Monika Zīle: Pretrunu dzirnavas 10
Pēc tam kad nāca gaismā bijušā veselības ministra demisiju ietekmējušā notikuma detaļas, man labi pazīstama filoloģe dziļās skumjās secināja: esot zaudējis nozīmi diskusijās bieži izmantotais teiciens “Skaistums glābs pasauli”. Ja Belēviča kungs, būdams viens no pazīstamākajiem mākslas darbu privātkolekciju īpašniekiem un tātad pastāvīgi atrazdamies kultūras dižgaru radošā devuma klātbūtnē, savā ikdienā izrādījies tik…tik… Vārdu sakot, ja pat liels mākslas apjoms nav spējis viena bijušā politiķa iedabas prasto lepnību nomainīt pret godprātību, tad nav ko cerēt uz pasaules kārtības grozīšanu. Skats, šādā leņķī lūkojoties, nudien bēdīgs, lai gan patiesībā bijušais ministrs lielu postu pa šo līniju nav nodarījis, savas spilgtākās rakstura īpašības atrādīdams. Augšminētā sentence patapināta no krievu klasiķa F. Dostojevska romāna “Idiots” galvenā varoņa kņaza Miškina dialoga ar citu šā darba tēlu, un skaistums viņu sarunā nozīmē cilvēkus mīlošu dvēseli. Filozofs Imanuels Kants to nosauca par “mūsu iekšējās tikumības likumu”, kas ietver sevī gan kristīgās vērtības, gan cilvēcisko attiecību normas. Protams, pacilājoši mūs ietekmē arī skaista Latgales vai Kurzemes ainava, izcilu skatuves meistaru priekšnesumi un lielu mākslinieku darbi, tomēr stāties pretī dažādām ļaunuma izpausmēm, visas netaisnības ieskaitot, var tikai gaišu nolūku vadīts cilvēks.
Pēc tādām personībām Latvijas sabiedrībā vienmēr bijis liels pieprasījums, un tās uzrodas pirms katrām vēlēšanām, lai pēc iebalsošanas strauji zaudētu cēluma oreolu. Dažreiz tāpēc, ka izrādījušās tikai mutesbajāri, bet lielākoties politikā ienākušo labos nodomus izārda un pašus piezemē viņu kvēlie pielūdzēji, uz brokastlaiku nesaņēmuši kliņģerus un cepešus. Ir diezgan viegli noteikt, cik procentu elektorāta Latvijā no politiķiem gaida burvju mākslinieka izdarības – aplūkojiet par populistu komandām Saeimas vēlēšanās balsojošo skaitu, un bilde gatava. Tā kā brīnumu gaidītāji vienmēr ļoti pieviļas, viņu niknās atsauksmes ietekmē arī parlamenta un valdības vērtējuma reitingus. Netaisos mūsu politiķus slavēt, bet objektīvo skatījumu uz valsts attīstību aizmiglo sabiedrību plosošās iekšējās pretrunas. Piemēram, būvuzņēmēji pieprasa valdībai pastiprinātas rūpes par nozari, tajā pašā laikā celtniecībā ir vislielākais ēnu ekonomikas īpatsvars. Pedagogi un mediķi draud ar streikiem, ja nesaņems algu paaugstinājumu, bet iebilst pret savu jomu reformēšanu. Bezdarbniekos reģistrējies stūrē lepnu automobili, tā uzturēšanai un paša sviestmaizei nepieciešamo pie kāda “svojaka” saņemdams aploksnē, taču katram uzklausīt gribētājam labprāt izklāsta valstij adresētās pretenzijas. Diemžēl šo uzskaitījumu var turpināt, ja vēlas mazohistiski patīksmināties par Latvijas klunkurēšanu uz tuvāko kaimiņu līdzeni mērķtiecīgās gaitas fona.
Pārskatāmā nākotnē diezin vai sagaidīsim savā valstī kņaza Miškina skaistuma standartiem atbilstošus politiķus – viņi taču daļa no mums, bet ar mūsu pašu dvēseļu daiļumu ir tā, kā nu ir. Taču Latvijas simtgades priekšvakarā visiem vajadzētu vienoties kopīgā dziesmā, ka Valsts ieņēmumu dienesta (VID) sakārtošanai un uzraudzīšanai jābūt prioritātei nr. 1. Tiesa, nodokļu mahināciju iespējām sarūkot, daži personīgie maki kļūs plānāki. Bet šī pretruna ir no tām, kas mudina nezaudēt sapni par skaistāku rītdienu.
