Foto – Karīna Miezāja

Ārzemju filmu un televīzijas pārraižu skatīšanās, tā teikt, “ar vienu aci”, iespējams, vairs nebūs tik vienkārša tiem, kas nezina svešvalodas, jo latviskais tulkojums vairs nebūs dzirdams, bet gan lasāms titros ekrāna apakšdaļā.

Lasītākie

Kokteilis

Personības TESTS. Kādu iespaidu tu par sevi radi? Šis attēls palīdzēs tev to noskaidrot

Kokteilis

3 visbīstamākās zodiaka zīmju pārstāves, kas bez sirdsapziņas pārmetumiem var atņemt citas vīrieti

TV24

“Laikam par to nevaru stāstīt, bet…” Rajevs atklāj iepriekš nedzirdētu informāciju par Rinkēviča un Trampa telefonsarunu

Lasīt citas ziņas

Šāda kārtība Latvijā stāsies spēkā, ja Saeima apstiprinās Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) sagatavotos grozījumus Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā, kas paredz atteikšanos no televīzijas raidījumu ieskaņošanas un pakāpenisku pāreju uz to subtitrēšanu.

Paši NEPLP pārstāvji gan apzinās, ka par šo piedāvājumu gaidāmas asas diskusijas parlamentā, tomēr cer, ka grozījumi tiks pieņemti šīs Saeimas laikā.

Tālu ceļu veikuši! Ziemeļkorejas karavīri jau ir Mariupolē un Harkivas apgabalā

VIDEO. Par slepkavību aizdomās turētais mēģina aizbēgt no nopratināšanas telpas, sienā izdauzot caurumu

Sprūds: Uzbrukumā ANO miera uzturēšanas spēku bāzei Libānā Latvijas karavīri nav cietuši

Likumprojekts paredz noteikt divu gadu pārejas periodu, kura laikā raidījuma tulkojums varēs tikt nodrošināts, arī ieskaņojot, taču skatāmākajā laikā no pulksten 19 līdz 23 ieskaņošana būtu apturama jau no likuma spēkā stāšanās dienas. Izmaiņas neskars televīzijas raidījumus un filmas no pulksten 9 līdz 17, ievērojot līdzšinējos it īpaši vecāka gadagājuma un vājredzīgo personu televīzijas lietojuma paradumus, kā arī pārraides bērniem. Pēc pārejas perioda sabiedriskajā televīzijā subtitri būs jāno­drošina arī raidījumiem un filmām, kas skan latviešu valodā, tādējādi nākot pretim nedzirdīgajiem un vājdzirdīgajiem.

NEPLP priekšsēdētājs Ainārs Dimants stāsta, ka galvenais mērķis esot stiprināt latviešu valodas pozīcijas, kā arī citu Eiropas Savienības (ES) valodu apguvi. “Pētījumi liecina, ka tajās ES valstīs, kur ir subtitrēšana, angļu valodas un citu ES valodu prasme ir krietni labākā līmenī nekā Latvijā,” norāda Dimants, piebilstot, ka arī citi kanāli, kas nav Latvijas jurisdikcijā, subtitrus labprāt izmanto.

Viņaprāt, ir tikai divi ceļi – pilnīga dublēšana vai subtitrēšana: “Patlaban praktizētā virsū runāšana oriģinālvalodai ir zināma veida nekulturālība, padomju mantojums, kas pastāv tikai pie mums, Lietuvā, Bulgārijā un Polijā. Zīmīgi, ka šī runāšana virsū notiek visām citām valodām, izņemot, protams, valsts valodu un krievu, kurai dotas nepamatotas priekšrocības.”

