Māris Antonevičs: SAB vadītāja piezīmes par valdības lēmumiem liek domāt, ka viņam būtu vairāk, ko teikt, ja vien amats ļautu brīvi izteikties 19
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Jaunievēlētais Satversmes aizsardzības biroja (SAB) direktors Egils Zviedris sniedzis pirmās intervijas medijiem – “TV3” raidījumam “Nekā personīga” un Latvijas Televīzijai. Specdienestu pārstāvju sarunas ar žurnālistiem vienmēr ir interesanti vērot ne tik daudz to satura dēļ, cik, lai paskatītos, kādi akrobātiski retorikas vingrinājumi tiek veikti, izlokoties no jautājumiem.
Iepriekšējais SAB vadītājs Jānis Maizītis šīs prasmes bija diezgan labi izkopis, un tam acīmredzot labi noderēja arī viņa iepriekšējā pieredze ģenerālprokurora amatā. Valsts drošības dienesta (agrāk Drošības policijas) vadītājs Normunds Mežviets sākotnēji uzsvēra, ka komunikācija ar sabiedrību ir ļoti svarīga iestādes darba sastāvdaļa, taču nu jau vairākus gadus viņš publiskajā telpā vairs faktiski neparādās un intervijas atsaka.
Izņēmums ir retas reizes, kad viņš pēkšņi ekskluzīvi uzstājas “Nekā personīga”, lai pēc tam atkal uz ilgāku laiku pazustu “bunkurā”. Īpatnēja pieeja, tāpēc, protams, ļoti labi, ka E. Zviedris vismaz pagaidām šo “slēpšanās” stilu necenšas pārņemt. Jānovēl, lai tas arī netiktu darīts, tomēr daļa no pirmajās intervijās sacītā var radīt šaubas un minējumus, kā to īsti saprast.
Intervijā LTV SAB vadītājs izteicās: “Ņemot vērā visu ar pandēmiju saistīto nestabilitāti, šis ir pateicīgs laiks, lai sabiedrība polarizētos. Un tā polarizējas ne tikai pandēmijas jautājumos, bet arī jautājumos, kas skar atsevišķus valdības lēmumus vai rīcību. Līdz ar to tas var radikalizēt pretnostādnes arī gaidāmajās Saeimas vēlēšanās.”
Un vēl: “Par sekām es šobrīd negribu runāt, bet drīzāk gribētu runāt par tiem iespējamiem apstākļiem, kas šo pretnostādni, iespējams, varētu arī mazināt. Jārunā par skaidriem un precīziem vēstījumiem sabiedrībai gan par pandēmijas ierobežojumiem, gan runājot par mūsu valsts drošību, ekonomiskajiem jautājumiem.”
Ja runā par pretnostādni vai pretstāvi vēlēšanu kontekstā, tad tā nu gan nebūtu jāskata kā kaut kas ārkārtējs. Varbūt mums pašlaik liekas, ka tieši pirms 14. Saeimas vēlēšanām tā būs tik milzīga kā nekad, taču līdzīga sajūta ir bijusi arī visas iepriekšējās reizes.
Var atcerēties, ka agrāk tāpat bija daudz bažu, ka varu pārņems Maskavai pietuvināti spēki, kas mainīs mūsu valsts ģeopolitisko kursu vai veiks kādas citas nevēlamas izmaiņas. Tāpat nav bijis tādu vēlēšanu, kad opozīcija, tajā skaitā populisti, nebūtu centušies izmantot nepopulārus valdības lēmumus, lai uz tiem pakāptos un iekarotu savu vietu.
Iepriekšējās vēlēšanās 2018. gadā nekādas pandēmijas un ar to saistīto lēmumu nebija, bet Kaimiņa un Gobzema partija bija otrs populārākais spēks valstī, tātad bija citi iemesli pieaugošai neapmierinātībai. Starp citu, arī atsevišķas pašreizējās varas partijas savulaik veidojušās kā populistiskas ievirzes spēki (piemēram, “Jaunais laiks”, uz kura bāzes vēlāk tapa “Vienotība”), kas nāk, lai aizslaucītu visu veco, bet laika gaitā transformējušās.
Partiju interesēs ir nevis pirms vēlēšanām mazināt pretstāvi, bet tieši pretēji – padarīt to redzamāku, jo vēlētājam būs jāizdara izvēle. Ja pretstāves nav un visi draudzīgi runā vienu un to pašu, tad kāda tur starpība, kuru sarakstu mest urnā.
Protams, te var būt runa par politisko spēku konsolidāciju un kopīgu vēlēšanu sarakstu veidošanu, kas mazina politisko sadrumstalotību, bet pašlaik – pusgadu pirms vēlēšanām – nekas neliecina, ka Latvijā kaut kas varētu notikt šajā virzienā. Tieši pretēji, asākas replikas viens otram sāk veltīt tieši šķietami ideoloģiski tuvākās partijas – “Latvijas attīstībai” un “Vienotība”, Nacionālā apvienība un Jaunā konservatīvā partija…
Īsumā – politiskā pretstāve ir dabīgs process demokrātijas apstākļos, bet jāskatās, lai to neizmanto Latvijai naidīgi spēki, un te īpaša loma ir tieši specdienestiem. Savukārt SAB vadītāja miglainās piezīmes par valdības lēmumiem un vēstījumiem Covid-19 laikā liek domāt, ka viņam šajā jautājumā būtu vairāk, ko teikt, ja vien amats ļautu brīvi izteikties.
