Anda Buševica: Prezentācija un reprezentācija 1
Kultūras jomā regulāri ieplūstot politiski iezīmētai naudai, vai tas būtu noslēdzies Rīgas – Eiropas kultūras galvaspilsētas – gads vai Latvijas ES prezidētājvalsts kultūrprogramma, vai gaidāmā valsts simtgade, blakus izciliem kultūras notikumiem sarodas arī tādi, kuru vērtēšanas kritērijs drīzāk ir iederīgums un lietojamība.
Mūžam nepietiekamā kultūras finansējuma apstākļos vietā atsauce uz Mihaila Bulgakova “Meistaru un Margaritu”, kur Volands burvju mākslas izrādē ar pilnīgu tās atmaskošanu spriež par cilvēka dabas nemainīgumu, piebilstot, ka tikai “dzīvokļu jautājums pēdējos gados samaitājis maskaviešus”. Aizritējušais Rīgas – Eiropas kultūras galvaspilsētas – gads deva iemeslu lepnumam, vienlaikus rādīja, cik brīžam bezpalīdzīgas ir mākslinieka idejas, pēc lielo projektu virzītāju gluži atšķirīgās loģikas svērtas.
Gada notikums, protams, bija jaunās Nacionālās bibliotēkas ēkas atklāšana, kas nodarbināja iztēli, jau sākot ar janvārī sarīkoto Grāmatu ķēdi. Kad augustā ēka vēra savas durvis, tikai tad es līdz kaulam sapratu, ka ātrija augstie griesti ceļ augumā arī manas patriotisma jūtas un cik ļoti visu šo laiku mums bija vajadzīga šāda iedvesmojoša vieta, ideāla gan grāmatu atvēršanas svētku nesteidzīgajām sarunām, gan viesu uzņemšanai Prozas lasījumos, gan topošā grāmatu muzeja izstādēm. Un tāda tā ir. Vai vismaz būs. Jo šobrīd atkal Latvijas Nacionālās bibliotēkas pirmie stāvi ir slēgti apmeklētājiem, tostarp arī unikālā izstāde “1514. Grāmata. 2014”, kas sākotnēji tika solīta līdz pat nākamā gada martam. Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības Padomē termiņā, nākamā pusgada laikā, Gaismas pils pirmajos stāvos iekārtojušies eiroierēdņi.
Tā kā mēs lepojamies ar jauno bibliotēkas ēku un lepojamies ar prezidējošās valsts statusu, rezignācijai it kā te nebūtu vietas. Taču, lai cik spoži viss izskatītos no ārpuses, tas ir patiesi traģiski, ka kultūras cilvēki nav saimnieki pār savu laiku un plāniem, ka lielo projektu papīru džungļos netiek respektētas kultūras procesa uzturēšanā ieguldītās pūles. Izstādes “1514. Grāmata. 2014” norisi pavadošās lekcijas nākamajā pusgadā tiks nolasītas bez pašas izstādes pieejamības, savukārt bibliotēkas darbiniekiem būs iespēja atkal apliecināt savu entuziasmu darbā uz tagad atbrīvotajiem stāviem pārvietot grāmatu kalnus, šoreiz bez Grāmatu ķēdes uzjundītās vienotības un nozīmīguma sajūtas.
Viens no “Rīga – 2014” centrālajiem notikumiem, Vijas Celmiņš izstāde, bija plānota atjaunotā Nacionālā mākslas muzeja īpaši mūsdienu mākslai jaunuzbūvētā augšstāva zālēs. Celtniecība kavējas, ne jau celtnieku, bet gan svaidīgo politisko lēmumu un papīrdarbu dēļ. Muzejs diemžēl nav gatavs laikā. Tas atkal bija izmisuma un kompromisu ceļš, kas bija jānoiet izstādes veidotājiem, un, lai arī Vijas Celmiņš izstāde tika novērtēta kā viens no kultūras galvaspilsētas gada izcilajiem notikumiem, bija jābūt aklam, lai nepamanītu, cik nepiemērotas Venēcijas palaco stilā būvētās Rīgas biržas pustumšās telpas ir Vijas Celmiņš filigrānajiem zīmējumiem.
Nākamais piemērs ir nepilnīgi īstenojusies Brīvības ielas tematiskā līnija. Kad gada sākumā Stūra mājas projekts bija tikai ideju līmenī, mākslinieks Kristaps Ģelzis stāstīja par jaudīgo ieceri visu ēku pārvērst mākslas aktā, nokrāsojot dramatiski melnu. Nezinu, kādi bija pretargumenti, kā piedzīvojām, ka mākslinieka idejai nebija lemts īstenoties. Tā vietā bija apskatāms diezgan pliekans vizuālais risinājums ar valsts karogu noplukušā nama pagalmā. Dramatiskumu, kas bija iecerēts Stūra mājas draudīgi melnajā krāsā, es tagad saskatu mākslinieka ieceres un atbildīgo ierēdņu gaumes vai priekšstata par to, ko var un ko nevajadzētu, sadurē. Neīstenojot ieceri līdz galam, zaudēja visa Brīvības ielas līnija! Stūra māja kā mākslas darbs saslēgtu kopā citādi grūti pamanāmās Annas Heinrihsones instalācijas Brīvības ielas skatlogos ar Aigara Bikšes instalāciju “Pieminekļu kari” kādreizējā ļeņinekļa vietā.
Atgriežamies pie sākuma uzstādījuma – mākslinieku rīcībā, pateicoties valsts politikai, nonāk naudas līdzekļi, kas krietni vien pārsniedz VKKF konkursos dalīto finansējumu. Birokrātu un projektu vadītāju mērķtiecība un ideoloģija, no vienas puses, mākslinieku neordināro ideju jauda – no otras. Šīs atšķirīgās domāšanas var kļūt par zobratiem, kas iegriež viens otru, taču tikai gadījumā, ja ir skaidri definēti kopīgi mērķi, kas acīmredzami nebija izdarīts uzskaitītajos piemēros. Pats par sevi fakts, ka mākslinieki saņem pasūtījumus kāda valstiska projekta īstenošanai, nav ne labs, ne slikts. Bagātīgais finansējums var izkustināt no vietas nebijušas lietas, bet var atstāt arī izkropļojuma sajūtu.
