Pret vēzi – ar organisma spēkiem. Kā palīdz deju kustību terapija 0
Psiholoģe, POA psihoterapeite, deju kustību terapeite, Mg. med. Lidija Naumova
Visā pasaulē, arī Latvijā, turpina pieaugt onkoloģisko un tajā skaitā krūts vēža pacientu skaits. Tāpēc modernajā medicīnā un pētniecībā lielu uzmanību pievērš onkoloģisko slimnieku rehabilitācijas periodam, kas vērsts uz dzīves kvalitātes uzlabošanu pēc medicīniskās ārstēšanas. Daudzās pasaules valstīs, arī Latvijā, tādiem pacientiem palīdz atbalsta grupas, pacientu organizācijas, arī brīvprātīgo kustība. Piemēram, Latvijas Onkoloģijas centrā, Hipokrāta ielā 4, jau 21 gadu, atbalstot krūts vēža pacientus, darbojas Latvijas sieviešu volontieru biedrība “VITA” – www.biedribavita.lv. Tās dalībnieces ir atveseļojušās pašas un dalās savā pieredzē ar sievietēm, kuras atrodas palātās.
Pasaules prakse apstiprina, ka tādam atbalstam ir liela sociāli psiholoģiska loma un tā ir svarīga onkoloģisko pacientu rehabilitācijas programmas sastāvdaļa. Taču pilnvērtīgai rehabilitācijai, pēc Latvijas un ārzemju speciālistu vērtējuma, būtu nepieciešama tādu psihologu un psihoterapeitu darbība, kam ir zināšanas gan medicīnas, gan psihoterapijas jomās un kas ir spējīgi strādāt multidisciplinārā ārstu komandā.
Daudzās valstīs krūts vēža slimnieču rehabilitācijā profesionāli izglītoti psihoterapeiti veiksmīgi izmanto deju kustību terapiju.
Deju terapijas izvēle nav nejauša – sievietei, kura ir pārcietusi krūts vēzi, var sākties sava ķermeņa tēla nepieņemšana – stress, pašvērtējuma pazemināšanās, identitātes traucējumi, depresija, seksuālie traucējumi, kas apgrūtina saskarsmi ar ģimenes locekļiem, kolēģiem u. c. Jāņem vērā arī stress, kam paciente tiek pakļauta gan diagnozes uzstādīšanas brīdī, gan operācijas laikā, gan piedzīvojot apstarošanu un ķīmijterapiju.
Tas nenovēršami atstāj negatīvu ietekmi uz sievietes veselību – vājina organisma imūno sistēmu. Īpaši svarīgi apzināties, ka ziņa par šo diagnozi, operācija un tās sekas vienmēr rada sievietei psiholoģisko traumu. Tai seko nomāktība, zems pašnovērtējums, vainas apziņa, kas ir posttraumatiskā stresa un depresijas pazīmes. Tik ievērojami pazemināts depresīvs emocionālais fons tiešā veidā arī ietekmē fizioloģisko organisma stāvokli, pazemina imunitāti, veido priekšnosacījumus galvenās saslimšanas recidīvam, kā arī blakus disfunkcijām un traucējumiem. Lūk, kāpēc ir tik svarīgi saglabāt psihoemocionālo līdzsvaru un labklājību, noturību pret stresu, spējas ātri atjaunot emocionālo līdzsvaru. Vācijā bija veikti laboratoriskie pētījumi ar mērķi uzzināt, kā deju kustību terapija ietekmē sieviešu imunitāti pēc pārciestā krūts vēža.
Pētījuma rezultātā tika iegūti faktiski pierādījumi, ka tai sieviešu grupai, kura nodarbojās ar deju kustību terapiju, ievērojami paaugstinājās imunitāte. Kaut gan abas sieviešu grupas turpināja arī ārstu nozīmēto medikamentozo terapiju, slimības recidīva risku deju kustību terapija ievērojami samazināja.
Deju kustību terapija dod iespēju sievietei savu sāpīgo emocionālo pieredzi pārvērst paralēli verbālajai arī neverbālā – kustību formā. Deju kustību terapija ļauj brīvi un spontāni paust, izdzīvot, apzināt un finālā – transformēt sāpīgu emocionālu pieredzi.
Atzīmēsim to cilvēku psiholoģiskās īpatnības, kuri bija pārcietuši vēzi, jo onkoloģisko saslimšanu psihosomatiskais aspekts liek domāt par šo pacientu vispārējo somatizāciju. Protams, vienmēr ir jāņem vērā arī ģenētiskie, etioloģiskie un ekoloģiskie slimības cēloņi. Un tomēr…
Personiskās īpatnības – psihosomatisko traucējumu etioloģijā tiek aplūkots īpatnību komplekss, kas izteikts kā infantilitāte, neattīstītas starppersonālās attiecības, zems jūtīguma slieksnis pret kairinātājiem, adaptācijas grūtības, saskaroties ar jauniem iespaidiem un pārvarot negatīvās emocijas. Grūti spriest par personībām ar noslieci uz dažādām slimībām. Tomēr iespējams atrast tādas personības īpatnības, kuras dažādās kombinācijās visbiežāk sastopamas visu psihosomatisko traucējumu gadījumos. Pie tām var pieskaitīt noslēgtību, atturību, neuzticēšanos, trauksmainību, sensitivitāti, zemu frustrācijas slieksni, zemu stresa izturību, negatīvo emociju pārsvaru pār pozitīvajām.
