Pretvalstiska darbība demokrātijā: cik tālu sniedzas tolerance? 0
Demokrātiska valsts nav un nedrīkst būt bezpalīdzīga – tāda ir vienīgā atbilde uz jautājumu “Vai demokrātijā pieļaujama arī pretvalstiska darbība?”.
Demokrātiska valsts – kā Latvija – ir ne vien tiesīga, bet tai ir pienākums gādāt par to, lai valsts pamati netiktu apdraudēti vai pat grauti.
Tas ir tā sauktais pašaizsargājošās demokrātijas princips. To pirmo reizi teorētiski izvirzīja un pamatoja valstszinātnieki Lēventāls (1937) un Manheimers (1943) pēc tam, kad pasaule redzēja, ka Hitlers varēja sagrābt varu un izraisīt pasaules katastrofu, jo toreizējā Vācijas demokrātiskā iekārta sevi neaizsargāja. “Pašaizsargājošās demokrātijas” princips ir atbilde uz Gēbelsa apsmieklu gļēvai demokrātijai: “Demokrātijas lielākais joks ir tas, ka tā saviem nāvīgākajiem ienaidniekiem pati ielika rokās tos līdzekļus, ar kuriem tā tika iznīcināta” (1935).
Man ir vaicāts – “kā reaģēt, ja pretvalstiska darbība tiek veikta aiz cilvēktiesību lozunga?” Nav nozīmes tam, aiz kāda lozunga šāda darbība tiek veikta.
Pēc Otrā pasaules kara “pašaizsargājošās demokrātijas” princips kļuva par visu nopietnu demokrātiju satura elementu. To ir atzinusi arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa savā slavenajā spriedumā Fogtas lietā (1995). Šo principu ir atzinusi arī Satversmes tiesa.
Ja organizācija vai indivīds tikai izplata pretvalstiskas, antidemokrātiskas idejas, tad valstij šāda darbība ir jāuzrauga, taču tai vēl nav obligāts pienākums tās tūlīt aizliegt. Tas ir taktikas jautājums. Bieži ir tā, ka atklātu darbību ir vieglāk uzraudzīt. Turklāt jāņem vērā, ka demokrātijā darbojas visai tālejošs tolerances princips, kas līdz noteiktai robežai pieļauj arī pretvalstisku, antidemokrātisku ideju paušanu. Šādu ideju paušana ir aizliedzama tikai tad, ja tā valsti sāk jau nopietni apdraudēt. Ir arī zināmas idejas, kuras jau pašas par sevi var tikt uzskatītas kā demokrātisku valsti apdraudošas. Principiāli apsvērumi par šo jautājumu atrodami Augstākās tiesas 30.4.2013. spriedumā (publicēts: “Jurista Vārds”, 14.5.2013.), kā arī virknē Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumos. Katrā ziņā te darbojas samērīguma princips. Šāda aizlieguma nepieciešamību un samērīgumu izvērtēt ir valdības un attiecīgo drošības iestāžu, bet beidzamā instancē – tiesas uzdevums.
Taču, ja pretvalstiskie spēki jau ķeras pie reāliem darbiem, tādā gadījumā valdības un drošības iestāžu uzdevums un pienākums ir tos nepieļaut un vērsties pret tiem ar visu likuma bardzību. Te nekāda tolerance nav pieļaujama. Demokrātijā valstij ir jābūt absolūtam varas monopolam, ar kura palīdzību tiek īstenota likumība.
Sabiedrībai ir jāpaļaujas uz savu valsti, ka tā sevi un mūs visus aizsargās.
Diskusijās ir uzdoti dažādi jautājumi, piemēram: “Vai okupācijas un Latvijas valsts nepārtrauktības noliegums ir pretvalstisku ideju paušana?”
Kā to atzinusi arī Sa-tversmes tiesa, valsts nepārtrauktības doktrīna 1990. gada 4. maija Deklarācijā ir noteikta konstitucionālā līmenī. Tā pieder pie Latvijas valsts pamatiem. Tā ir obligāta jebkurai valsts amatpersonai, ne tikai pildot savus uzdevumus, bet arī savā privātajā darbībā. Piemēram, ja kāds ierēdnis vai valsts darbinieks noliedz okupāciju, tas tūdaļ ir atlaižams.
Citādi tas ir ar privātpersonām. Lai arī šī doktrīna pieder pie valsts pamatiem, privātpersonas var paust arī citādas domas. Vārda brīvība aizsargā arī pavisam nejēdzīgas un absurdas domas.
Taču tādām domām ir jādod pienācīgs pretspars sabiedriskas diskusijas līmenī. Protams, ne uz jebkuru muļķību vienmēr ir jāreaģē. Taču ir situācijas, kad gļēva klusēšana ne vienmēr ir labākā taktika. Atbildīgam pilsonim, un vēl jo vairāk politiķim, ir jābūt principiālam un drosmīgam, lai vērstos pret savas demokrātiskās valsts un tās pamatvērtību noliegumu.
Red. piebilde. Šo rakstu autors atsūtīja kā pretvalstiskas darbības tolerances problēmas vispārēju konstitucionāli tiesisko apskatu saistībā ar redakcijas jautājumu par “Nepilsoņu kongresa” rīkoto paralēlo “vēlēšanu” juridisko vērtējumu.
