“Pret vakcināciju attieksme te pozitīva, bet līdzīgi kā dzeltenās vestes ir arī lūzeru kustība,” Psihoanalītiķis Gailis salīdzina situāciju Latvijā un Francijā 25
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Jānis Gailis savulaik bija viens no pasaules labākajiem skeitborda augstlēcējiem, iespējams, pirmais mūsu sportists, kurš ārzemēs uzdrošinājās startēt kreklā ar Latvijas karogu – 1988. gadā Prāgā. Par nopelnītajām prēmijām viņš dažus gadus pēc neatkarības atjaunošanas devās studēt psihoanalīzi uz Franciju, kur mīt joprojām.
1991. gada septembra sākumā Jānis Gailis kļuva par Eiropas atklātā čempionāta uzvarētāju augstlēkšanā. Internetā atrodams, ka ar sasniegto rezultātu 1,50 metri Gailis minēts Ginesa rekordu grāmatā, bet viņš norāda, ka šis stāsts ir visai mītisks: “Savulaik bija elastīgie dēļi, un ar to anglis Trevors Baksters bija pārlēcis 1,65 metrus. 1986. vai 1987. gadā Eiropas skeitborda asociācija nolēma, ka ar elastīgajiem var būt pārāk traumatiski, tobrīd bija gan augstlēkšana, gan tāllēkšana, kurā viens bija pat sprandu salauzis.
Elastīgie dēļi bija kļuvuši par ražotāju sacensību, tas bija kā tramplīns. Pārgāja uz neelastīgajiem dēļiem, pasaules rekordists Marsels Flubahers bija pārlēcis 1,55 metrus. Nezinu, no kā radās stāsts par Ginesa rekordu, varbūt Gints Gailītis to izplatīja, jo pāris reizes treniņos biju uzlēcis augstāk, bet tas neskaitās. Varbūt tādēļ, ka Eiropas čempionātā pieveicu Flubaheru? Nupat lasīju, ka mana laika skeitborda augstlēkšana tagad saucas “hipija stils” un Ginesa rekords esot 1,50 metri un trīs milimetri.”
Kad sākāt startēt zem Latvijas karoga?
J. Gailis: Pirmā reize oficiāli kā Latvijas pārstāvim bija Pasaules kausā Turīnā 1990. gadā. Skeiteri piedalījās Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) atjaunošanas konferencē 1988. gadā, LOK no 1990. gada piešķīra balvas labākajiem sportistiem, kas pārstāvējuši Latviju, un togad tās saņēma Ansis Dāle, kurš zem Latvijas karoga bija kļuvis par pasaules čempionu burāšanā “Mistral” klasē, viens BMX braucējs un es par Turīnu.
Tobrīd valstiskā neatkarība vēl bija starp rindiņām, nezinājām īsti, kā būs, atbraucot atpakaļ. 1988. gadā Prāgā bija Eiropas čempionāts, uz kuru aizbrauca latvieši un lietuvieši (toreiz paliku ceturtais), it kā bija saskaņots ar Maskavu, bet visi nebija lietas kursā. Čehoslovākijas televīzija, labos draugos ar programmu “Laiks”, aizsūta uz Krieviju reportāžu. Rāda kadru, kā es lecu krekliņā ar Latvijas karogu, programmas vadītājs stāsta, ka “notiek Eiropas čempionāts, diemžēl mūsu puiši nepiedalās”. Tas bija ļoti skaisti.
Atgriežoties mājās, varēja draudēt nepatikšanas.
Mūs pavadīja komjaunatnes pārstāvji, viņu mikrofoni bija ieslēgti visu laiku, un domāju, ka sarunu ieraksti nonāca visur, kur vajadzēja. Bet par 90. gadu šobrīd pat šķiet prātam neaptverami, kā bija iespējams startēt ar Latvijas karogu.
Ar ko nodarbojaties Parīzē?
Esmu psihoanalītiķis, vadu bērnu psihopedagoģisko centru Parīzes piepilsētā Montreijā un strādāju privātpraksē. Ar skeitbordu savulaik nodarbojos profesionāli un, pateicoties nopelnītajām naudas balvām, ko cītīgi krāju, 1993. gadā varēju atbraukt studēt uz Franciju. Kopš tā laika te dzīvoju.
Naudas balvas padomju cilvēkam bija ievērojamas?
Pirms brauciena uz Turīnu Gints Gailītis aizdeva 100 dolārus, un zināju – ja neesmu uz pjedestāla un netieku pie naudas balvas, būs grūti atdot. Tā bija papildu motivācija, es gan neatceros, cik maksāja par uzvaru.
Kad mēģinājām vienoties par intervijas laiku, teicāt, ka katra diena ir ļoti piesātināta.
Manuprāt, šis ir viens no interesantākajiem darbiem, kāds iespējams – kā cilvēks dzīvo, kādas ir problēmas un kā tās risināt. Kas var būt interesantāks par cilvēku?
Psihoanalītiķis ir tas pats, kas psihoterapeits?
Varētu teikt, ka psihoterapija ir psihoanalīzes vienkāršots variants.
Kādi ir jūsu novērojumi, kas notiek ar sabiedrību kopš pandēmijas sākuma?
Šī situācija parāda interesantu fenomenu, ka ļoti daudzi cilvēki mēģina noskaidrot, kas viņiem ir būtiskākais, maina profesijas, brauc prom no lielajām pilsētām un strādā attālināti, daudzi pāri šķiras, bet citi kļūst vēl saliedētāki. Kovida situācija ir kā izturības tests, ļoti labi parāda, kuri cilvēki domā ar galvu un cik tic tumsonībai.
Un kādi ir secinājumi?
