“Patīk” vai “nepatīk” nav argumenti. Kāpēc kritiķi ir pret vēja parku izbūvi Zemgalē un Ziemeļkurzemē? 53
Raivis Šveicars, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Izpētes sērijā “Pretvējš” 14. oktobrī un 1. novembrī rakstījām par vēja enerģijas vēsturi Latvijā un iemesliem, kāpēc kritiķi ir pret vēja parku izbūvi Zemgalē un Ziemeļkurzemē.
Sērijas noslēdzošajā daļā ielūkosimies ietekmes uz vidi novērtējuma procesā, kā arī mēģināsim saprast, vai likumdošana Latvijā reiz varētu būt ārvalstu līmenī.
Ietekmes uz vidi novērtējums (IVN) ir nopirkts vai vismaz nekvalitatīvi veikts – tāda bieži ir vēja parku pretinieku retorika, ja viņus ietekmējošs vēja parks saņem pozitīvu IVN atzinumu. Kas to veic, kā to veic un vai ir pamats satraukumam?
Kur ļauts būvētvēja parkus
IVN ne tikai Latvijā, bet visā Eiropā regulē dažādi normatīvie akti. Latvijā IVN procesu veic vairāki uzņēmumi, piemēram, SIA “Enviroprojekts”, SIA “Estonian, Latvian & Lithuanian Environment” (ELLE) un SIA “Vides eksperti”, tāpat var izmantot ārvalstu kompāniju pakalpojumus.
Procesā ir iesaistīta vēl virkne valsts iestāžu un neatkarīgu speciālistu, kuri gan vērtē ietekmi, gan vērtē jau izpētīto. Iesaistīta ir, piemēram, Dabas aizsardzības pārvalde (DAP), Nacionālā kultūras mantojumu pārvalde (NKMP), Veselības inspekcija, Valsts vides dienests, Valsts pārraudzības valsts birojs (VPVB) u. c.
Savukārt Eiropas mērogā jāņem vērā ES Parlamenta un Padomes direktīva 2001/42/EC, kuras prasības ir noteiktas likumā “Par ietekmes uz vidi novērtējumu” un MK noteikumos Nr. 157 “Kārtība, kādā veicams ietekmes uz vidi stratēģiskais novērtējums”.
Process ir garš un piņķerīgs – ja problēmu nav, tad IVN aizņem 2–3 gadus, bet var ilgt arī krietni ilgāk. Bieži vien vēja parku attīstītāji neapzinās, cik svarīgs ir IVN, nereti ziņojumam kalpojot kā “stop” zīmei visam projektam.
Kā norāda ELLE vecākais konsultants Oskars Beikulis, ietekmes uz vidi novērtējums vēja parkiem jau sen kļuvis par politisko ambīciju vai personīgo vēlmju izrādīšanu, kaut gan tā tam nevajadzētu būt, jo IVN domāts, lai izvērtētu projekta ietekmi uz vidi un savlaicīgi rastu risinājumu ietekmes mazināšanai. Tas izrietot arī no minētās ES direktīvas.
“To, ko mēs konkrētā teritorijā drīkstam vai nedrīkstam darīt, nosaka teritorijas plānojums. Ja tur ir atļauts būvēt privātmāju, tad to var darīt. Tāpat ir ar objektiem, kas saistīti ar ražošanu – rūpnīcām, vēja parkiem utt. Latvijā teritoriju plānojumos ir atļauts dikti daudz,” stāsta Beikulis.
Tas gan nenozīmē, ka vēja parkiem visas zemes ir vaļā, – kad vēja parka attīstītājs ar ieceri aiziet pie pašvaldības, izrādās, ka pašvaldība un iedzīvotāji to nemaz negrib.
Otrs variants – nedomāja, ka pie viņiem jelkad kāds gribēs būvēt vēja turbīnas. Beikuļa pārstāvētā kompānija veikusi, piemēram, vēja parku “Pienava Wind” un “Dobele Wind”, “Laflora”, bet tagad strādā pie “Valpene Wind” projekta.
IVN apiet nevar
Ir virkne objektu, kuriem IVN noteikts kā obligāts, un lielie vēja parki ir vieni no tiem. Beikulis stāsta, ka šobrīd normatīvie akti nosaka, ka turbīna apdzīvotai vietai nevar atrasties tuvāk par 800 metriem.
