Cik reāla ir okupācija? Kā rīkoties krīzes gadījumā? Saruna ar AM valsts sekretāru Jāni Garisonu 51
Artis Drēziņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Aizsardzības ministrija sagatavojusi informatīvu bukletu “Kā rīkoties krīzes gadījumā” ar derīgām pamācībām iedzīvotāju zināšanai, ko darīt 72 stundās, lai glābtu sevi un tuviniekus iespējamajā “X stundā”. Tajā aplūkotas dažādas krīzes situācijas – gan dabas katastrofu, gan epidēmiju izraisītas.
Šoreiz izvērstāk par mazāk iespējamu – citas valsts īstenotu mūsu teritorijas sagrābšanu.
Par to saruna ar Aizsardzības ministrijas valsts sekretāru Jāni Garisonu.
Cik reāla ir okupācija? Un, ja nu tomēr tā tuvojas, kā to sagaidīt un kā katram no mums, civilpersonām, rīkoties un dzīvot okupētā statusā? To grūti iztēloties, un vai vispār ir un var būt kādas instrukcijas?
J. Garisons: Pretinieks vienmēr domās par to, cik lieli zaudējumi būs, lietojot militāru spēku. Kā teicis vācu militārais teorētiķis Karls fon Klauzevics: kara jēga ir politisks mērķis, un ir svarīgi, vai šis politiskais mērķis atsvērs zaudējumus. Tas nozīmē: jo vairāk mēs esam gatavi pretinieka iebrukumam, jo mazāk viņš gribēs mums uzbrukt.
Paskatīsimies kaut vai uz Ukrainas un Kalnu Karabahas piemēriem. Kad valsts nolaidusi zemā līmenī savu aizsardzību, tā kļūst iekārojama.
Tātad jādara viss iespējamais, lai nenonāktu līdz reāliem okupācijas draudiem vai pašai okupācijai.
Bet, ja nu tomēr situsi okupācijas stunda, tad te jānodala vairākas lietas.
Pirmais ir pretošanās ar ieročiem. Valsts aizsardzības koncepcijā esam noteikuši, ka militāru pretošanos pretiniekam organizē armija. Tāpēc ir nepareizi domāt, ka tagad es nestāšos Zemessardzē, bet tikai tad, kad reāli vajadzēs ņemt ieroci rokās un aizstāvēt savu sētu un Dzimteni.
Tad būs par vēlu. Pretinieks nedos iespēju sagatavoties. Ņemt ieroci nesagatavotam cilvēkam ir bīstami: viņš visdrīzāk savainos vai nošaus sevi un biedrus, nevis reāli kaitēs pretiniekam. Tātad bruņotās pretošanās operācijās iesaistās sagatavoti cilvēki, kurus vada.
Otrais ir atbalsts armijai. Tas nozīmē spēju iedzīvotājiem fiksēt lietas ārpus ikdienas dzīves, ārpus normālā un par to ziņot attiecīgiem dienestiem, pirmkārt, jau par neskaidras izcelsmes bruņotiem cilvēkiem.
Informatīvais atbalsts ir ļoti svarīgs. Kā arī būtiska būtu civiliedzīvotāju palīdzība ar pārtiku un mantām.
Trešais ir nesadarbošanās ar okupantiem. Te gan katram pašam jāsaprot, cik tālu viņš var iet, – nevajadzētu apdraudēt ne pašu, ne citu dzīvību. Jābūt radošam. Jāanalizē, kāda ir šī nesadarbošanās, kā tā ietekmē okupācijas varas uzvedību un cik liela no tā ir jēga.
Daudzi ir lasījuši, kā Latvijas iedzīvotāji nesadarbojās gan ar vācu, gan padomju okupācijas varu pagājušā gadsimta 40. gados, ir vēl dzīvi cilvēki, kas paši to darījuši, taču laiki vairs nav tie paši. Kaut vai tajā ziņā, ka toreiz procentuāli vairāk cilvēku nodarbojās ar lauksaimniecību un varēja sevi paēdināt.
