Pretinieks maksimāli jāaizkavē, lai var sagatavot Rīgu aizsardzībai 32
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Zemessardzes 3. Latgales brigādes komandieris pulkvedis Gunārs Vizulis: “Modernam zemessargam jābūt gatavam ne tikai ar ieroci aizstāvēt savu valsti, bet arī ar visām savām zināšanām, vēlmi un tieksmi kalpot valstij, palīdzēt tai arī miera laikā citu svarīgu uzdevumu risināšanā.”
Kādi bija Latgales brigādes lielākie izaicinājumi pērn un ir šogad?
G. Vizulis: Ja raugāmies uz mūsu ikgadējo uzdevumu izpildi, katrai vienībai galvenais izaicinājums bruņotajos spēkos ir mācības “Namejs”. Tajās pārbaudām visas iemaņas un zināšanas, kas iegūtas iepriekš, un atbilstoši scenārijam cenšamies pārbaudīt savas spējas.
Pagājušajā gadā bija nekonvencionālais scenārijs un, neskatoties uz Covid-19 un visiem pārējiem ierobežojumiem, izdevās savākt uz mācībām 1300 zemessargu un profesionālā dienesta karavīru.
Tas bija izaicinājums katram bataljona un brigādes komandierim. Un, kā jau teicu, strādājām nekonvencionālajā vidē, līdz ar to mums bija jāpilda vairāk uzdevumu.
Strādājām apvidū un pilsētvidē. Tās bija jaunas tēmas – nemieri, sadarbība ar Valsts policiju, robežsardzi, ar civilās aizsardzības komisijām, jo tas ir mūsu pienākums – būt daļai no visaptverošās aizsardzības.
Ko, izspēlējot nekonvencionālo scenāriju, darīja nemiernieki, kāda bija zemessargu darbība?
Ievērojot likumus un scenāriju, ka valstī izsludināta ārkārtas situācija, sniedzām atbalstu Aglonā, Ludzā, kur scenārijā bija nemiernieki, arī Daugavpilī. Nemiernieki rīkoja demonstrācijas, centās ieņemt svarīgus valsts objektus, piemēram, Ludzā Valsts policijas iecirkni.
Kopā ar Valsts policiju, ar viņu specializēto vienību mēs aizsargājām šos objektus. Neļāvām nemieriem izplesties pa visu pilsētu un, izmantojot specializēto ekipējumu, apslāpējām šos nemierus, neļāvām situācijai eskalēties. Scenārija ietvaros mums bija paredzēti kādi 50 nemiernieki. Bijām iesaistījuši vienu savu vadu, kas pēc uzdevuma saņemšanas veica maršu, sagrupējās, saņēma uzdevumu un, sazinājies ar Valsts policiju, devās uz objektu, ieņēma to un apslāpēja nemierus.
Nemiernieki bija gandrīz ieņēmuši policijas iecirkni. Pēc scenārija sākumā tur bija Valsts policija, kas ar saviem spēkiem centās tikt galā. Viņi bija izsaukuši speciālo uzdevumu bataljonu, kas centās nosargāt objektu, bet, kad saprata, ka situācija eskalējas un šo nemiernieku kļūst aizvien vairāk, tie uzvedas arvien agresīvāk, ievērojot šo vidi, ka tā ir Ludza, pierobežas pilsēta, arī ņemot vērā izveidojušos situāciju, ka nemieri kļūs aizvien plašāki, tika pieprasīts atbalsts no bruņotajiem spēkiem, un mēs devāmies palīgā.
Strēlnieku ieročus nelietojām, jo tajā laikā bija ārkārtas situācija. Protams, mēs varētu pielietot ieročus, ja būtu apdraudēta mūsu vai civiliedzīvotāju dzīvība.
Ko pašvaldībām jāspēj nodrošināt krīzes situācijā vispirms?
Ir daudz saistošu likumu, kas nosaka pašvaldības atbildības sfēras. Tomēr primāra ir komunikācija ar iedzīvotājiem. Spējas ļoti ātri novadīt informāciju civiliedzīvotājiem, ka radusies ārkārtas situācija, un, protams, arī lemtspēja.
Ukrainā pieredzēts, ka ne visas pašvaldības spēja ātri reaģēt, dot konkrētus uzdevumus saviem padotajiem, līdz ar to radās haoss un neizpratne. Liela loma ir vienvadībai, pašvaldības vadītājam nepieciešama stingra roka, jāspēj ātri reaģēt uz situāciju, pieņemt lēmumus, dot konkrētus, skaidrus uzdevumus, kuru izpildi jau tagad, miera laikā, slīpējam un apgūstam.
