Andrejs Judins: Saeimai būs smaga politiskā izvēle – vai paplašināt pretošanās kustības izpratni 2
Andrejs Judins, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šovasar tika grozīts likums “Par nacionālās pretošanās kustības dalībnieku statusu”, paredzot iespēju Saeimai lemt par pretošanās kustības dalībnieku statusa personām, kas līdz šim nevarēja uz to pretendēt likumā noteikto kritēriju dēļ.
Saskaņā ar vispārējo tiesisko regulējumu par nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem var atzīt Latvijas iedzīvotājus, kuri piedalījās bruņotā un pagrīdes pretošanās cīņā pret okupācijas režīmu militārajiem formējumiem un šo režīmu administrāciju; veicināja bruņoto un pagrīdes pretošanās cīņu, sniedzot cīnītājiem materiālu un citādu palīdzību un riskējot ar savu brīvību un dzīvību; propagandēja Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas ideju, izplatot nelegālo presi, uzsaukumus vai citus izdevumus, kā arī atklāti vēršoties pret okupācijas režīmu, tā iedibināto kārtību un ideoloģiju, vai par savu politisko darbību vai pārliecību tika notiesāti un ir reabilitēti, kā arī tie, kas piespiedu kārtā nepamatoti ievietoti ārstniecības iestādēs, kur viņiem piemēroja medicīniska rakstura piespiedu līdzekļus.
Tiem, kuri ziedoja sevi…
1996. gadā, kad likums tika pieņemts, likumdevēja griba bija īpaši novērtēt to cilvēku nopelnus, kuri, darbodamies nacionālās pretošanās kustībā, piedalījās bruņotā cīņā vai ar citiem līdzekļiem cīnījās par 1918. gada 18. novembrī proklamētās Latvijas atjaunošanu un ziedoja sevi, lai aizstāvētu tautu pret okupācijas režīmu īstenoto vardarbību un genocīdu kara un pēckara represiju apstākļos, papildus šo statusu paredzot arī tiem, kurus okupācijas režīms sodīja par pretošanos tam.
Īpaša vērība ir jāpievērš likuma 1. pantā izceltajam – statuss piešķirams nevis tiem, kas pauda kādu neapmierinātību ar kādu pastāvošā režīma izpausmi, bet tiem, kuri, cīnoties par Latvijas Republikas atjaunošanu, ziedoja sevi.
Šī ziedošanās ir ļoti nozīmīgs likumdevēja gribas faktors, kas ir jāņem vērā arī pašreizējai Saeimai, politiski lemjot par statusa piešķiršanu personām, kas kādu apstākļu dēļ nevarēja to iegūt iepriekš.
Likuma grozījumi paver iespēju Saeimai pieņemt politiskus lēmumus un par pretošanās kustības dalībniekiem atzīt personas, kas iepriekš formāli šim statusam neatbilda. Un dažas šādas personas ir zināmas, piemēram, tādi, kurus okupācijas režīms represēja t. s. divvaldības laikā starp 1990. gada 4. maiju un 1991. gada 21. augustu.
Tomēr jaunais tiesiskais regulējums rada arī zināmus riskus – proti, ir pamats bažām, ka šīs personas var kļūt par priekšvēlēšanu populisma un politiskās sacensības upuriem.
Tādēļ ir svarīgi jau pašos pirmsākumos apspriest un vienoties par daudzmaz objektīviem kritērijiem, kas būtu jāievēro, Saeimai lemjot par šā statusa piešķiršanu. Manuprāt, par pretošanās kustības dalībniekiem ir atzīstamas personas, pret kurām okupācijas režīms ir piemērojis fiziskas represijas (nāvessodu, ieslodzījumu, arestu, deportācijas) par to politisko pretošanos okupācijas režīmam. Tas, protams, aptvertu laiku arī pēc 1990. gada 4. maija – kamēr Latvijā darbojās okupācijas režīma represīvās iestādes.
Noteikti ir jādomā, vai ir jāpieturas tieši pie fizisko represiju esamības kā kritērija vai arī par pretošanās kustības dalībniekiem atzīstami visi tie, kas par savu politiskās pārliecības paušanu, piemēram, izslēgti no augstskolas vai atlaisti no darba.
Tomēr ir jābūt ļoti uzmanīgiem, vērtējot neviennozīmīgus gadījumus, kad cilvēki iestājās pret kādām okupācijas režīma izpausmēm, bet ne pašu režīmu, kā arī gadījumos, kad viņu darbība ir nepietiekami dokumentēta.
Gadījumos, kuros ir nepārprotamas liecības par personu ziedošanos Latvijas neatkarības atjaunošanas vārdā, neizslēdzot iespējamību atzīt par pretošanās kustības dalībniekiem pilnībā, kopumā nebūtu pareizi runāt par kompartijas, komjaunatnes biedriem, represīvo un tiesībsargājošo orgānu darbiniekiem vai arodbiedrību funkcionāriem kā par pretošanās kustības dalībniekiem.
Piemēram, tā saucamie nacionālkomunisti, kas bija Padomju Latvijas vadībā 20. gadsimta 50. gadu beigās, manā ieskatā, nav atzīstami par pretošanās kustības dalībniekiem tikai tādēļ, ka kādos sociālisma celtniecības jautājumos viņu viedoklis atšķīrās no PSRS centrālās vadības viedokļa.
