Pāvels Širovs: Pretīga sajūta 0
Pāvels Širovs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Autobusi ar bēgļiem no “tautas republikām”, kas izstiepušies garā kolonnā uz šosejas zem titriem “Rostovas apgabals”. Bedres no “ukraiņu lādiņiem” uz lauku ceļa kaut kur pie Doneckas. Krievijas valsts televīzijas reportāža neļauj noteikt precīzāku vietas ģeogrāfiju.
Raugoties TV ekrānā, vārdu bedre gribas ievietot pēdiņās, jo lādiņa sprādziens parasti atstāj atšķirīgus nospiedumus, atceros vēl no Čečenijas. Tomēr televīzijas reportieris brīžiem aizlūstošā balsī stāsta par apšaužu turpināšanos no “Ukrainas puses”. Redzamas ķieģeļu kaudzes, logi ar izsistām rūtīm. Kadrs nemaz netrīc, nav dzirdami arī sprādzieni.
Par Ukrainas teritorijas apšaudīšanu no tā saucamajām “tautas republikām” Krievijas TV auditorija neko nezina. Postījumus bērnudārzā Staņicas Luhanskas ciemā redzējuši tikai interneta lietotāji, taču arī tikai tie, kas apmeklē radio “Svoboda”, “Tagadnes” un citu mediju portālus, kas Krievijā pasludināti par “inoaģentiem” (ārvalstu aģentiem). Vairums Ukrainas mediju portālu Krievijā nav pieejami. Tie ir bloķēti. Tiesa, Maskavā nav daudz tādu cilvēku, kas interesētos par ziņām “no tās puses”, drīzāk mazākums, bet provincē pat vēl mazāk.
Raidījuma vadītājs radio “Eho Moskvi”, kas nav valsts medijs, tā vien nopūlas, lai noķertu savu ukraiņu kolēģi pretrunās. Tik tincina: kādēļ Ukraina nepilda “Minskas vienošanos”. Acīmredzot domā, ka tā arī vajag rīkoties. Īstai presei taču jāpiedāvā pilnīgs viedokļu spektrs. Labs žurnālists nevar būt komplimentārs, pat ja piekrīt sarunu biedram. Ja atkal pievēršamies televizoram, tur pat nav mēģinājumu piedāvāt viedokļu dažādību. Redzama vienīgi histēriska kliegšana. Atkal plašā lietojumā “banderovieši”, “fašisti” vai precīzāk “ukrofašisti”, “genocīds”. Tas jau ir jaunums, ko ieviesis personīgi Putins.
Kliedz ne tikai sarunu šovu vadītāji, kliedz viņu ielūgtie “eksperti” un “analītiķi”, kam taču nāktos strīdēties savā starpā un ar otras puses pārstāvjiem. Atminos zinātniskā komunisma pasniedzēju institūtā tālajos 80. gados, kas dēvēja Ļeņinu par “ievērojamu polemistu” un iepazīstināja ar ļeņiniskās polemikas piemēriem. Visa starptautiskā proletariāta vadoņa polemika, cik atminos, aprobežojās ar oponentu apvainošanu.
Taču te ziņu plūsmā iestājas pārtraukums un kadrā parādās Kremļa spīkers Peskovs. “Krievija nevēlas karu,” viņš paziņo. “Krievija pārcietusi tik daudzus karus, tādēļ tā būs beidzamā no valstīm, kas būs ar mieru lietot vārdu “karš”.” “Visas runas par iebrukumu ir propaganda un izdomājums,” viņam piebalso ārlietu ministrs.
Gribas dziļi ieelpot un nomierināties. Šādi ļaudis taču nesāks tāpat vien vairot spriedzi. Taču ziņas beidzas un turpinās sarunu šovs, tur atkal histērija, ko nevar citādāk nosaukt.
Jā, Krievija negrib karu, taču karu vēlas “Kijevas režīms”. Tādēļ, ja būs nepieciešams, Krievijai nāksies aizsargāt savus tautiešus. Tādēļ kopš pagājušā gada pavasara gar Ukrainas robežu izvietota smagā kara tehnika un raķetes. Tā, lai varētu uzreiz likt lietā. Svešā teritorijā, ar nelieliem zaudējumiem, varenā triecienā… Vai tas nav no tālas pagātnes? Taču ļoti līdzīgi.
Ja bez vēstures analoģijām, tad mums cenšas iegalvot, ka Kijevā visi sajukuši prātā un vēlas īstenot kolektīvu pašnāvību. Nekā citādāk nav iespējams izskaidrot, kādas “provokācijas” šobrīd iespējamas, kādēļ “ukraiņu karavīriem” nepieciešams pāriet robežai uz Rostovas apgabalu pretī 150 tūkstošus vīru lielajam Krievijas armijas grupējumam.
Neviena sabiedriskā organizācija nav paredzējusi iesniegt pieteikumu pretkara mītiņa rīkošanai. Partija “Jabloko” vāc parakstus internetā, nez cik savāks. Uz individuāliem piketiem Maskavas centrā izgāja nedaudz cilvēktiesību aizstāvju un viņus nekavējoties aizturēja policija. Cilvēki cenšas izvairīties no sarunām par iespējamo karu. Vairākumam ir vienalga, bet mazākums ir pārliecināts, ka tas neko nevar likt pretī Krievijas varai, kas sajukusi prātā. Pretīga sajūta.
