Brieži nav govis 29
Mēs audzējam savvaļas dzīvniekus – briežus, tā bija apzināta valsts politika, kas ar atbalsta maksājumiem veicināja noteiktu platību iekopšanu un deva iespēju attīstīties. Izveidojām milzīgu briežu dārzu 800 ha platībā un tad nāca jaunie noteikumi, kas noteica: lai saņemtu atbalstu, mums brieži no tiem 800 ha jādabū ārā, lai pārbaudītāji varētu saskaitīt. Kontrolējošā iestāde pieprasīja, lai katru konkrētu dzīvnieku novedam inspektoram garām tā, lai viņš to var identificēt. Mēs šo prasību izpildīt nevarējam. Krotālijas, protams, arī briežiem liek ausīs, bet to dara ziemas periodā pie barotavām, dzīvniekus iemidzinot.
Nu nevar pielīdzināt briežus govīm, tie tomēr ir savvaļas dzīvnieki. Ir jāuzticas uzņēmumiem, kuri veic šo dzīvnieku grāmatvedisku uzskaiti. Kad inspektori aizbrauc, piemēram, uz lielveikalu, viņi neskaita naglas plauktā. Viņi paņem pavadzīmes un pārbauda, cik ievestas, cik pārdotas, kāds atlikums. Uzņēmumam ir jātaisa inventarizācija vienreiz gadā, kad pārliecinās par dzīvnieku esamību. Es nebrīnos, ka viņi drīz nevis skaitīs stropus, bet cik tajos bites.
Ja man ir saimniecība, kurā, piemēram, ir 200 briežu ganāmpulks, tad atbalsts būtu jāmaksā par platību, kas ir noganīta. Ja kaut ko brieži nav noēduši, tad mans pienākums būtu to appļaut. Un viss.
Skaidrus spēles noteikumus
Es šo haosu vairs nevaru izturēt, jo bioloģiskās lauksaimniecības uzņēmumus pēdējos divus gadus soda par visu, ko vien var iedomāties. Jau automātiski pieņemam, ka katru gadu mūsu atbalsta maksājumi tiks samazināti par 15 – 20% tikai tāpēc, ka kaut kā ir jāsamazina.
Valstij ir jādefinē spēles noteikumi, kurus nemainīs līdz 2020. gadam. Ja jau mums naudas vairāk nebūs, tad ir jābūt skaidram ilgtermiņā, ko un kā atbalstīs, kam jācīnās pašiem. Tradicionālajām bioloģiskajām kultūrām – kvieši, mieži, auzas, apiņi – nav pircēju. Labi, auzām šogad bija laba cena. Taču atbalsts, kas paredzēts, lai kompensētu produkcijas iznākuma starpību starp konvencionālo un bioloģisko ražošanu, nesedz izmaksas.
Spēles noteikumiem ir jābūt skaidriem un nemainīgiem, tādi tie tagad bioloģiskajā lauksaimniecībā nav. Haoss, kas šobrīd valda bioloģiskās lauksaimniecības atbalsta jomā, mūsu uzņēmumiem ir radījis zaudējumus, kas rēķināmi ap miljonu eiro.
Zeme nav tik auglīga, lai virspeļņu dabūtu, nodarbojoties ar konvencionālo lauksaimniecību. Zeme ir skāba, nepieciešamas lielas investīcijas kaļķošanā. Apsaimniekojamo lauku ir daudz un tie ir maziņi. Vidējā lauka platība ir pieci hektāri. Katru gadu Lauku atbalsta dienestam iesniedzam pieteikumus platību maksājumiem par apmēram 3000 laukiem. Mums nav miljonus pelnošs uzņēmums, taču strādāt var. Mēs lēnām attīstāmies, ražas apjoms pakāpeniski pieaug, laukus iespēju robežās cenšamies kaļķot. Taču problēma šobrīd ir tā, ka, samazinoties bioloģiskajam atbalstam paredzētajam finansējumam, valsts iznīcina uzņēmumu.