Francijā bija socioloģiskais pētījums par tiem, kas nevakcinējas, jo no pieaugušajiem vakcinēti ir virs 86 procentiem cilvēku. To nedarīt izvēlas slānis ar ļoti zemu izglītības līmeni. Dažādās ārstniecības iestādēs visgrūtāk pierunāt potēties ir sanitārus, viņiem zinātne nav autoritāte.
Francijā pieņemts likums, ka jomās, kas saistītas ar cilvēkiem, vai tā būtu izglītība, veselības aizsardzība, policija, nevakcinētie tiek atstādināti no darba līdz brīdim, kad to izdara. Kad prezidents Emanuels Makrons paziņoja, ka, apmeklējot restorānus, bārus, būs jāparāda kovidpase, dienas laikā uz potēm pieteicās pusotrs miljons cilvēku. Franču dzīvesstils izrādījās ļoti laba motivācija.
Varbūt liela daļa savakcinējās ar iekšēju protestu un pat naidu?
Jauniešiem ļoti gribas iet uz koncertiem, restorāniem, ceļot. Viņi zina – ja savakcinējušies, ir drošībā un, otrkārt, vecvecākiem neatnesīs nāvi. Francijā pret vakcināciju ir ļoti pozitīva attieksme, bet līdzīgi kā dzeltenās vestes ir arī lūzeru kustība. Cilvēki, kam nav vajadzība ne ceļot, ne iet uz muzejiem, koncertiem, dzīvo atrautu dzīvi no sabiedrības un nepotējas. Pārējie, kas grib būt dzīves mutulī, saprot – ja nav vakcīnas, pakļauj riskam gan sevi, gan apkārtējos.
Vai redzat pacientos, ka trauksmes līmenis ir krietni audzis?
Cilvēki, kam jau tā bija trauksmes līmenis, paranoja, bija pat priecīgi, sakot – beidzot jūs redzat, kā es dzīvoju visu laiku. Viņiem bija trauksme, ka citi varētu ko ļaunu nodarīt, ka ir jāizvairās, jāsēž mājās un tikai tur jūtas droši. Pirms vakcinēšanās visiem bija tā – turēties no citiem pa gabalu. Kopš ir iespēja vakcinēties, vairs nav trauksmes, ir paļāvība, ka beidzot atrasts risinājums. Tagad cīņa turpinās, bet vairāk par to var runāt pagātnē.
Šķiet, ka Latvijā līdz tam brīdim vēl tālu. Ko domājat par mūsu situāciju?
Latvija ir zeme ar ļoti nelielu iedzīvotāju blīvumu, daudzi bija izbraukuši uz lauku īpašumiem, vasarā Rīga bija pustukša. Ar vakcinēšanos būtu ļoti viegli atrisināt kovida problēmu, bet cilvēku izglītības līmenim jābūt mazliet citam.
Ir pat ārsti, kas uzdrošinās izteikt nezinātniskus viedokļus, man grūti saprast, kā tas ir iespējams. Situāciju sarežģī Latvijas klimats, ir ļoti viegli apaukstēties un saslimt ar jebkādu vīrusu, un tas pastiprina arī kovida izplatības iespējas.
Mums vairākas partijas radušās un cer uz kovida zirga iejāt Saeimā.
Tas ir vienkāršs politiskais mehānisms, ko psihoanalīzē sauc par histērisko runas veidu, proti, tikko kāds varas pozīcijā saka: mēs darīsim tā un atrisināsim problēmu, oponentiem jāsaka: tas nav pareizi, tā nav taisnība. Cilvēku tumsonība tiek izmantota politiskiem mērķiem. Nesen bija joks – kāpēc tiek uzskatīts, ka jābrauc skaidrā prātā, jo statistika liecina, ka ļoti daudz negadījumi notiek cilvēkiem, kas nav dzēruši. Saprotam, ka absurdi, bet tā ir tā pati domāšanas struktūra. Runa ir vienkārši par dzīvo saprātu.
Latvijā ļoti daudzi mediķi ir izdeguši. Kā ir jums un kolēģiem Francijā?
Kad vēl nebija vakcīnas, bija pāris pacientes, kas slimnīcā strādāja kovida nodaļā – viņas neturējās kājās, nenormāli grūts darbs, grūti pārdzīvot daudzu cilvēku nāvi.
Nāca meklēt palīdzību – kā izturēt to, ka nepārtraukti nodaļā ienāk cilvēki un nomirst, tobrīd vēl nepietika elpošanas aparātu, ārstniecības tehnika nebija tik zināma. Ērā pirms vakcīnas tika atliktas visas plānveida operācijas, tostarp onkoloģijā, un bija liels spiediens uz reanimāciju.
Kāda šobrīd ir jūsu saikne ar Latviju?
Katru gadu Rīgā rīkoju seminārus. Septembrī Rīgā atklājām sievas Barbaras Gailes personālizstādi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Vasarās mēnesi dzīvojam Latvijā, tas mums ir ļoti būtiski.
Vizītkarte. Jānis Gailis
* Dzimis 1968. gada 22. jūlijā Rīgā
* Profesionālā līmenī ar skeitbordu nodarbojās no 1986. līdz 1992. gadam. Skeitborda augstlēkšanā Eiropas čempions (1991., 1992.), Pasaules kausa ieguvējs (1990., 1992.), Latvijas un PSRS rekordists. LOK Gada balvas ieguvējs sportā (1990.). LOK atjaunošanas konferences dalībnieks 1988. gadā
* Psihoanalītiķis, kopš 1993. gada dzīvo Francijā
* Ģimene: sieva gleznotāja Barbara Gaile, dēls Jānis Marks, meita Doroteja