Šobrīd Latviju – tāpat kā daudzas citas pasaules valstis – “okupējis” koronavīruss. Cik zināms, pārtikas rezerves mums ir vairāk nekā diviem mēnešiem. Protams, citas valsts okupācija nozīmētu, ka – vēsture mums to rāda – pārtika lielākā vai mazākā mērā tiek rekvizēta, ražošanas uzņēmumi – ja vien turpina darboties, to dara, okupantu kontrolēti, tāpat lauksaimniekiem nekāda brīvā tirgus. Būsim vien atkarīgi no okupantiem, jo bērni, sirmgalvji, grūtnieces, slimnieki būs vien jāpaēdina par jebkuru cenu. Kaut kādai sadarbībai ar okupācijas varu būs jābūt – kaut vai lai elementāri izdzīvotu tie, kas nevar cīnīties ar ieročiem rokās.
Kas attiecas uz pārtiku, tad mēs tagad strādājam pie tā, lai sadarbībā ar pārtikas ražotājiem un tās izplatītājiem izveidotu tādu loģistikas ķēdi, kas strādātu arī kara gadījumā, būtu zināms, kur kāda pārtika atrodas, un varētu to sadalīt pēc vajadzības gan armijai, gan civiliedzīvotājiem.
Tas viss saprotams. Bet ir notikusi okupācija – šī te loģistikas ķēde taču nedarbosies okupācijas zonā!? Noliktavas pārņēmuši, transportu rekvizējuši okupanti.
Tā būs ļoti slikta situācija, protams. Jādara viss iespējams, lai tas nekad nenotiktu. Baidos, ja Latvija tiks pilnībā okupēta, mēs kā valsts varam arī neatgūties.
Varētu pieļaut – un atkal vēsturē tam ir piemēri – ka ne vienmēr okupanti pilnībā kontrolē okupantu armijas ieņemto teritoriju, tad tur pastāv visādi varianti. Bet Latvijas vēsturē ir arī totālā padomju okupācija pusgadsimta garumā, kuras sākuma gados cilvēki, kas nevēlējās sadarboties ar varu vai tai pretojās, tika efektīvi neitralizēti, līdz palika būtībā saujiņa disidentu…
Tieši padomju okupācija gan pirms Otrā pasaules kara, gan pēc tā ir tas sliktais piemērs, ko Latvijai nevajadzētu atkārtot. Gan tad, gan tagad cilvēki teica, ka Latviju Rietumu pasaule nodeva, nenāca mums palīgā ne angļi, ne amerikāņi.
Bet būsim godīgi: cik daudz tad mēs paši pretojāmies? Jā, labi, karojām gan Vācijas, gan PSRS pusē, bet 1940. gadā savu valsti tomēr neaizstāvējām.
Būtu karojuši pret okupantiem ar savas valsts karogu, būtu pavisam cita situācija.
40. gadi jau neatkārtosies, bet iespējamas citas situācijas, kādas mēs pat iedomāties nevaram. Kāds iepriekš varēja paredzēt, ka Krievijas tanki brauks pa Gruziju, Krievija atņems Ukrainai Krimu un pēc tam nodibinās sev labvēlīgi noskaņotus bandītiskus režīmus Luhanskā un Donbasā? Tātad sliktām lietām jābūt gataviem. Arī tam, ka daļa cilvēku – ar vai bez ieročiem – izrādīs pretošanos okupantiem, bet daļa stāvēs rindā okupācijas varas koridoros uz vadošiem amatiem.
1991. gadā PSRS sabrukšanu centās aizkavēt pučs Maskavā. Tās bija tikai trīs dienas, bet, piemēram, jau otrajā dienā Džūkstē sanāca vietējo komunistu grupiņa, kas jau stādīja ienaidnieku sarakstus, kuri būtu jāapcietina. Informācija par to tomēr noplūda, un mana māte dārzā apraka Tautas frontes aktīvistu sarakstus un bija gatava represijām. Bet Rīgā, kā zināms, virkne politiķu un amatpersonu pēkšņi pazuda un uzradās, kad pučs jau bija beidzies.