Pirmkārt, komunikācija ar iedzīvotājiem, otrkārt, vienvadība un spēja pieņemt lēmumus, treškārt, savas materiāli tehniskās bāzes pārzināšana. Jāsaprot, kurā brīdī, kurā vietā var izvietot ievainotos vai saslimušos, vai saplānot cilvēku plūsmas novirzīšanu un vadīšanu, kad sāksies evakuēšana. Tas ir viens no uzdevumiem – organizēt evakuēšanu. Un ar mūsu atbalstu visu veikt pareizi, lai nerastos haoss.
Šogad brigāde piedalīsies mācību konvencionālajā fāzē?
Tieši tā, mācībām “Namejs” ir četru gadu cikls, kurā mēs mijiedarbojamies ar blakus esošajām brigādēm, sniedzam atbalstu viņiem. Pagājušajā gadā man bija nekonvencionālais, blakus brigādei – konvencionālais mācību scenārijs. Mēs atbalstām viņu mācības ar novērotājiem, kontrolieriem.
Katru gadu maināmies ar taktisko situāciju – konvencionālais vai nekonvencionālais scenārijs, un reizi četros gados ir tāds kā lielais kopējais vingrinājums, kurā cenšamies atstrādāt pilnīgi visus šos scenārijus vienkopus.
Šogad ir izmaiņas, virzāmies uz to, ka teorētiskajā jeb plānošanas sadaļā piedalāmies pilnīgi visa spektra operācijās. Mēs piedalīsimies teorētiskajās mācībās, galda vingrinājumos un komandvadības vingrinājumos pilnīgi visos scenārijos, bet praktiskajā daļā strādāsim pie konvencionālā. Tad darbosimies apvidū, izmantojot mežus, laukus un pļavas, būs arī kauja apdzīvotā vietā.
Vai katrs bataljons darbosies savā teritorijā?
Tieši tā – pēc mūsu izpratnes, pats svarīgākais ir, lai katrs zemessargs pārzina savu teritoriju, zina savus konkrētos uzdevumus, kas viņam jāpilda savā atbildības teritorijā, tuvāk dzīvesvietai, un tad, kad sasniegsim šo līmeni, tad arī skatīsimies, kādā veidā viena vienība var atbalstīt otru, ja nepieciešams.
Scenārijs paredz, ka katrs strādās savā teritorijā. Protams, nerunāju par specializētām vienībām, tādām kā izlūki, artilērija, mīnmetējnieki, pretgaisa apakšvienības. Manā brigādē ir gandrīz viss šo ieroču šķiru klāsts.
Tās darbosies atbilstoši taktiskajam scenārijam, bet kājnieki katrs strādās savā teritorijā. Pati lielā aktīvā fāze – pēc mana plāna ir sadalīta vairākos posmos. Pirmās divas brīvdienas turpināsim strādāt ar nekonvencionālo scenāriju, lai atstrādātu pāreju no nekonvencionālā uz krīzi.
Tad sekos viena nedēļa, kad darbosies specializētās vienības un pildīs savus uzdevumus. Tad būs pēdējā lielā aktīvā fāze. Tā aptvers trauksmi, cilvēku pulcināšanu, ekipēšanu, sagatavošanu, pārbaudi.
Tad strādāsim apvidū, kur veidosim šķēršļus un visu pārējo un mēģināsim kavēt pretinieku, un beidzamajā dienā būs pilsētvide. Kad vienības pabeigs uzdevumus apvidū, meža apvidū, tad vajadzēs reorganizēties un aiziet uz kauju apdzīvotā vietā.
Kas būs pretinieks, ar kādiem līdzekļiem, tehniku tas uzbruks?
Šobrīd, ņemot vērā, ka esam miera laikā un nevēlamies sabojāt visu infrastruktūru, ko izmanto civilais sektors, pretinieks nebrauks ar tankiem. Bet jebkurā gadījumā mūsu mērķis nav karot pret lielām pretinieka masām. Centīsimies slīpēt taktiskos uzdevumus, lai katrs zemessargs izprot, kas viņam jādara konkrētajā situācijā.
Tas nozīmē, ka mums vairs nebūs lielas masas ar pretinieku, bet uz konkrēto uzdevumu, uz konkrēto izspēli atbilstoši situācijai mums būs piemeklēts pretinieks. Šo uzbrukumu veiks motorizētais pretinieks, ne mehanizētais. Ja būs nepieciešams, apturēsim mācību procesu un atkārtosim to vēlreiz, kamēr katrs zemessargs izpildīs savu uzdevumu par simt procentiem. Tas ir šī gada jaunums mācībās “Namejs”.
Vai tas nozīmē, ka tagad moderni karo nodaļu un vadu līmenī?
