Agris Liepiņš: Pretī sarkanajam mērim 23
Pagājuši vairāk nekā septiņdesmit gadu kopš Otrā pasaules kara beigām, un visā civilizētajā pasaulē veterāni, lai kurā pusē viņi būtu karojuši, ar sāpēm sirdī piemin savus kritušos biedrus. Tās ir smeldzīgas atmiņas, par tām kulturāli cilvēki neņirgājas, tāpēc mani vienmēr ir izbrīnījis krievu sabiedrības primitīvais, agresīvais naids un uzbāzīgā citā pusē karojušo karavīru nozākāšana, kas katru gadu dzirdama pirms 16. marta pasākumiem. Kas ir pamatā šo padomju ideoloģijas apstulbināto ļautiņu rīcībai, kur slēpjas viņu neiecietības dziļākā jēga? Atbildi atradu nesen iznākušajā grāmatā par Salaspils nometni. Šokējoši, bet Salaspils nometnes upuru piemiņa Padomju Savienībā kļuva aktuāla tikai 20. gadsimta sešdesmito gadu sākumā, pēc Staļina nāves un pēc tam, kad Hruščova “atkušņa” politikas ietvaros notika staļinisma noziegumu atklāšana un nosodīšana. Staļina laikā pastrādātie noziegumi izrādījās tik baisi, ka padomju sabiedrība nespēja ar šo patiesību sadzīvot, vajadzēja meklēt kādu risinājumu. Un atrada! Lai novērstu sabiedrības uzmanību no Staļina pastrādātajām zvērībām, sāka akcentēt nacistu nodarījumus. Līdztekus tika pastiprināta arī kampaņa pret “buržuāziskajiem nacionālistiem”, tās mērķis bija apsūdzēt latviešus sadarbībā ar nacistiem un uzsvērt vietējo iedzīvotāju lomu vācu okupācijas varas noziegumos.
Lūk, arī atbilde. Leģionāru gājiena nozākātāji cer, ka ar trokšņa taisīšanu, cūku galvu apkārt nēsāšanu un latviešu apsaukāšanu par fašistiem viņiem izdosies izdzēst no tautas atmiņas Staļina sarkanarmijas brutālos noziegumus pret latviešu tautu. Komunistu pastrādātie noziegumi, okupējot Latvijas Republiku, bija viens no iemesliem, kāpēc latviešu leģionāri tik spīvi cīnījās pret sarkanarmiju. Ziedoja savu dzīvību, lai Latvijā vairs neatgrieztos sarkanais mēris, lai netiktu slepkavoti civiliedzīvotāji, lai nevainīgi ļaudis netiktu vesti prom lopu vagonos. Šodien mēs zinām, ka viņu cīņa bija svēta un tīra, bet nežēlīga likteņa nolemta. Cīnīties nācās svešas varas pusē, nacistiskā Vācija nedomāja atjaunot Latvijas valstiskumu, bet toreiz jaunajiem puišiem neviens upuris nelikās par grūtu. Daudziem leģionāriem komunisti bija nošāvuši brāli, pakāruši tēvu vai piesmējuši māsu.
Atceros kāda leģionāra stāstīto – viņa mājas bija Rīgas pievārtē, Mārupes pagastā. Krieviem ienākot, gājis vēl skolā. Katru rītu klasē kāds sols bija tukšs, skolā vairs neieradās viens vai otrs klases biedrs. Beigās skolotāja pārstāja jautāt, kur palikuši – saslimuši vai kāda cita kaite. Izsūtīšanas naktī nakšņojis pie drauga, pārnākot mājās, pavērusies baisa aina – tēvs nošauts, māte un māsa aizvestas. Leģionā iestājies brīvprātīgi, gribējis cīnīties pret komunistiem un atriebt savus tuvākos. Lūk, kāpēc šodienas “antifašisti” tik ļoti ienīst sirmos leģionārus – viņi ir pēdējie liecinieki komunistu pastrādātajām zvērībām, viņu gars palicis nesalauzts, sirmie vīri nesalieca muguru komunistu priekšā.
Katru gadu garā nesalauztie leģionāri iet savu Golgātas ceļu. Tāpat kā reiz gāja Jēzus, naidīgu Romas karavīru ielenkts, tā šodien iet sirmie vīri, nožogoti ar policijas barjerām un Latvijas Republikas policistu ielenkti. Iet pie Mātes Latvijas, ne pie Latvijas valdības. Iet, lai apliecinātu mūžīgu uzticību pieminekļa pakājē iekaltajiem vārdiem – Tēvzemei un Brīvībai. Savai vienīgajai Tēvzemei, savai Latvijai, kuru centās nosargāt pret sarkano mēri. Un vēl cauri naidā pārgrieztām komunistu sejām viņi iet noslepkavoto piemiņas vārdā. Lai savam nošautajam tēvam, lai savam čekistu nomocītajam brālim, lai paralēlklases meitenei ar zilo lakatiņu, kuru aizveda uz Sibīriju, lai visiem tiem, kuri nekad vairs neatnāks pie Mātes Latvijas, savās domās teiktu – mēs atnācām arī jūsu vārdā, mēs palikām nesalauzti!
Leģionāru dziesmā ir šādi vārdi: “Karogs sarkan – balti – sarkans,/ Kritušos un dzīvos klāj,/ Pretī sarkanajam mērim,/ Latvju karavīri stāj…” Šogad Putina Maskavā ar plašu vērienu atzīmēja masu slepkavas Staļina nāves gadadienu.