Tomēr Saeimas deputāte, filoloģijas zinātņu doktore Janīna Kursīte-Pakule uzskata, ka šis lēmums būtu ļoti piesardzīgi jāizvērtē un cītīgi jāpārdomā: “Nupat, braukājot pa lauku apvidiem, aptaujāju cilvēkus par šo jautājumu. Viņu nostāja bija, ka jau tā mazo televīzijas skatītāju skaitu šāds lēmums padarīs vēl mazāku.” Viņa norāda, ka, titrējot valodu, parasti vienkāršo vai arī titri mainās tik ātri, ka tos nav iespējams izlasīt, turklāt abām valsts valodas formām jābūt vienlīdz attīstītām. “Ieviešot šādu kārtību, zudīs runātās latviešu valodas treniņš. Jau tā mēs rakstītā un vizuālā formā saņemam lielāko daļu informācijas. Ja tiks nogriezts arī šis kanāls, mēs vairs drīz nepratīsim sarunāties.”

Televīzija nav radio

Latvijas Neredzīgo biedrība (LNB), saprotams, iestājas pret NEPLP lēmumu. “Neesam pret subtitriem, jo tie palīdz nedzirdīgajiem, taču kategoriski iebilstam pret to, ka grasās televīzijas raidījumus tikai subtitrēt, jo tad liela daļa raidījumu un filmu būs liegta vājredzīgajiem cilvēkiem,” skaidro valdes priekšsēdētāja Svetlana Sproģe. Latvijā ir aptuveni 12 000 redzes invalīdu, taču LNB uzskata, ka izmaiņas skartu arī lielāko daļu cilvēku, kuriem acis sliktāk sākušas rādīt vecuma vai kādu citu ap­stākļu dēļ. “Televīzijas prioritāte noteikti nav mācīt cilvēkiem valodas, bet gan domāt par raidījumu kvalitāti, saturu un tā pieejamību,” uzskata Sproģe.

NEPLP priekšsēdis A. Dimants savukārt norāda – jāņem vērā, ka televīzija ir audiovizuāls medijs un subtitrēšana pilnībā atbilstot tā specifikai. “Ir ļoti svarīga oriģinālā skaņa, aktieru emocijas, kā arī kvalitatīva latviešu valoda titros un oriģinālvaloda skaņu celiņā. Neesam vājredzīgāki kā lielākajā daļā ES valstu,” viņš saka.

Turklāt dienas laikā raidījumi arvien palikšot ieskaņoti.

Cita lieta, ka esot jādomā par titru kvalitātes uzlabošanu, ko NEPLP arī paredzējusi un uzskata, ka panāks, lai jaunā paaudze nenovēršas no televīzijas. Beidzot visi jutīšoties kā Eiropā. “Kāpēc neviens neprasa, lai tiktu ieskaņotas filmas kinoteātros, bet ir apmierināti ar subtitrēto materiālu?” retoriski jautā Dimants un uzsver, ka beidzot jāpieņem lēmums par labu attīstībai.

Pētījumi gan liecinot, ka attieksme pret šo ideju varētu būt pretrunīga, arī risku, ka auditorija var pāriet uz Krievijas (jo daudzi Latvijas iedzīvotāji kā svešvalodu labāk zina krievu, nevis angļu valodu) un citiem ārzemju kanāliem NEPLP apzinās un esot izvērtējusi, taču esot vairāki būtiski argumenti, kas liecina, ka izmaiņas tomēr vajadzīgas. Kanāliem neviens neliegšot piedāvāt iespēju ieskaņot dažādās valodās, taču pirmajā skaņu celiņā obligāta prasība būs oriģinālvaloda ar subtitriem. Ja pārejas periodā būs vērojama strauja televīzijas auditorijas samazināšanās, NEPLP gatava veikt korekcijas likumā.

Latvijas Nedzirdīgo savienība (LNS) turpretim ir gandarīta par NEPLP iniciatīvu un priecājas par informācijas pieejamības attīstīšanu, jo patlaban nedzirdīgajiem uztverami pavisam nedaudz raidījumu.

“Mūs sarūgtina sabiedrības un dažu mediju noraidošā attieksme pret šo ideju, nosaucot to par izdabāšanu vienas šauras auditorijas interesēm. Laikam jau mūs neuzskata par sabiedrības daļu vai arī uzskata, ka šai sabiedrības daļai skaņu valodā sniegtā informācija nav jāsaprot,” klāsta LNS prezidents Edgars Vorslovs.