Interesanti, ka tas ir pat striktāk nekā Dānijā, kur attālumam jābūt ne mazākam par 500 metriem. Bet tomēr neesam tik stingri kā skoti, kur turbīnai jāatrodas vismaz divu kilometru attālumā no tuvākās apdzīvotās vietas.
Nozīmīgu lomu vēja parku attīstībā spēlēja 2013. gadā pieņemtie teritorijas plānošanas apbūves noteikumi, kuros beidzot tika izvirzīti nosacījumi, piemēram, par to, cik tālu vēja parkus drīkst plānot no apdzīvotām vietām. Izmaiņu rezultātā virkne plānoto parku “nomira” un uz ilgāku laiku nozares attīstība Latvijā apstājās.
Nopietna kustība atsākās ar jau minētajiem “Pienava Wind” un “Dobele Wind” projektiem, kuru IVN tika sākti 2015. gadā (beidzās 2018. gadā), bet trīs gadus vēlāk sāka “Lafloras” IVN procesu (beidzās šogad).
Kā zināms, pirmos divus projektus jau gadiem vajā dažādas likstas, tostarp aktīva pašvaldību un vietējo kritiķu pretestība, kaut gan teritoriju plānojumos vēja parku būvniecība ir atļauta.
To norādīja arī tiesa nesenajā prāvā (Administratīvā rajona tiesa vasarā nolēma atzīt par prettiesisku Tukuma novada domes lēmumu aizliegt attīstītājam būvēt vēja arku. – Aut.). Daudz labākā situācijā jau sākotnēji bijis “Lafloras” vēja parks, kas plāno ar turbīnām noklāt bijušos kūdras laukus, – tam atbalsts Jelgavas novada domē bijis dzelžains, un to nav spējuši pārmainīt arī projekta kritiķi.
Kopumā IVN process nozīmējot to, ka nākšoties runāt, stāsta Beikulis. Ar institūcijām, pašvaldībām, sabiedrību. Diemžēl šajā brīdī daudzu pašvaldību viedoklis mainās.
Kaut gan iepriekš minēts, ka Latvijā teritoriju plānojumos gandrīz vienmēr vēja parku būvniecība nav aizliegta, ir bijuši arī citi precedenti. Piemēram, Rucavas novadā pirms vairāk nekā desmit gadiem pieņēma lēmumu, ka teritorijā nevar būt vēja parku, tomēr lēmumu vēlāk atcēla Satversmes tiesa, jo novadā nevarēja pamatot lēmumu.
IVN ietekmē ikvienu vēja parku
Tomēr, ja vēja parka attīstītājs ir saņēmis pašvaldības svētību, var sākties IVN process. Ja būtu iecerēts būvēt rūpnīcu, tad IVN process jau sākotnēji būtu jāpadara publisks. Ar vēja parkiem ir citādi – pieredze rādot, ka no četriem plānotajiem vēja parkiem līdz publiskai apspriešanai tiek tikai viens.
Vispirms notiek priekšizpēte, lai saprastu, vai vispār IVN ir vērts veikt. Nereti gadoties situācijas, kad investors ieguvis pašvaldības piekrišanu un jau gatavs turbīnas celt uz kuģa. Bet IVN veicis neviens nav.
Rezultātā no iecerētajām 20 turbīnām beigās var būvēt vien divas, kas, protams, nevienu investoru neinteresē.
Parasti priekšizpētē ietver attālumu līdz apdzīvotām vietām. Ja attālums ir pieņemams, tad otrā revīzija saistīta ar dabas vērtībām.
“Izmantojam ornitologu, sikspārņu un biotopu ekspertu pakalpojumus. Visas trīs pozīcijas var būt izšķirošas tam, vai vēja parks būs. No sabiedrības parasti ir spiediens iet tālāk no cilvēkiem, bet, kad to darām, ejam virsū dabai. Tāpēc jāmēģina atrast tie tukšie laukumi, kur ir iespējams sadzīvot ar dabu. Kopumā varu droši teikt, ka nav bijis neviena vēja parka projekta, kurā dabas ekspertu secinātais nebūtu atstājis būtisku ietekmi uz tālāko projektu,” saka ELLE vecākais konsultants.