Tieši tā, tādu taktiku lietosim arī mēs, nekarosim prūšu taktikā un lielajās tranšejās, veidosim aizsprostus, mīnu šķēršļus, kaut kādas vietas, kur apvidus ļauj maksimāli apturēt un aizkavēt pretinieku.
Maksimāli viņu ietekmēt, izpildīt uzdevumu un droši iziet ārā no kaujas un virzīties uz nākamo sagatavoto vietu, ar to iegūstot laiku un kavējot pretinieku, cik iespējams, lai sagatavotu galvaspilsētu aizsardzībai un mūsu sabiedroto ienākšanai Latvijā.
Ko nozīmē ideāls zemessargs?
Tas ir vesels, morāli sagatavots Latvijas pilsonis, kas apzinās savu un Zemessardzes lomu valsts aizsardzībā, saprot, ko no viņa gaida bruņotie spēki un ko viņš var iedot bruņotajiem spēkiem, nevis tikai ņemt, bet arī dot valsts aizsardzībai.
Ja runājam no profesionālā viedokļa, katram zemessargam jābūt pietiekami aktīvam, lai var iziet visu savu apmācību.
Nav noslēpums – apmācība ir pietiekami sarežģīts un ilgs process, tā ietver pamatapmācību un individuālo iemaņu iegūšanu. Pēc tam atbilstoši cilvēka vēlmēm, zināšanām un spējām sākas viņa specializēšanās, ko viņš izvēlas, un atbilstoši zināšanām viņu novirza uz artilēristiem, mīnmetējniekiem, izlūkiem, sakarniekiem vai uz kādu citu amatu. Tas ir profesionālis, kas veltījis pietiekami daudz laika savai izglītībai un ir aktīvs.
Ko nozīmē vārdi “Zemessardzes kaujas gatavība”?
Jau dodot zvērestu, tu skaidri un gaiši pasaki, uz ko esi gatavs, uz ko paraksties. Skaidrs, ka pirmais un galvenais katra zemessarga uzdevums ir aizsargāt valsti un darīt to jebkurā gadījumā. Kā teicu – tā var būt krīze, kas izcēlusies un kas jāstabilizē, kad nepieciešams atbalstīt Iekšlietu ministriju.
Zemessargiem jābūt gataviem darboties dažādās situācijās, kad norisinās bruņoto spēku iesaiste netipiskās situācijās valstī. Piemēram, tehnogēnās avārijas, situācija ar Covid-19, kad valsts saprot, ka bruņotie spēki ir vieni no tiem, kas ir gatavi to atbalstīt un ātri palīdzēt deeskalēt šo situāciju. Modernam zemessargam jābūt gatavam ne tikai ar ieroci aizstāvēt savu valsti, bet ar visām savām zināšanām, vēlmi un tieksmi kalpot valstij, palīdzēt tai arī miera laikā citu svarīgu uzdevumu risināšanā.
Vai tiek izmantots mūsu mednieku potenciāls valsts aizsardzībā?
Par to esam domājuši. Sakarā ar visaptverošo valsts aizsardzību gan plānošanā, gan īstenošanā tiek iesaistīti visi sadarbības partneri, un, protams, mēs cieši sadarbojamies arī ar Latvijas Mednieku savienību.
Paredzētas kopējas nodarbības ar medniekiem, vēlamies zināt, cik mums ir mednieku kolektīvu, cik dalībnieku, kā viņi var dalīties ar savu pieredzi un zināšanām – tā ir pārvietošanās mežā, darbošanās, zvēru izsekošana un citas lietas, novērošana, spējas izdzīvot mežā. Arī no mūsu puses piedāvājam savas zināšanas, savas mācību vietas – poligonus vai šautuves. Šī sadarbība kļūst aizvien ciešāka, šogad paredzētas kopējas apmācības ar ievadlekcijām medniekiem.
Gada beigās, ja Covid situācija ļaus, rīkosim kopējas mācības “Meža Mackevičos” – mūsu lielākajā mācību vietā, kur dosim iespēju medniekiem pastrādāt ar mūsu strēlnieku ieročiem, mums – ar viņu ieročiem. Daudziem medniekiem ir ļoti labas karabīnes ar labu optiku. Tā būtu iespēja arī mūsu cilvēkiem, kas mācās par snaiperiem, izmantot ne tikai vienu ieroču sistēmu, bet strādāt ar dažādiem ieročiem.
Esat bijis frontes zonā Ukrainā, kādas zināšanas iegūtas?
Pirmkārt, tur var pārliecināties, ka augstām tehnoloģijām ir ļoti liela loma. Tā ir dronu, izlūkošanas radaru, noklausīšanās sistēmu izmantošana, ko Krievija un tās atbalstītie nemiernieki ļoti veiksmīgi lieto pret Ukrainas spēkiem.
