Anda Buševica: Pretošanās 0
Mans pēdējā laika spēcīgākais pārdzīvojums muzejā ir Cēsīs augusta beigās atvērtā pastāvīgā vēstures ekspozīcija “Sirdsapziņas ugunskurs”.
Tā vēsta par kādreizējā Cēsu apriņķa iedzīvotāju pretošanos okupāciju varām laikposmā no 1940. līdz 1957. gadam, atvērta no trešdienas līdz svētdienai, brīvdienās līdz pat astoņiem vakarā, to var izstaigāt patstāvīgi, taču no sirds gribu ieteikt doties tūrē kopā ar tās kuratori Elīnu Kalniņu.
Ekskursijas sākumā Elīna Kalniņa diplomātiski teic, ka šis ir demokrātiski, proti, pēc sabiedrības pieprasījuma tapis muzejs, kura pasūtītājs ir Latvijas politiski represēto Cēsu biedrība. Biedrība vēlējusies rast iespēju savus personiskos atmiņu stāstus apstiprināt kādā publiski pieejamā ekspozīcijā un vispirms vērsusies Cēsu Vēstures un mākslas muzejā. Cēsu muzejs glabā iedvesmojošus stāstus – par Cēsu viduslaiku pili, sarkanbaltsarkanā karoga vēsturi, taču stāstam par deportācijām un mežabrāļu cīņām pieskaras garāmejot, un arī tuvākajā laikā īpaša ekspozīcija neesot plānota.
Kā pierādījums tam, ka cilvēki šos stāstus tomēr vēlētos uzklausīt, kalpoja Rīgas Stūra mājas piemērs. Arī Cēsīs ir sava Stūra māja, tā tik tiešām atrodas uz stūra, netālu no pils, pretim policijai. Vai pagrabos kādreiz ir bijušas čekas ieslodzīto moku vietas, to mēs nekad neuzzināsim – kad turp atnāca Elīna Kalniņa un represēto biedrība, pagrabos jau sen bija veikts eiroremonts. Kaut kā tapa zināms, ka īslaicīgās aizturēšanas kameras saglabājušās neskartas turpat līdzās – pašvaldības policijas pagalma tagadējā saimniecības ēkā – un pagājušā gadsimta vidū tur tiešām tikuši sēdināti arī politisku iemeslu dēļ apcietinātie.
Ekspozīcija “Sirdsapziņas ugunskurs” izvietota divās zālēs. Kādreizējā garāžā tagad telpas vidū ir galds, uz kura karte ar karodziņiem. Katrs karodziņš ir viena Elīnas Kalniņas uzmeklēta krimināllieta. “Nr. 56” vēsta: “1945. gada aprīļa sākumā uz Bebru–Taurupes ceļa pie Meņģeles un Ērgļu pagastu robežas pie Ogres upes nacionālie partizāni Kārlis Plaudis un Osvalds Vītoliņš nošāva NKGB apriņķa daļas operatīvo darbinieku dokumentu kontrolētāju Bonapartu Rudzīti.” Slepkavība vai pretošanās varai? Izrādās, vienprātības nav bijis arī pašu Latvijas politiski represēto Cēsu biedrības aktīvistu vidū. Vieni mežabrāļus viennozīmīgi saukuši par bandītiem, kamēr vairākums tomēr atbalstījuši ekspozīciju kā iespēju šos stāstus izstāstīt.
Arī kādreizējās krimināllietas, ko arhīvi rūpīgi glabājuši kā vainas pierādījumu, šodienas vēsturniekam izrādās vesela bagātību krātuve. Ekspozīcijas otra daļa ir sešas īslaicīgās aizturēšanas kameras, katrā no tām – viens par pretošanos padomju režīmam apsūdzētā stāsts. Te ir skolnieks, mācītājs, mežā aizgājušais. Izcils ir scenogrāfu Reiņa un Kristas Dzudzillo darbs – skumji čīkstot, guļamlāviņas centrā griežas vientuļa fotogrāfija, tajā redzamā cilvēka dzīvi mēs izzināt varam tikai viens pret vienu, jo tikai viens cilvēks vienlaikus var ielūkoties gaismas kastes actiņā.
Cēsīs Lāčplēša dienā ir izveidojusies tradīcija Cēsu pilsdrupu estrādē no svecītēm veidot Latvijas kontūru. Tagad Cēsīs ir vieta, kur nākt arī pēc svecīšu nolikšanas, jo 11. novembrī atdzīvosies Cēsu pašvaldības policijas pagalma siena pie jaunās ekspozīcijas, te tiks rādīts kino.
“Sirdapziņas ugunskurs” skan mazliet patētiski, bet es tiešām apbrīnoju, un ne tikai tapušās ekspozīcijas stāstu varoņus. Varoņi ir arī cilvēki, kas nepadevās atrunai, ka Latvijas valstij trūkst naudas, resursu, varbūt arī gribas, atdot godu tās vārdā bojā gājušu cilvēku stāstiem. Šobrīd jau panākta vienošanās, ka no nākamā gada vēsturiskās ekspozīcijas “Sirdsapziņas ugunskurs” telpu komunālos maksājumus uzņēmusies segt Cēsu pašvaldība, arī LR Iekšlietu ministrija īres maksu neprasa. Vienīgais, kas jānodrošina pašu spēkiem, – personāla algas, lai durvis patiešām varētu būt atvērtas piecas dienas nedēļā. Šim nolūkam tikko nodibināts ekspozīcijas “Sirdsapziņas ugunskurs” atbalsta fonds, konta numuru drīzumā varēs atrast “ugunskura” Facebook lapā.