“It kā skaista vieta, datubāzēs nekādu putnu nav, bet eksperti pasaka, ka blakus ir melnā stārķa ligzda. Tas nozīmē, ka turbīnai ir jāatbīdās konkrētā attālumā. Sabiedrība šīs mazās lietas neredz. Parki IVN procesa laikā var tikt pārplānoti desmitiem reižu,” viņš piebilst. “Pienava Wind” un “Dobele Wind”, piemēram, lokāciju mainīja 33 reizes.
Jāmaina IVN kārtība?
Beikulis uzskata, ka IVN procesa lielākā problēma ir tā, ka daudzus IVN faktorus sabiedrība neredz, tāpēc šķiet, ka viss ir sarunāts. Lai situāciju uzlabotu, ELLE plāno mainīt IVN procesa vidusdaļu, ļaujot sabiedrībai un institūcijām procesā iesaistīties arī IVN tapšanas laikā.
Beikulis kā labu piemēru minēja Dabas aizsardzības pārvaldi, kura organizē dažādas darba jeb uzraudzības grupas, iesaistot visas iesaistītās puses un pārrunājot teritorijām aktuālos jautājumus. Ideju mazliet nokopējot, ELLE mērķis ir IVN procedūru padarīt atvērtāku iedzīvotājiem.
“Tās nebūs tikšanās katru dienu, bet, runājot par atslēgas tematiem, piemēram, pārspriežot ietekmi uz veselību vai dabu, mēs aicinātu ekspertus, kuri paskaidrotu, kāpēc pieņēmuši attiecīgu verdiktu.”
Kad ir pārliecība, ka parks atbilst visām vides prasībām, sākas publiskais process. Attīstītājs uzraksta iesniegumu VPVB, kas savukārt pieņem lēmumu, ka objektam ir jāveic IVN. Nākamie divi soļi ir šādi – tiek veidota sabiedriskā apspriešana un attīstītājam jāvēršas pie pašvaldības.
Sākotnējās sabiedriskās apspriešanas mērķis ir iezīmēt kopējo projekta ieceri. Tobrīd par dažādām ietekmēm uz vidi diskutēts vēl netiek. Notiek teritorijas iezīmēšana kartē un plānoto vērtējumu apspriešana.
“Pret” parakstus vērā neņem
Kas tālāk? Pēc sākotnējās apspriešanas VPVB izdod darba uzdevumu jeb IVN programmu, kur ir uzskaitītas lietas, kas ekspertiem jāizvērtē. Jebkuram vēja parkam būs jāvērtē troksnis, mirgošanās, ietekme uz putniem, biotopiem, sikspārņiem, ainavu utt. Turklāt sabiedriskās apspriešanas laikā no vietējiem iedzīvotājiem var saņemt papildu informāciju, kas arī jāizskata.
Piemēram, savulaik pirms atkritumu šķirošanas rūpnīcas būvniecības saņemta ziņa, ka skartajā teritorijā apglabāti bīstamie atkritumi un VPVB šādas lietas iekļauj programmā. Vēja parku gadījumā bieži vien ir aicinājumi no vietējiem iedzīvotājiem uzņemt fotogrāfijas, lai varētu vizuāli parādīt, kā dzīvē no viņu mājām izskatīsies vēja turbīnas.
Pēc VPVB programmas saņemšanas sākas procesa garākais posms – ietekmes vērtēšana. Priekšizpētē speciālisti skatās uz kritiskajiem punktiem, kas var “nogalināt” projektu, bet šajā posmā jāizvērtē viss pārējais – ģeoloģija, elektromagnētiskie starojumi utt. Kopumā procesā iesaistīta virkne speciālistu, kuri atbild par savu jomu. Kad visu ekspertu verdikti “sabiruši grozā”, tad jau sāk parādīties vēja parka aprises.
Nākamais solis ir otrā sabiedriskā apspriešana, kad sabiedrībai tiek atrādīts rezultāts. Viņi var izteikt komentārus un iebildumus, taču tiem jābūt argumentētiem. “Man nepatīk” neskaitās – to IVN ziņojumā nevar ņemt vērā.