Otrkārt, tas ir morālais un mentālais karavīru stāvoklis, jo nav noslēpums – krīzes situācija Ukrainā nāca negaidīti un pagāja pietiekami ilgs laiks, kamēr viņi kļuva mentāli noturīgi pret tādas karadarbības vešanu.
Tās ir nestandarta darbības, un tas mums jāmācās no viņiem. Tas ir viņu patriotisms, no kā mums jāmācās, viņi grib un vēlas aizsargāt savu zemi. Viennozīmīgi arvien vairāk un vairāk tā ir jauno tehnoloģiju izmantošana. Tā ir viņu pieredze, ko viņi gūst tur, pārveidojot, izgudrojot jaunas sistēmas, kādas iepriekšējos laikos nebija iedomājamas. Sākot ar elementāras granātas izsviešanu, izšaušanu, piemēram, no Kalašņikova automāta.
Otrs karš, no kura iespējams mācīties, – cīņas Kalnu Karabahā, kur bija labi redzams gaisa ieroču spēks. Vai, to zinot, jums nav bažu par iespējamo konfliktu ar mūsu pretinieku?
Skaidrs, ka mēs nevaram salīdzināt sevi ar lielvalsti, kura vairāk nekā 70 gadus to vien darījusi kā bruņojusies. Bruņojusi sevi un savus partnerus. Tāpēc saprotam, ka varam būt vien daļa no kopējas alianses NATO, kas mūs atbalsta, kas ir viena no modernākajām un tehnoloģiski attīstītākajām militārajām aliansēm pasaulē. Es kā Latvijas karavīrs paļaujos uz to, ka mūsu partneri atnāks laikus un palīdzēs. Paši arī neguļam, attīstām savas spējas, skatāmies uz šo pašu dronu attīstību, arī Latvijā ražoto produkciju ņemam savā bruņojumā un iegādājamies vismodernākās tehnoloģijas – gan pretgaisa sistēmas, gan pārnēsājamās karavīru, gan stacionārās.
Modernajos laikos vairāk karo apbūvētās vietās. Kam vairāk gatavojas Latgales brigāde?
Mēs trenējam savus zemessargus un karavīrus aizsargāt visu savu teritoriju. Ja paskatāmies uz ģeogrāfisko karti, varam redzēt, ka esam zilo ezeru zeme, tajā pašā laikā mums pietiekami daudz pļavu, meža masīvu un ļoti daudz arī ceļu.
Būtu labāk, ja meži būtu mazāk izcirsti!
Varbūt. Bet, no otras puses, ja iedod uzdevumu izcirsto mežu pārvarēt, ne vienmēr šis izcirtums ir tas vieglākais. Vieglāk pārvietoties pa necirstu mežu. Trenējamies strādāt apvidū, jo jebkurā gadījumā pretiniekam, kas var iebrukt, tie būs sauszemes spēki. Tie izmantos visu pieejamo – ceļus, šosejas, dzelzceļu, izcirtumus, visu pārējo.
Mums jāspēj aizstāvēt sevi, sākot no robežas, cik vien iespējams ilgi. Pretinieks var nākt arī apdzīvotā vietā, tāpēc mēs trenējamies karot arī tur, jo mūsu uzdevums ir arī aizsargāt civiliedzīvotājus, kuri apdzīvotās vietās ir lielākā koncentrācijā.
Jūsu ģimene un Zemessardze…
Man ir trīs meitas, trīs tornādo! Vecākā meita, kurai ir 21 gads, ir zemessargs, pagājušogad viņa vairāk nekā piecdesmit dienas piedalījās mācībās 34. bataljonā, šogad arī turpina aktīvi piedalīties mācībās, neskatoties uz Covid.
Viņa apgūst gan sakarnieka prasmes, gan loģistikas zināšanas, mācās RTU. Vidējā meita – sešpadsmit gadi, ir jaunsargs Ilūkstē, bet jaunākajai četri gadiņi – ķivere vienā rokā, otrā koka pistole, skraida pa māju, nākotnes jaunsargs!
Kādu jūs dotu novēlējumu brigādes zemessargiem?
Ne tikai saviem, bet visiem zemessargiem Latvijā pirmkārt novēlu būt veseliem, tas ir pats svarīgākais. Novēlu būt daļai no Latvijas sabiedrības un, kas ir pats nozīmīgākais, būt labiem ģimenes locekļiem, rūpēties par draugiem, mīļajiem, tuviniekiem. Ja jums būs saticība ģimenē, tad atradīsiet laiku, ko varēsiet veltīt sev, Zemessardzei, valstij. Fiziski un garīgi vesels zemessargs ir tas, ko sagaidu. Profesionalitāti, iemaņas un zināšanas iedosim!
