“Cerību ezers aizsalis” – pretrunu pilns stāsts starp mākslinieku un praktiķi 1
Atmiņas ir nekārtīga lieta, jēgpilnas secības ieviešana tajās ir izaicinošs mēģinājums ikvienam, bet it īpaši māksliniekam, kurš mākslas darbu būvē no savas dzīves faktiem. Vladislava Nastavševa iestudējuma “Cerību ezers aizsalis” Jaunajā Rīgas teātrī ideja ir mēģinājums, dvēseliski un fiziski atkailinoties, piešķirt personiskajam stāstam vispārinājumu. Lai arī izrādes šķietamajā haosā var kaitināt tēmām pāri slīdošais skatījums un arī tas, ka nekas netiek skaidri pateikts, tikai pieteikts, tāpat – arī radošas neapmierinātības motīvs ir ne vien dramaturģijas dzinulis, bet brīžiem kļūst par paštīksmināšanās objektu, tomēr iestudējums pārliecina ar nevienkāršotu ielūkošanos dažādu paaudžu vienlaicīgā un pretrunīgā līdzāspastāvēšanā.
Iestudējuma nosaukums atsaucas uz Nastavševa pirmo iestudējumu par režisora ģimeni (toreiz – par māti, šoreiz – vecmāmiņu) un vienlaikus norāda uz “aizsalšanas” (tēlaini – cerību zaudēšanas) tēmu. Lai gan cerību zuduma motīvs nolasāms emigrējošo draugu faktā un nojaušams izrādes galvenā varoņa radošās “izlaušanās” stāstā, tomēr izrādē ir citi līdzvērtīgi motīvi. Te ir stāsts par pirmo (homoseksuālo) mīlestību, par patiesu radošu draudzību, par cilvēciska siltuma vēlmi, par krievu okupantu nevēlēšanos iepazīt zemi, kur dzīvo (“tu tikai neprecies ar latvieti…”), par seksuālo citādību (“varbūt izrādes tēma ir bērnu neesamība…”). Tēmu daudzumā mulsina žurnālistiska pieeja, kas epizodes maina kā plates, emociju slīdējumā lecot no sentimenta uz brutālu rupjību, no lietišķības (“kad mēs beidzot nodarbosimies ar seksu”) uz naivu jūsmu turp un atpakaļ. Nav skaidrs, kur sākas un beidzas dokumentalitāte, tāpat kā tas, ko īsti vēlas egocentriskais režisors.
Toties vizuāli izrāde ir skaista un sakārtota. Tā sākas un vairākkārt atgriežas pie simboliskas ainas – slidotavas. Riņķojumā nolasāms strupceļš, no kura izeju meklē galvenais varonis (Vlads – Kaspars Znotiņš). Slidotava stāsta par attiecībām starp mazu zēnu, kurš paklausīgi izpilda “lastočku” vecmāmiņas priekšā, bet lugas finālā vecmāmiņas izteiktie nosodījumi liek pieaugušā Vlada slidojumam aprauties, krist un klupt.
Ome ir īpaša figūra personiski Vladam un vienlaikus iemieso veselu paaudzi, kas par īsto un vienīgo (diemžēl!) uzvaru uzskatīja un uzskata izdzīvošanu toreiz – karā – un tagad – “nav tev profesijas, tāpēc – muļķis”. Abu paaudžu attiecības ir pretrunu pilns stāsts starp mākslinieku un praktiķi, starp praktiskas lietišķības vērtību, ko atzīst rūdījumu guvusī vīrišķīgā Ome, un radoša gara alkstoša jaunieša dzīves pieeju. Attiecības sākas ar sacelšanos pret autoritāti, kas ir tikpat bezcerīga kā slidotavas ledus salaušana, ledus skrapst, bet nelūst. Ome, ko Vilis Daudziņš atveido ar rūpību un cieņu, majestātiski un cēli, ir monolīta figūra un spilgtākais iestudējuma tēls. Viņa lēni tipina, piesardzīgi un pamatīgi pārvar dzīves šķēršļus un pakāpienus, runā smagi un cieti. Viņas mīlestība un atbildība, tāpat kā pirts un pods, ir neviltotais īstums, kas ir spēcīgāks par jebkuru artistisku virtuozitāti.