Kad sabiedriskā apspriešana ir beigusies, tad IVN nonāk VPVB rīcībā, kas savukārt nosaka institūciju sarakstu, kam vēl IVN jānosūta, – DAP, Veselības inspekcijai, NKMP utt. Visas institūcijas šajā brīdī izstāsta, kas viņiem ziņojumā patīk, kas nepatīk, kādi ir trūkumi.
Svarīgi, ka VPVB ir iespēja piesaistīt arī trešās puses ekspertus, kas iepriekš nav bijuši iesaistīti ziņojuma izstrādē. Tas var būt arī IVN veicējam konkurējošs uzņēmums vai sarežģītākos gadījumos pat ārvalstu eksperti.
Viss noslēdzas ar to, ka VPVB izdod atzinumu, kurā minētas, divas lietas. Pirmkārt, vai izvērtējot visu ziņojumā sarakstīto, tiek dota atļauja ieceri īstenot. Ja atļauj – pēc kādiem nosacījumiem ieceri drīkst īstenot. Jāsaprot, ka visi nosacījumi fokusējas uz vides aizsardzību. Birojs nediskutē par savāktajiem parakstiem pret vēja parku.
Viņi skatās normatīvos aktus un visu pasākumu un argumentu pamatotību. Interesanti ir, piemēram, ar mirgošanos. Izrādās, Latvijā nav neviena normatīvā akta, kas neļautu “midžināt” vēja stacijas logos, bet ārvalstīs mirgošanās laiks tiek ierobežots. VPVB, ņemot vērā atziņas no starptautiskās prakses, nosaka ierobežojumus Latvijā, pat ja normatīvie akti Latvijā to nenosaka.
Kad beidzot ziņojums ir apstiprināts, vēja parka attīstītājs var doties uz pašvaldību. Ja pašvaldība pieņem lēmumu, balstoties uz ziņojumu un iepriekš solīto, tad lēmums ir pozitīvs un var sākties būvniecība. Kā “Lafloras” gadījumā. Ja solījumi tiek aizmirsti, tad lēmums ir negatīvs un, visticamāk, process nonāk tiesā.
Kā “Pienava Wind” un, visticamāk, arī “Dobele Wind” gadījumā. Kas interesanti – pat negatīva IVN gadījumā pašvaldība var atļaut parka būvniecību, taču tādi precedenti kopš 2013. gada vēl nav bijuši. “Latvijas Avīzes” rīcībā gan nonākusi informācija, ka vienā no pašvaldībām diskutē par ievērojamas naudas summas pieņemšanu kā ziedojumu, lai IVN pašvaldībā tiktu apstiprināts.
Elektrotīklu kapacitāte ierobežota
“Sabiedrība un lēmumu pieņēmēji neiedziļinās, cik šis process ir garš un sarežģīts. Viņi neapzinās, ka 2030. gads pienāks ļoti ātri. Vai mēs paspēsim vispār kaut ko līdz 2030. gadam uzbūvēt? Labs jautājums. Runā, ka būs vēja parki jūrā. Šobrīd tiek plānota priekšizpēte, bet reālas darbības notikušas vēl nav.
Lietuvieši savam jūras vēja parkam sāka IVN procesu pērn, un pirmo kārtu viņi plāno pabeigt būvēt 2028. gadā. Realitāte ir tāda, ka, ja nesāksim būvēt tagad, tad 2030. gadā mums to nebūs. Ja prasības neizpildīsim, cik miljonu mums vajadzēs maksāt Eiropas Komisijai? Vai esam gatavi maksāt miljonu dienā kā poļi? Agrāk vai vēlāk, bet mūs piespiedīs iet tajā virzienā,” uzskata Beikulis.
Viņaprāt, vēl viena problēma ir tā, ka sabiedrība domā, ka laika gaitā Latvija būs pilnībā nosēta ar vēja turbīnām. Tā nebūs vairāku iemeslu dēļ, un viens no tiem būs tāds, ka pie vienas elektrolīnijas varot būt viens vēja parks un ne vairāk.