Citviet titri – 
ierasta prakse

Skandināvijas valstīs darbojas titru sistēma. Kā atsevišķs pakalpojums pieejams pilnais tulkojuma teksts, ko atsevišķi var pasūtīt, piemēram, vājdzirdīgi cilvēki. To apmaksā valsts. Tas ir dārgs, taču progresīvs risinājums. Lielajās pasaules valstīs – Krievijā, Francijā, Vācijā u. c. – filmas tiek dublētas, mazajās – titrētas. Zviedrijā strādājošā žurnāliste Sandra Veinberga zina teikt, ka laba titrēšana esot dārgāka par dublēšanu, jo daudz izmaksā profesionāla titrēšanas tehnika un ar to jānodarbojas īpaši apmācītiem augsta ranga speciālistiem. Taču viņa uzskata, ka tas Latvijai tomēr būtu jādara. Tādējādi vietējo valodu labāk varot iemācīties sveštautībnieki, bet vietējie – svešvalodas. S. Veinberga neatzīst lielo valstu praksi filmas dublēt, jo arī tas izklausoties savādi un nav iespēja dzirdēt īstās aktieru balsis, emocijas utt.

To, ka titrēšana ir vesela māksla, nevis vienkārša tulkošana, uzsver arī kādreizējā Latviešu valodas apguves valsts programmas vadītāja Aija Priedīte. Skandināvijas valstīs ar titrēšanu nodarbojoties īpaši apmācīti cilvēki, jo ir būtiski nodrošināt kā titru tehnisko, tā saturisko kvalitāti. A. Priedīte pārliecināta, ka līdzīga prakse būtu jāpārņem arī Latvijai.

“Subtitri ir ļoti laba lieta, bet nedzirdēt pārraides oriģinālvalodu – sliktas kultūras pazīme,” atzīst Priedīte un domā – ja latviešu valoda titros būs laba, apdraudējums tai neradīsies.

Arī kaimiņos Igaunijā pārsvarā pārraides tiek translētas ar subtitriem, tostarp arī nacionālais saturs. Izņēmums ir bērnu pārraides. Arī dokumentālie raidījumi, kuru pamattekstu ierunā igauniski, bet tiešās runas translē oriģinālvalodā ar igauņu subtitriem. Igauņiem ir iespēja izvēlēties audiosubtitrus, taču tos skaļi nolasa speciāla programmatūra jeb runas robots, kas izklausās savādi. Tādēļ pārsvarā šo pakalpojumu izmanto cilvēki ar redzes problēmām, vecāka gadagājuma personas un tie, kam problemātiski izlasīt sīko druku. Igaunijā pārejas perioda nebija. Jau padomju gados gan krievu kino, gan televīzijas filmas tika raidītas ar titriem valsts valodā. Pagājušā gadsimta 90. gados, parādoties starptautiskam saturam, igauņi turpināja iesākto titrēšanas tradīciju.

“Tā ir ziemeļvalstu tradīcija, un mēs tai vienmēr esam sekojuši,” pauž Igaunijas televīzijas programmu dienesta vadītāja Killi Sūrevelja. Viņa pamato, ka šāda prakse palīdzot iemācīties jebkuru valodu, dzirdēt aktieru balsis, runas veidu un emocijas, kā arī pilnveidot lasīšanas prasmi, kas īpaši vērtīga bērniem. Igauniete apstiprina, ka subtitros valoda vienmēr ir saīsinātā formā, līdz ar to cilvēki, kas saprot pārraides oriģinālvalodu, vairāk klausās, nevis lasa, tādējādi attīstot svešvalodu prasmes.

26 minūtes – 
piecās stundās

Šobrīd liela daļa tulkošanas un titru veidošana Latvijas Televīzijā (LTV) balstās uz cilvēku darbu. Vairs nav īpašas titru mašīnas – titrus var veidot jebkurā datorā, kas aprīkots ar attiecīgu programmu. Taču process ir visai laikietilpīgs. Piemēram, 26 minūšu raidījumu pieredzējis darbinieks var notitrēt aptuveni piecu stundu laikā.