Šobrīd tāda brutāla un atklāta okupācija ir maz iespējama, taču gan jūsu nosauktie piemēri, gan vēsture kopumā rāda, ka var notikt visādi neprognozējami pagriezieni ļoti īsā laikā, īpaši tādās ģeogrāfiskās vietās, kādā atrodas Latvija, un tam jābūt gataviem. Tiem, kas piedzīvojuši padomju laikus, ir sava veida pieredze.
Piemēram, ko darīt un kā izdzīvot ar biežu elektrības atslēgšanu un ar silto ūdeni reizi mēnesī, kā tas bija manā bērnības laikā Viļānos, kur dabūt un kā uzkrāt ziepes un citas ikdienā nepieciešamas lietas, kas veikalos bieži nebija nopērkamas. Mūsdienu jaunatne vienkārši nesaprot, kā tas iespējams, ka kaut kā veikalā var nebūt.
No jūsu teiktā saprotu, ka militāru pretošanos okupācijas zonā koordinēs armija, bet kas nodarbosies ar civilpersonām – viņām pašām būs jāpieņem lēmumi, kā rīkoties un kā dzīvot okupācijas varas apstākļos? Tur var būt smagas izšķiršanās, lieli riski.
Pirmais, ko mēs visi gribētu sagaidīt: ka cilvēks nekļūst par savu kaimiņu, paziņu un armijas spēku nodevēju. Otrais: palīdzi sev, savai ģimenei, kaimiņiem un armijas spēkiem. Daudzi varbūt jautās: kāpēc tik egoistiski jāpalīdz pašam sev? Tas ir būtiski: ja spēsi tikt galā pats ar sevi, tad nekļūsi par nastu citiem. Jo var rasties situācija, ka valsts nespēs palīdzēt.
Īpašumu un mantu, kas var noderēt okupantiem, saglabāt? Mans vectēvs atstājis piezīmes par Pirmo pasaules karu – kā 1915. gadā Vācija okupēja Kurzemi, kas atradās Krievijas impērijas sastāvā. Apriņķa priekšnieks izdeva pavēli zemniekiem dzīt prom no frontes līnijas liellopus, pārējo saimniecībā varēja atstāt. Zemnieki steidza atbrīvoties no labības, to iesējot zemē vai ierokot lādēs. Aizejošie krievu karavīri tika laipni padzirdīti ar alu, tie arī neko nost neņēmuši. Vācu karavīri gan: uzreiz savāca cūkas un aitas, gribēja arī bišu dravas ar visām bitēm, tāpēc likts vakarā, kad bites stropā, saimniekam, vecvectēvam, stropus aiztaisīt. Saimnieks nepaklausījis. Tad vācieši, kas nākuši tikai pa gaismu, piedraudējuši nošaut, ja nākamajā dienā stropi būs bez bitēm. Saime nolēmusi, ka nebūs vairs lāgā dzīvošana, nolēma neklausīt, pamest māju un doties bēgļu gaitās uz Vidzemi. Mājas gan nav dedzinājuši kā šogad armēņi, pametot Kalnu Karabahu. Vectēvs piedzīvoja arī Otrā pasaules kara okupācijas režīmus: tad gan vismaz Vērgales pusē vācu karavīri un okupācijas vara centusies, sadzīvojusi ar civiliedzīvotājiem, bet padomju karavīri pēc tam izcēlušies ar marodierismu, padomju vara – ar nežēlīgām represijām un īpašumu konfiskācijām.
Ko darīt ar īpašumu un mantu, atkarīgs no situācijas. Pats redzat, cik dažāda ir jūsu dzimtas pieredze. Krīzes sākumā jāsaglabā vēss prāts un nedrīkst krist panikā. Jebkurā gadījumā okupācijas riska periodā vai jau reālā okupācijā jāseko vai jāiegūst informācija no valdības un tās dienestiem.
Ir jāatpazīst savas valsts karavīri, policisti, glābēji – ugunsdzēsēji, Neatliekamās medicīniskās palīdzības sniedzēji.