“Mūsu 110 KW elektrolīnijas spēj paņemt padsmit 6+MW stacijas, jo līnijas kapacitāte ir ap 100 MW. Kad Jānis sev vietu aizsitis, Pētera tur blakus vairs nebūs. Nav noslēpums, ka Latvijā ir atsevišķas elektrolīnijas, uz kurām sēž trīs pretendenti. Tikai zvaigznēs ierakstīts tas, kuram pirmajam izdosies ieceri īstenot.”
Kritiķu galvenais ierocis – interpretācija un dezinformācija
Viena no ietekmēm, ko vērtē speciālisti, ir infraskaņa. Viens no “Lafloras” vēja parka kritiķiem savulaik norādījis, ka infraskaņa ceļo 400 km attālumā. Beikulis apstiprina, ka tā ir tiesa, taču tik tālu infraskaņas “ceļojumu” var detektēt tikai ar īpašām ierīcēm.
Cilvēks fiziski to izdarīt nespēj. Tas arī nozīmētu to, ka ikvienā Latvijas nostūrī varētu sajust, piemēram, Grobiņas vēja parku radīto infraskaņu un daudzviet arī Lietuvā izvietoto turbīnu infraskaņu.
Cits stāsts saistīts ar “Dobele Wind” parku. Vienā no apspriešanām Dobelē esošā sveču ražotāja “Baltic Candles” pārstāvji norādījuši, ka Dānijā pārtraukta visu veidu vēja parku būvniecība, jo valsts pētījumā atklāts, ka infraskaņa nelabvēlīgi ietekmē cilvēku veselību.
Realitātē uzņēmuma pārstāvji izmantojuši pētījuma pieteikumu, mērķi pieņemot par patiesību. 2018. gadā publiskotie dāņu pētījuma rezultāti parādījuši, ka infraskaņai nav ietekmes uz cilvēkiem, ja tie atrodas vismaz 500 metru attālumā no apdzīvotām vietām.
Ļoti subjektīva ir arī ainavas novērtēšana. Garas diskusijas bijušas par “Pienava Wind” atstāto ietekmi uz Lestenes Brāļu kapiem. “Skatoties no kapiem uz apkārtējo ainavu, viss ansamblis ir vērtīgs – baznīca, muiža u. c., bet, kad apskaties vēja parka virzienā, var redzēt haotiski savilktas gaisa elektropārvades līnijas.
Aizmugurē ir arī Lestenes ciems ar Līvānu tipa padomju mājām. Tās var likties vai var nelikties skaistas, bet, kad uz šo ainavu paraugās ainavu eksperti, viņi atzīst, ka vēja turbīna būs ainavu papildinošs elements.
Ir teritorijas, kurām valsts noteikusi aizsardzības statusu. Tāpat ainaviski vērtīgas teritorijas var noteikt pašvaldības un reģioni. Gadās, ka pašvaldības savās ilgtspējīgas attīstības stratēģijās nosaka vērtīgās ainavas teju identiski tām teritorijām, kur plānoti vēja parki. Tā nesen izdarījusi Dobeles pašvaldība.
Interesanti, ka ainaviski vērtīgā teritorija bieži vien izbeidzas tieši tur, kur beidzas iecerētais vēja parks, kaut gan ainava nemainās arī tālākā teritorijā. Turklāt Dobeles stratēģijā ierakstīts liegums ne tikai būvēt vēja stacijas, bet arī citas augstas būves, piemēram, telekomunikāciju torņus u. c. objektus.
“Dobele Wind” kritiķi pēc IVN noslēgšanās bija neapmierināti arī ar pieaicinātā ornitologa darbu un noalgoja savu ornitologu, kas nav aizliegts. Par to rakstījām iepriekšējā “Pretvēja” sērijā. Savukārt “Lafloras” gadījumā kritiķi algoja biotopu ekspertu. Dobeles gadījumā DAP secinājusi, ka pieaicinātā eksperta atklātais neatšķiroties no IVN secināto, atšķiroties vien gala verdikts.
Viens no ekspertiem pateicis, ka vēja parku būvēt nedrīkst, jo ir pārāk daudz putnu, bet otrs pateicis, ka putnu ir daudz, bet, pamatojoties uz pasaules pētījumiem, putnus vēja parks neietekmēs, jo putni no vēja parkiem izvairās, tos aplidojot.