LTV satura adaptācijas daļas vadītājs Indars Vētrājs šaubās, vai skatītāji no titriem mācīsies valodas: “LTV rādām filmas ne tikai populārākajās valodās – angļu un vācu kā komerckanālos, bet arī somu, zviedru, itāļu, portugāļu, dāņu, franču, čehu un daudzās citās. Cik daudz cilvēks var iemācīties vienas filmas laikā?

Valodu dažādība, manuprāt, būs pārmērīgi liela.” Obligātā titrēšana pamainīšot daļas LTV darbinieku ikdienu. “Tik un tā būs jāno­drošina raidījuma tehniskā pārbaude – brāķi, skaņu nobīdes, satumsumi utt. Patlaban to darām paralēli ieskaņošanas procesam, taču, titrējot datorā, nereti šādas nianses pamanīt nevar,” skaidro Vētrājs. Mazāk darba gan palikšot skaņu operatoriem, arī ierunātājiem. Iespējams, tulkiem nāksies apgūt titrēšanu. I. Vētrājam arī nav skaidrs, kā varēs pāriet uz jauno kārtību, jo vienu raidījumu parasti rāda trīs un pat vairāk reižu. Ja sākotnēji pārraidi rādīs vakarā un bez ierunāšanas, bet tās atkārtojums plānots laikā no 9 līdz 17, kad paliktu līdzšinējā kārtībā, tad teorētiski ierunāšana tik un tā būšot vajadzīga.

VIEDOKĻI

Baiba Zūzena, mediju koncerna “MTG” (TV3, LNT, TV6, 3+, TV5 un Kanāls 2 īpašnieks), TV un radio vadītāja Latvijā: “Tas ir kārtējais sitiens par Latvijā veidotu kanālu konkurētspēju pret ārzemju kanāliem. Ja mēs šobrīd ļautu skatītājiem izvēlēties, esmu droša, ka lielākā daļa izvēlētos iespēju skatīties programmas ar ierunātu tulkojumu. Mūsu mēģinājumi kanālā TV6, kas orientēts uz jaunāku auditoriju, piedāvāt seriālus angļu valodā ar tulkojumu titros, samazināja reitingus aptuveni divreiz. Tā ir skaidra zīme, ko vēlas mūsu skatītājs. Raidorganizācijām ir jāļauj izvēlēties – ieskaņot vai subtitrēt filmas un raidījumus.”

Sergejs Ņesterovs, LTV valdes loceklis un programmu attīstības vadītājs: “Televīzijas kanālu auditorija ir plaša un neviendabīga, tāpēc nebūtu pareizi visiem skatītājiem likt skatīties tikai ieskaņotu vai tikai subtitrētu saturu. Arī pasaules tendences liecina, ka izvēles iespējas šajā ziņā kļūst arvien plašākas, tāpēc LTV iestājas par izvēles iespējas saglabāšanu. Piemēram, jau tagad daudzas populāras pārraides, piemēram, BBC seriālus vai filmas LTV piedāvā noskatīties gan oriģinālvalodā, gan subtitrētus, gan ieskaņotus latviešu valodā. Tāpat diemžēl ne visi operatori nodrošina saviem skatītājiem valodas klausīšanās iespēju, tāpēc NEPLP būtu jādomā par likumdošanas izmaiņām šīs situācijas sakārtošanai.”

Ināra Mūrniece, Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētāja: “Pilnīgi noteikti nav pieļaujams, ka, subtitrēšanai aizstājot ieskaņošanu, tiktu palielināts krievu valodas lietojums vai izplatība. Jāmeklē tāds modelis, kas, pirmkārt, pastiprinātu latviešu valodas lietojumu un nostiprinātu tās statusu un, otrkārt, nostiprinātu Eiropas Savienības valstu valodu lietošanu. NEPLP piedāvātie likuma grozījumi ir pamatīgi jāpēta, jo katra detaļa un nianse ir ļoti būtiska.” Iespējams, ka sākumā varētu tikt īstenots eksperimentāls pilotprojekts, kurā varētu paraudzīties, kā tiek novērsti minētie riski, aģentūrai LETA teikusi politiķe.