte ar tekstu angļu valodā, godinot amerikāņu izlūklidmašīnas apkalpes locekļu piemiņu, kuri gāja bojā, kad 1950. gada 8. aprīlī to notrieca padomju iznīcinātāji.
Skandaloza galu galā nav šī plāksnīte, pie kuras ik gadu 8. aprīlī noliek ziedus ASV vēstniecības darbinieki, bet to nezināmo vandaļu rīcība, kas tagad šo plāksnīti aizkrāsoja un līdzās krievu burtiem ieskrāpēja vārdus: “Slava PVO SSSR” (slava PSRS pretgaisa aizsardzībai).
Šo vandaļu rīcību attaisno un atbalsta visi – viscaur krievvalodīgie –, ar kuriem sarunājās “Vesti” žurnālists. Tātad viņiem – arī gados jaunajiem – ASV joprojām ir ienaidnieks, bet PSRS ir zaudētā “mūsu valsts”.
Kāds Vitālijs Budovskis, ar kuru uz ielas sarunājies Dmitrijs Marts, sašutis par to, ka Rīgā Revolūcijas muzejs pārtapis par Kara muzeju un Sarkano strēlnieku muzejs par Okupācijas muzeju. Viņaprāt, tas esot galīgs absurds.
Nu, kāds gan te var būt izlīgums?
Raksts publicēts avīzē “Laiks” / “Brīvā Latvija”.
