Uldis Šmits: Pret vēstures konfiskāciju 4
Saistībā ar Volodimira Zelenska nesenajiem atzinumiem par Otro pasaules karu, kam pavēra ceļu divu totalitāro režīmu vienošanās, kā likās, jau paguvuši paust sašutumu teju visi Krievijas varas pārstāvji, taču kolektīvā nosodījuma vilnis turpina velties.
Savu ieguldījumu kampaņā deva arī ierasti uzbudinātā Ārlietu ministrijas spīkere Marija Zaharova, kura cita starpā izteicās, ka ir “noziedzīgi un amorāli” piedēvēt līdzīgu atbildību slepkavam un upurim.
Respektīvi, Trešajam reiham un Padomju Savienībai, kā viņa gluži pareizi atšifrēja Ukrainas prezidenta pieminēto vispārējo jēdzienu “totalitārie režīmi”.
Taču vērtējums par to, kas “ir amorāli”, īstenībā būtu adresējams Putinam, kurš iepriekš nācis klajā ar īpaši neizmeklētās frāzēs ietērptiem pārmetumiem Polijai. Jeb valstij, kas nenoliedzami bija šī kara pirmais upuris. Tās saplosīšanā tikpat nenoliedzami piedalījās staļiniskā PSRS.
Piemēram, rīkoja masu represijas, kopā ar nacionālsociālistiem vērsās pret poļu pretošanās kustību, pastrādāja kara noziegumus, no kuriem atbaidošākais bija Katiņas vārdā iedēvētā traģēdija. Fakti, kā mēdz teikt, ir stūrgalvīgi.
Tie liecina, ka poļi bija arī pirmie, kuri, ja šim gadījumam pielāgojam Kremļa preses sekretāra Peskova formulējumu, “ar ieročiem rokās karoja ar fašistiem”. Turklāt jau tad, kad PSRS ar nacionālsociālistisko Vāciju vēl nekaroja, bet sadarbojās, un 1939. gada septembra vidū bija devusi triecienu šiem ieročus rokās ņēmušajiem no aizmugures.
Iztēlot Varšavu par kritušo piemiņas zaimotāju ir diezgan problemātiski. Tāpat kā apgalvot, ka Molotova–Ribentropa paktam nebija nekāda sakara ar Otrā pasaules kara sākumu, Baltijas valstu okupāciju vai sarkanarmijas iebrukumu Somijā.
Šis pagātnes nogrieznis ir neērts par spīti toreizējiem t. s. teritoriālajiem ieguvumiem, kas daudziem joprojām silda sirdi. Risinājums problēmu apiešanai laikam tiek saskatīts vēstures staļiniskajā interpretācijā.
Ar piebildi zemtekstā, ka režīms, lai arī kāds, tomēr bija lielvalsts varenībai svētīgs un kaldināja uzvaru Lielajā Tēvijas karā. Nav svarīgi, par kādu cenu un uz kā rēķina. Versija, izplatīta komplektā ar Staļina tēlu uzspodrinošiem materiāliem, galvenokārt paredzēta Krievijas iekšējai lietošanai.
Tai inscenēts arī informatīvais karš ar Poliju, jo diez vai Kremlī cer, ka poļi neatkarīgi no tā, kādas viņu izvēlētas partijas sēdēs valdībā, pēkšņi zaudēs vēsturisko atmiņu vai veselo saprātu, lai piekristu staļinisma tēzēm.
Cita lieta – Ukraina un ukraiņi, kuri Kremļa skatījumā ir tie paši krievi (“viena tauta”) vai vismaz “krievu valodas nesēji”, kā sacīts vienā no pēdējā laikā pieņemtajiem likumiem.
Tātad viņiem būtu “jānes” arī pagaidām vēl Krievijas konstitūcijā nepieminētā, bet topošajā pārgrozītajā variantā, iespējams, piesauktā uz pagātnes mītiem balstītā lielvalsts oficiālā ideoloģija.
Un, ja Ukrainas prezidents pieslejas Varšavas, nevis Maskavas viedoklim, tad viņš, apgalvo Peskovs, aizvaino “desmitiem miljonu Krievijas un NVS valstu pilsoņu”, kā arī “miljoniem ukraiņu”.
Tādējādi Kremlis uzstājas šo cilvēku domu izteicēja lomā un deklarē, ka nekļūdīgi zina, kāda ir miljonu un miljonu pārliecība. Vai, pareizāk, kādai tai vajadzētu būt.
Bijušais Krievijas kultūras ministrs Medinskis (nākamais Putina padomdevējs vēstures frontē) vairākkārt uzsvēris – vēsturiskā patiesība ir vienīgi tā, kas izdevīga valstij. Proti, valdošajam režīmam. Un attiecīgajā gaismā uzlūkojams arī viņa teiktais, ka Molotova–Ribentropa pakts bija Staļina diplomātijas kolosāls sasniegums.
Jāpiezīmē, ka agresīviem režīmiem gan toreiz, gan tagad ir raksturīgi piesavināties ne tikai svešu valstu teritorijas, bet zināmā mērā arī vēsturi. Agrāk it īpaši Polijas un Baltijas valstu un šodien, kā redzam, tāpat Ukrainas vēsturi. Tāpēc tā jāaizstāv.