Okupācijas draudu un tās ieviešanas laikā var nedarboties mūsdienu parastie saziņas līdzekļi: mobilie sakari un internets. Ir izstrādāti alternatīvi saziņas līdzekļi?
Armija nodarbosies ar militāriem uzdevumiem, tāpēc esam sākuši darbu pie civilā aizsardzības plāna ar Iekšlietu ministriju un pašvaldībām. Tieši pašvaldībām būs izšķirošā loma, jo tās ir vistuvāk iedzīvotājiem un vislabāk zinās, kā nodrošināt pārtikas apgādi un ikdienas vajadzības.
Arī par evakuāciju būs jāatbild pašvaldībām, tās vadīs civilo aizsardzību. Ar vairākām pašvaldībām mums jau bijušas mācības, kurās izspēlēti dažādi scenāriji. Arī tieši pašvaldība būs tā vieta, kur iegūt informāciju, ja vairs nestrādā mobilie sakari un internets. Mums ir bijušas civilās aizsardzības mācības arī ar nevalstiskām organizācijām, komersantiem, un būtu labi kādreiz nonākt arī līdz iedzīvotājiem.
Pareizi, lai katrs zinātu, ko nebaltā dienā darīt! Tas patiešām būtu vērtīgi. Esmu lasījis, ka pēc Krievijas–Somijas kara daži mājas Helsinkos cēla ar pagrabstāvā ierīkotiem logiem kā šaujamlūkām – gadījumam, ja nu atkal austrumu kaimiņš sadomātu uzbrukt un tiktu līdz Somijas galvaspilsētai.
Civiliedzīvotāju apmācības ir visgrūtākās, bet tās patiešām būtu vērtīgas. Tagad, kad ir kovidvīrusa krīze, labi redzam, ka līdzšinējām mācībām valsts iestāžu, komersantu un pašvaldību līmenī ir bijusi jēga, piemēram, no kurām funkcijām var atteikties krīzes gadījumā, bet kuras ir obligāti saglabājamas, kā koordinēt sadarbību, lai ātri un precīzi pieņemtu lēmumus.
Daudzi bija skeptiski, kad mācībās strādājām pie preču piegādēm: kā, visu vajadzīgo jau vienmēr kāds pārdos un atvedīs! Kovidvīruss parādīja, ka tik vienkārši nav: kad nebija masku, katra valsts domāja vispirms par sevi, pat Eiropas Savienības ietvaros bija valstis, kas aizliedza izvest maskas no savas teritorijas.
Publikācija tapusi sadarbībā ar Aizsardzības ministriju
Pretošanās
Fragments no informatīvā bukleta “Kā rīkoties krīzes gadījumā” ar ieteikumiem iedzīvotājiem, kā pretoties okupācijas gadījumā.
Pat ja karadarbības rezultātā īslaicīgi tiktu zaudēta kontrole pār daļu no teritorijas, mēs turpināsim valsts aizsardzību, izrādot pretestību tik ilgi, kamēr tiks atjaunota valsts neatkarība.
Ja atrodies okupētajā teritorijā, tad:
1) evakuējies uz to valsts daļu, ko kontrolē Nacionālie bruņotie spēki (NBS),
2) turpini ievērot Latvijas Republikas likumus,
3) nesadarbojies ar okupācijas varu:
• nošķiries no viņu lēmumiem un darbībām
• nepiedalies to organizētajos publiskajos pasākumos, nesniedzot tiem intervijas un neļaujot sevi filmēt
• nepiedalies nelikumīgās vēlēšanās, referendumos vai tautas nobalsošanās.
Ja izvēlies pretoties, tad tev ir tiesības:
1) īstenot bruņotu pretestību (t.sk. sabotāžu, kaitnieciskas darbības) pret ienaidnieka spēkiem NBS sastāvā,
2) īstenot pilsonisku nepakļaušanos – piemēram, okupācijas varas izdotu likumu neievērošanu, atteikšanos dienēt un
strādāt to labā, masveida streiku rīkošanu,
3) sniegt atbalstu pretošanās kustībai.