Īpaša uzmanība tiek pievērsta stresa situāciju apzināšanai un personīgajām īpatnībām. Rezistence, noturīgums pret psihotraumatiskiem notikumiem atkarīgs no tā, kādā stāvoklī atrodas indivīds. Īpaši pieaug psihosomatisko saslimšanu risks, ja pirms slimības attīstīšanās bijuši tādi stāvokļi kā “atteikšanās”, “aiziešana”, “kapitulācija”, kas atspoguļo bezpalīdzības un bezcerības sajūtu, arī nelabvēlīgs ģimenes un citu sociālo faktoru fons – traucējumi ģimenes iekšējos kontaktos agrīnā vecumā, sevišķi izteikti starp māti un bērnu. Minētie faktori ne tikai piedalās psihosomatisko traucējumu rašanās procesā, bet arī padara indivīdu ievainojamu pret psihoemocionālo stresu, apgrūtina psiholoģisko un bioloģisko aizsardzību, veicina somatisko traucējumu rašanos un padara smagāku šo traucējumu gaitu.Vairākos darbos pētīts “onkoloģiskā slimnieka psiholoģiskais profils”. Dažādi pētnieki kā riska faktorus izdala arī sarežģītus dzīves apstākļus, kas saistībā ar personības īpatnībām var būt kā predisponence saslimstībai ar piena dziedzeru vēzi.
Vēža slimniekiem īpaši raksturīgs:
pacientam svarīgu personu no tuva apkārtējā loka agrīns zaudējums;
pacienta nespēja atklāti paust naidīgas jūtas;
simbiotiskās saites uzturēšana ar kādu no vecākiem;
seksuālie traucējumi;
bezpalīdzības sajūta, atteikšanās no cīņas.
Sievietes, kuras predisponētas saslimt ar krūts vēzi, nespēj paust savas jūtas – bailes, dusmas u. c. Sievietēm, kurām diagnosticēts vēzis, novērota samazināta spēja fantazēt, šīs slimnieces uzrādīja tādas pazīmes, kas norādīja uz vilšanos, tukšuma sajūtu, it kā viņas būtu atdalītas no pārējiem cilvēkiem ar stikla sienu. Daudzi sliktas prognozes onkoloģiskie slimnieki reaģē uz slimību ar spēcīgu savu vitālo spēju regresiju, tas pat var sākt atgādināt psihozi. Viņi sūdzas par pilnīgu iekšēju iztukšotību un it kā izdegšanu.
Sociāls atbalsts un rehabilitācija ir aktuāla sievietēm ar krūts vēža saslimšanu. Piena dziedzeru vēža pacientēm līdzās fiziskajam stāvoklim uzmanība jāvelta ne tikai pirms un pēcoperācijas “šoka fāzei”, bet arī psihiskajam stāvoklim turpmākajos gados. Tā Matnijs (Muthny et al., 1986), kurš novēroja sievietes pēcoperācijas periodā, atzīmēja, ka pirmajā laikā pārsvaru ņem patiesības noliegums vai arī uzstādījums “dzīvoju vienai dienai”. 2,5 gadus pēc operācijas vairākumam aktuāls tāds uzstādījums kā “cīņas gars”, “cerība” vai “samierināšanās ar likteni”. Tomēr apmēram trešdaļai pacienšu joprojām saglabājas grūtības.
Psihosociālā palīdzība ir nepieciešama pirmām kārtām no ģimenes un partnera puses, lai pārvarētu somatiskās un psihiskās slimības sekas. Vēlmi saņemt padomus dažādos sociālos jautājumos, piedalīties speciālās pacientu grupās, kurās tiek apspriestas medicīniskas tēmas, izsaka vairākums krūts vēža slimnieču. Puse pacienšu uzskata, ka nepieciešams radīt tādas grupas, kurās tiktu apspriestas psihiskās problēmas, kā arī notiktu individuālas sarunas ar psihoterapeitu.
Šobrīd savā praksē es aktīvi strādāju tieši ar tādām cilvēku grupām, kuri, dažādu iemeslu vadīti, ir atnākuši uz deju kustības terapiju. Ir novērots, ka darba procesā vienmēr uzlabojās cilvēka kopējais emocionālais fons, bieži uzlabojās miega kvalitāte, viņš spēj ātrāk un vieglāk atjaunot savu emocionālo līdzsvaru. Grupā dalībnieki vienmēr pieņem un atbalsta viens otru, starp viņiem izveidojas draudzīgas, siltas attiecības, rodas uzticēšanās, kas kļūst par reālo jaudīgo resursu. Grupas darba procesā pakāpeniski tiek apzinātas un pārstrādātas dažādu dzīves posmu jūtas un pārdzīvojumi, tajā skaitā arī traumatiskie notikumi. Caur personiska kontakta uzlabošanu ar savu ķermeni, ar saviem iekšējiem procesiem, kurus ikdienišķajā dzīves steigā parasti nav iespējams izjust, tiek iegūta savas personas veseluma apziņa, ticība saviem spēkiem, paaugstinās pašnovērtējums.
Tas palīdz tikt galā ar depresiju, kas bieži seko dzīves satricinājumiem. Daudzi domā, ka depresija izpaužas slimnieka nespējā piecelties no gultas. Tomēr īstenībā vairums cilvēku gadiem dzīvo depresijas stāvoklī, kura ik palaikam izsauc smaguma sajūtu, bailes, bezmiegu, nepārejošu vainas vai savas mazvērtības apziņu. Tas viss ir radies ne vienā dienā un nevar arī uzreiz pāriet. Tas nevar pāriet arī pats no sevis. Ar šiem pārdzīvojumiem ir jāstrādā. Katrs var izvēlēties sev atbilstošu terapijas veidu un savu speciālistu, kas viņam būtu patīkamāks.
Tāpēc es no visas sirds novēlu visiem lasītājiem atrast savu risinājumu terapijai un savu speciālistu. Tāpat novēlu jums kļūt noturīgākiem pret nedienām, sajust patiesu dzīves dziļumu un prieku, neskatoties ne uz ko!