Līdzās attiecību pamatlīnijai izrādē ieslīd un izslīd divas figūras – aktieri Āris Matesovičs un Marija Linarte –, kuri atveido paši sevi un vairākas lomas. Matesovičs precīzi, neatlaidīgi un ar veselīgu pašcieņu izspēlē vairākas teatrālas improvizācijas par viņam piešķirto pirmās mīlestības tēlu. Linarte meistarīgi tiek galā ar sarežģītāku uzdevumu, viņai piešķirto dzīvnieciska instinkta atveidojuma uzdevumu (spēlēt seksuāli gribošu suni, līst maisā, izskatīties nepiedienīgi, muļķīgi, apkaunojoši). Vienlaikus abi jaunie aktieri atveido aktierus, kuri vēlas nospēlēt ko nozīmīgu un, gluži kā pats režisors, vēlas saprast savu identitāti.
Kaspars Znotiņš izcili un mērķtiecīgi atveido pretrunīgo galveno varoni, kurš skatītāju acu priekšā kā atvērtā mēģinājumā atlasa būtisko no tā, “kas nestrādā”. Katrs aktiera pagrieziens ir pārdomāts un izsmalcināts, tas ir sevī pozējošs cilvēks, kurš meklē radošu izteiksmi sevī un ap sevi, kurš iestudē dzīvi kā mākslas darbu un darbā nojauc robežas starp dokumentalitāti un tēlainību.
Aizkustinoša ir vēl kāda – bezpieskāriena – tēma: it kā baidoties no pieskāriena un reizē ilgojoties pēc tā, neviens no izrādes tēliem nepieskaras cits citam. Tikai vienreiz atvadoties vecmāmiņa apskauj mazdēlu un saka – piedod man –, savā ziņā tas ir izrādes kulminējošais brīdis.
Autorizrāde, kuras teksta, scenogrāfijas, mūzikas un galvenās lomas īpašnieks ir viena personība, izaicina ar atklātības līmeni. Atsevišķās ainās parādās vienādības zīme starp mākslinieka jūtīgumu, kas taču piemīt ikvienam māksliniekam, un homoseksualitāti. Šāds īpašais izredzētības statuss mulsina, tāpat kā tīksmināšanās par fizioloģiskām detaļām. Tajos brīžos izrāde stilistiski balansē uz pārpratuma robežas, un, šķiet, tādēļ vairāki skatītāji demonstratīvi pameta zāli tās laikā.
* “figurnoje katanije” no krievu valodas burtiskā tulkojumā
UZZIŅA
“Cerību ezers aizsalis”, iestudējums Jaunā Rīgas teātra Mazajā zālē
Režija, luga, vizuālais noformējums, mūzika: Vladislavs Nastavševs.
Lomās: Vilis Daudziņš, Āris Matesovičs, Marija Linarte.
Nākamās izrādes: 31. janvārī, 16., 17., 18. februārī.
VĀRDS SKATĪTĀJIEM
Dita Rietuma, kinozinātniece: “Jau pagājušas divas dienas, taču izrādes pēcgarša kļūst arvien stiprāka. Kaut tā nav nevainojami ideāla, tomēr tajā ir izcili smalkas, jēdzieniski spēcīgas lietas, un tā spēj radīt katarsi. Vilis Daudziņš ir ģeniāls.”
Dace: “Manuprāt, JRT ir pelnījis labāku izrādes materiālu. Kaspars Znotiņš ir brīnišķīgs, gudrs un sensitīvs, Āris Matesovičs un Marija Linarte ļoti talantīgi un perspektīvi, Vilis Daudziņš, protams, ģeniāls.”
Gī: “Uzdodot sev jautājumu – vai šī izrāde ir Notikums ar lielo “n” manā dzīvē un/vai Latvijas teātra dzīvē – atbilde ir skaidrs “nē”. Lai gan bija labi momenti, bija gana daudz tādu, kam jēgu neredzēju pat tad, ja to uzdevums būtu bijis būt bezjēdzības nesējiem. Līdz beigām paliku mīlestības pret Daudziņu dēļ.”
twitter un jrt.lv.