Plāno uzlabot atbalsta mehānismus
Viens no būtiskākajiem trūkumiem, ko, pētot vēja enerģijas nozari Latvijā, esmu secinājis, ir nesakārtotā likumdošana, kas bieži vien ļauj lēmumus ignorēt. Tāpat trūkst atbalsta mehānismu, kas ļautu pašvaldībām nostāties vēja parku pusē.
Šobrīd Latvijā nav skaidra likumdošanas ietvara un noteikumu tam, kā veidot tiesiski korektu un saprotamu sadarbību ar vietējām kopienām un iedzīvotājiem. Norit sarunas gan ar Ekonomikas ministriju, gan VARAM par iespējamiem risinājumiem.
Latvijas Vēja asociācijas valdes priekšsēdētājs Toms Nāburgs sacīja, ka asociācija jau šobrīd saviem biedriem rekomendē brīvprātīgi novirzīt daļu no ienākumiem vietējo kopienu projektu atbalstam. Tāpat labā prakse paredz veikt ikgadēju maksājumu to māju iedzīvotājiem, kuras atrodas viena kilometra attālumā no kādas turbīnas.
Arī Ekonomikas ministrijā atbildēja, ka pašvaldībām un vietējiem iedzīvotājiem ir jābūt ieguvumiem no vēja enerģijas attīstības. EM plāno piedāvāt risinājumu par attiecīgu maksājuma veidu, kas būtu saskaņojams ar iesaistītajiem sociālajiem partneriem, kura ietvaros pašvaldība varētu izmantot papildus iegūtos resursus vietējo AER projektu attīstībai, vietējās infrastruktūras izbūvei un vietējās sabiedrības atbalstam.
Nāburgs arī uzskata, ka papildu apgrūtinājums vēja parku izbūvei ir šobrīd spēkā esošais Aizsargjoslu likums. Viņaprāt, Aizsargjoslu likums attiecībā uz vēja parkiem ir novecojis, un riski, kuru dēļ likums tika izveidots, pateicoties šodienas tehnoloģijām, jau ir novērsti.
Nāburgs sacīja, ka ar Ekonomikas ministriju šobrīd notiekot sarunas par to, kā varētu motivēt pašvaldības vēja parku izbūvei, kā arī ir sāktas sarunas par aizsargjoslām.
Iedzīvotājiem pašiem savi vēja parki
Cita sfēra, ko pēc iespējas ātrāk būtu jāsakārto, ir energokopienu noteikumu izstrāde. EM šobrīd ir sagatavojusi grozījumus Enerģētikas likumā un Elektroenerģijas tirgus likumā, bet vēl būs nepieciešami MK noteikumi.
Tāpat tikšot izstrādātas ES fondu atbalsta programmas, galvenokārt energokopienām, kas izmantos saules enerģiju.
Ekonomikas ministrijas Ilgtspējīgas enerģētikas politikas departamenta vecākais eksperts Einārs Cilinskis “Latvijas Avīzei” sacīja, ka neuzskata, ka Latvijā attīstīsies energokopienām vai pašvaldībām piederoši vēja parki, jo vēja turbīnas kļūst arvien dārgākas, kas tās finansējamas padara vien lieliem investoriem.
“Tomēr, kad būs sakārtota energokopienu likumdošana, tad, iespējams, energokopienām varētu piederēt atsevišķi mazas jaudas vēja ģeneratori. Saules enerģijai salīdzinoši ir lielākas perspektīvas kā energokopienu ražotai enerģijai,” uzskata Cilinskis.
Tomēr pirms dažiem gadiem “COME RES: Atjaunojamās enerģijas kopienu attīstība” projekta ietvaros tapa pētījums, kurā vērtēja atjaunojamo energoresursu kopienu (AEK) potenciālu.
Pētījumā secināts, ka AEK no kopējiem 500 miljoniem eiro, kas nepieciešami AER tehnoloģiju attīstībai līdz 2030. gadam potenciāli varētu segt no 8,5% līdz pat 36,4%.
Viena no projekta autorēm Aija Zučika no Latvijas Vides investīciju fonda sacīja, ka norādītie procenti ir aprēķināti, pieņemot investīciju 100% finansējumu no mājsaimniecību līdzekļiem bez citu finansējuma avotu piesaistes.