Tāpat nav salīdzināma tā ziedošanās, ko veica cilvēki līdz pat 80. gadu vidum, iestājoties par Latvijas neatkarību, ar to, kādu ziedošanos veica tie, kas “perestroikas un atklātības” politikas gaisotnē aicināja uz reformām un demokratizāciju un arī iestājās par neatkarības atjaunošanu – jo īpaši apstākļos, kad par to iespējamais sods bija nesamērojami maigāks un pastāvēja diezgan brīvas un centrālās varas atbalstītas diskusijas par neatkarīgu Latviju, bet tomēr PSRS sastāvā.
Vai iekļaut arī Atmodas laika aktīvistus?
Saeimai noteikti būs smaga politiskā izvēle – vai paplašināt pretošanās kustības izpratni, par tās dalībniekiem atzīstot Atmodas laika aktīvistus, kuriem neapšaubāmi ir būtiski nopelni valstiskās neatkarības atjaunošanā, vai tomēr ne.
Vides aizsardzības klubs, cilvēktiesību organizācija “Helsinki-86”, LNNK, Pilsoņu kongress, LTF pēc 1989. gada kongresa – šajās organizācijās, kas visas iestājās par valstiskās neatkarības atjaunošanu, bija simtiem tūkstošu cilvēku. Zināmā vēstures posmā viņi visi darbojās pret okupācijas varu, un viņu darbība var tikt vērtēta kā pretošanās okupācijas varai, lai arī tā notika pilnīgi citos apstākļos nekā pēckara vai stagnācijas laika pretošanās.
Tomēr šā likuma un statusa piešķiršanas mērķis nekad nav bijis izcelt Atmodas un “perestroikas” laika dalībnieku nopelnus.
Jau likuma izstrādes laikā Atmodas procesi tika izslēgti no tā tvēruma, izņemot gadījumus, kad pret personām tika politiski vērsti represīvie tiesiskie instrumenti. 1986. gadā pieņemtā “atklātības” politika legalizēja daudzas darbības, kas iepriekš tika uzskatītas par klaji pretpadomiskām.
Nebūtu godīgi ne pret mežabrāļiem, ne Staļina, Brežņeva un pat Čerņenko laika politisko akciju veicējiem Atmodas laika aktīvistu mehāniska pielīdzināšana pretošanās kustības dalībniekiem, lai arī neapšaubāmi, ka, piemēram, barikāžu aizstāvju, LTF politiskās vadības un Dziesmotās revolūcijas laika nevardarbīgās pretošanās līderu veikums neatkarības atjaunošanā ir fundamentāli.
Lemjot par pretošanās kustības dalībnieku statusa piešķiršanu, Saeimai būs ne vien jānonāk pie politiskas vienošanās, bet arī jāvērtē apstākļi, kādēļ personas šo statusu nav ieguvušas iepriekš, kā arī tas, kādas ir liecības par personu tā laika darbību un motivāciju. Tāpat būs jāizšķiras, vai kādas vienreizējas akcijas veikšana ir uzskatāma kā dalība pretošanās kustībā un vai šīs darbības būtu vērtējamas arī turpmāko personas darbību kontekstā.
Šobrīd Saeimā sāk ienākt rosinājumi atsevišķām personām piešķirt pretošanās kustības dalībnieka statusu, un, lai veicinātu vēsturiskā taisnīguma atjaunošanu, Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisija 13. septembrī rīkos ekspertu, vēsturnieku un pretošanās kustības pētnieku apaļā galda diskusiju, kuras laikā tiks iezīmēti vēsturiskie stūrakmeņi, kas būtu jāņem vērā politiķiem, pieņemot lēmumus par pretošanās kustības dalībnieka statusu piešķiršanu.
Likuma grozījumi neuzliek Saeimai pienākumu kādu cilvēku atzīt par pretošanās kustības dalībnieku – tie sniedz tai iespēju pieņemt politisku lēmumu par statusa piešķiršanu, ja tas nav izdarāms iepriekš likumā noteiktajā kārtībā. Tomēr Saeimai pat priekšvēlēšanu gada karstumā būtu jāizvairās no likuma tvēruma plašākas interpretācijas, par nacionālo pretošanos atzīstot tādas darbības, kuras par pretošanos neatzina pati okupācijas vara, vai tādas, kuru darbība neatkarības atjaunošanas veicināšanai notika laikā, kad tā tika pieļauta arī no okupācijas varas iestāžu puses.
Lai arī Satversmes preambulā tiek atzīts, ka Latvijas tauta (kopumā) pretojās okupācijas režīmiem, tomēr piešķirt pretošanās kustības dalībnieka statusu visiem okupācijas laikā dzīvojošajiem Latvijas pilsoņiem būtu liela aplamība, kas degradētu reālo pēckara pretošanās kustības dalībnieku nopelnu novērtējumu, un tādēļ ir jāpieturas pie individuāla personas veikuma izvērtējuma, nepamatoti būtiski nepaplašinot pretošanās kustības dalībnieku loku.
