“Pretinieku ieroči jūs nešķiros.” Latvijas sabiedrība ir sašķelta gatavībā aizstāvēt valsti 3
“Latvija pieder to valstu grupai, kurā drīzāk ir zema gatavība aizstāvēt valsti kara gadījumā,” secināts Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas (LNAA) Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētījumā.
Piemēram, gatavību aizstāvēt valsti ar ieročiem rokās pauž mazāk nekā trešdaļa aptaujas dalībnieku. Kopumā 55% piekrīt apgalvojumam, ka militāra uzbrukuma gadījumā viņi būtu gatavi aizstāvēt Latviju nemilitārā veidā, sniedzot atbalstu bruņotajiem spēkiem.
Tomēr viena no galvenajām pētījuma atziņām – Latvijas sabiedrība šajos jautājumos ir ļoti sašķelta pēc etniskām pazīmēm.
Tie, kas ģimenē runā latviski, kopumā tomēr ir gatavi iesaistīties valsts aizsardzībā, bet krieviski runājošo vidū tas ir ļoti zems. Protams, to nevar uzskatīt par pārsteigumu, jo līdzīgi secinājumi jau bijuši pēc citiem līdzīgiem pētījumiem, vien jāatzīst, ka sabiedriskās domas izmaiņas šajos jautājumos gandrīz nenotiek.
Padziļināti iztaujāti liepājnieki
Kā uzsvēra viens no pētījuma autoriem Uldis Zupa, pārbaudīt šīs atšķirības arī bijis viens no mērķiem, “ņemot vērā Latvijas etnisko struktūru un to, ka viens no Kremļa ārpolitikas galvenajiem virzieniem ir tautiešu aizstāvība ārpus Krievijas teritorijas”.
Tāpēc kā vieta, kur veikt padziļinātas intervijas, izvēlēta Liepāja, jo tā ir etniski daudznacionāla pilsēta, turklāt ar padomju laiku militāro mantojumu, kas atstājis pēdas arī sabiedrībā.
Līdz šim, pētot līdzīgus jautājumus, vairāk uzmanības pievērsts Latgalei, tāpēc šoreiz izmantota iespēja palūkoties uz situāciju arī citā reģionā. Tāpat pētījuma ietvaros veikta “Latvijas faktu” aptauja, visā Latvijā intervējot 1075 respondentus vecumā no 16 līdz 74 gadiem.
Nošķir valsti un dzīvesvietu
Gatavību aizstāvēt valsti ar ieročiem pauduši tikai 19% no aptaujātajiem krievvalodīgajiem, sniegt nemilitāru atbalstu – 42%, turklāt cittautieši arī maz interesējas par vispārējās aizsardzības sistēmas ieviešanu.
LNAA pētniece Ieva Bērziņa norāda uz kādiem būtiskiem pētījuma datiem, kas izskaidro šīs atšķirības: “Mazākumtautību vidū ir tendence atšķirt Latviju kā valsti un Latviju kā dzīvesvietu. Mēs redzam, ka 83% mazākumtautību pārstāvju atzīst sevi par Latvijas patriotiem, ja ir runa par to kā dzīvesvietu, taču par valsts patriotiem sevi uzskata 51%.”
Pētījumā citēta kādas krievu valodā runājošas sievietes atbilde padziļinātajā intervijā: “Es piedzimu vienā vietā 1989. gadā, un tagad šī vieta paliek pavisam cita, un man ļoti ir tāds redzējums, ka viss, kas notiek tagad, noliedz to, kas bija agrāk, un tad es palieku tādā izmisumā. Sanāk, ka man jākaunas par to, kāda man ir izcelsme, ka mani vecāki abi atbrauca no Padomju Savienības valstīm. Un tagad sanāk, ka man par to ir jāaizmirst, lai es būtu tādā kā vienā līmenī ar pārējiem, bet es nekādā gadījumā to neaizmirsīšu…”
Ministrs optimistisks
Un vēl viena spilgta atšķirība. Krievijas īstenoto politiku kā draudu uztver tikai 15% no krieviski runājošajiem aptaujas dalībniekiem, kamēr latviešu vidū skaitlis ir četras reizes augstāks – 60%.
Aizsardzības ministrs Artis Pabriks tomēr ir optimistisks: “Pirms simts gadiem Latvijas neatkarības iegūšanā piedalījās visas etniskās grupas, visas tautības, kas šajā teritorijā dzīvoja. Arī no šodienas mēs redzam, ka Nacionālie bruņotie spēki un Zemessardze ir tas kopīgais katls, kur veidojas patriotisms un kur apvienojas visas etniskās grupas.”
Pēc ministra teiktā, armijai rūp visi Latvijas iedzīvotāji.
“Krīzes situācijā mēs aizstāvēsim jebkuru cilvēku neatkarīgi no viņa izcelsmes, no viņa piederības, no valodas. Bet man arī jāatgādina tiem, kas domā, ka viņi varbūt būs vairāk aizsargāti konflikta gadījumā, ja mazāk iestāsies par valsti – pretinieka ieroči jūs nešķiros ne pēc pilsonības, ne pēc valodas,” uzsvēra A. Pabriks.
Šīs atziņas esot svarīgi nogādāt arī līdz cittautiešiem.