Pētījumā secināts, ka 2030. gadā enerģijas kopienām Latvijā varētu potenciāli piederēt no 14 līdz 303 (četri dažādi scenāriji) MW vēja staciju jaudu. Kā to finansēt? Piemēri ir dažādi, bet tikai no likumdošanas Latvijā būs atkarīgs, kāds tas varētu būt šeit.
Vācijā viens no variantiem paredz attīstītājam piedāvāt iegādāties vismaz 20% vēja parka akciju tiem iedzīvotājiem, kuri dzīvo vismaz piecu kilometru rādiusā no turbīnas, Nīderlandē un Beļģijā jaunajiem vēja projektiem 30–50% apmērā ir jāpieder vietējai kopienai, bet daudzās ES valstīs par katru turbīnu attiecīga summa, piemēram, 5000 eiro nonāk kopienas fondā.
Vai kas tāds ir iespējams Latvijā? Grūti teikt, taču, kamēr nav rasts atbilstošs regulējums, mēs to nekad neuzzināsim.
Zučika uzskata, ka pašvaldību dalība AEK veicinātu uzticību projektiem, savukārt finansējuma pieejamība AEK ar izdevīgiem nosacījumiem un mājsaimniecību ieguldījumu papildināšana ar vietējo MVU un pašvaldību ieguldījumiem būtu izšķiroši faktori, lai sekmētu mājsaimniecību dalības AEK maksimālo scenāriju.
Uzziņa
Šobrīd IVN procedūra ir piemērota vai tiek veikta 11 VES projektiem:
VES parkiem “Alokste”, “Minde” un “Peivika” Dienvidkurzemes novada Lažas un Sakas pagastos, kā arī Kuldīgas novada Gudenieku, Turlavas un Alsungas pagastos;
VES parkam “SELP” Talsu novada Valdgales, Ārlavas un Vandzenes pagastos;
VES parkam “TVE” Ventspils novada Piltenes un Tārgales pagastos;
VES parkam “BRVE” Saldus novada Gaiķu un Remtes pagastos;
VES parkam “Valpene” Talsu novada Dundagas pagastā;
VES parkam “Sārce” Ventspils novada Popes pagastā;
VES parkam “Rauna” Raunas novadā;
VES parkam “Ventspils Wind” Ventspils novada Tārgales un Popes pagastos;
VES parkam Saldus novada Kursīšu, Novadnieku un Zaņas pagastos;
Četru VES izbūve Ventspils novada Popes pagastā;
Trīs VES izbūve Priekules novada Priekules pagastā.
SECINĀJUMI: kā pretvēju pārvērst pavējā?
1. Likumdošanā jāiestrādā punkti, kuros noteikti skaidri atbalsta mehānismi gan pašvaldībām, gan turbīnu tuvumā dzīvojošajiem cilvēkiem
2. Jārod veidi, kā motivēt pašvaldības iesaistīties vēja parku attīstībā;
3. Jāizstrādā precīzi noteikumi, kas regulētu ikgadējo zemes nomas maksu, kas turbīnu īpašniekiem jāmaksā zemes īpašniekiem. Summa jātuvina Rietumeiropas un Skandināvijas līmenim;
4. Jāizstrādā noteikumi energokopienām, kas ļautu iedzīvotāju apvienībām gūt finansiālu labumu no vēja parka, tostarp dotu iespēju kļūt tam par līdzīpašniekiem;
5. Jāaizliedz pašvaldībām nepamatoti kavēt vēja parku attīstību, ja projekta attīstītājs izpildījis ietekmes uz vidi novērtējumu, izpildījis noteikumus, kas skar dalīšanos peļņā ar pašvaldību un vietējiem iedzīvotājiem;
6. Jāgroza Aizsargjoslu likums, to padarot mūsdienīgu un šodienas tehnoloģijām atbilstošu;
7. Jāaicina pašvaldības novērtēt novadā esošos zemes gabalus, kuros tās saredz vēja parku būvniecības potenciālu, un, iespējams, jānodrošina ar papildu valsts finansējumu tās pašvaldības, kuras aktīvi iesaistās vēja parku attīstībā.
