Uldis Šmits: 9. maijs – Eiropas diena. Ko atzīmējam? 0
Līdz ar vienotās Eiropas ideju radās arī idejas pretinieki un atklāti ienaidnieki – interesanta tēma, kas izklāstīta Francijā nupat izdotajā vēsturnieka Bernāra Bruneto esejā “Apkarot Eiropu. No Ļeņina līdz Marinai Lepēnai”.
Divdesmitā gadsimta pirmajā pusē šī ideju sadursme pieņēmās spēkā posmā starp pasaules kariem. Eiropas vienotības aizstāvju vadmotīvs bija panākt ilgstoša miera iestāšanos. Tomēr valdošās politiskās tendences ievirzījās nelaimi vēstošā gultnē.
Esejas virsrakstā pieminētā Ļeņina vadībā tapusī Komunistiskā internacionāle sludināja šķiru cīņu un proletariāta diktatūru. Viņa pēctecis Staļins skaidroja, ka pacifistiskā vienotās Eiropas teorija ir imperiālistu viltīgs izgudrojums, lai turētu kapitālisma aplenkumā Padomju Savienību. Tikmēr Vācijā Hitlers uzskatīja par pilnīgu muļķību apvienot, viņaprāt, rases ziņā “nelīdzvērtīgas” tautas. Bet izpaudās arī demokrātisko partiju skepse. Maz kurš nopietni izsvēra no realitātes šķietami atrautos priekšlikumus, ko izteica Paneiropas kustības domātājs Rihards Kudenhove-Kalergi vai Aristids Briāns. Pastāvēja vēl kāds ideālistu strāvojums jeb globalizācijas tālaika versijas piekritēji (kā rakstnieks Herberts Velss), kuru izpratnē kontinenta ietvari ir pārāk šauri un izglītotajai elitei jāuzņemas pasaules valdības veidošana, tādējādi Eiropas integrācijas ideja nav atbalsta vērta. Citiem vārdiem, apstrīdētāju netrūka, un tie bija ārkārtīgi dažādi.
Pēc Otrā pasaules kara nodibinātā Eiropas Savienības pirmā priekšgājēja – Eiropas Ogļu un tērauda kopiena (1951) – nebūt netika sveikta ar vienprātīgiem aplausiem. Francijā daudzus uztrauca, vai šīs pārnacionālās organizācijas ietekmē necietīs valsts suverenitāte un republikāniskās vērtības. Gollisti izturējās pret projektu vēsi, bet franču sociālisti – noraidoši. Pret EOTK uzstājās Rietumvācijas sociāldemokrāti. Vēlāk, kad jau bija noformējusies Eiropas Ekonomikas kopiena un projekts vērsās plašumā, kritizētāju skaļāko pulku papildināja britu arodbiedrības un tātad arī leiboristi. Tagad iepriekš nosauktās partijas pozicionējas kā eiropeiskas… Apvienotās Karalistes darījumu aprindas atzina pievienošanos Kopējam tirgum par izdevīgu, taču nejutās piederīgas “kontinentam”. Skandināvijas valstīs pilsoņi bažījās, ka varētu tikt iedragāts viņu sociālais modelis. Savukārt Vakareiropas kompartijas arvien gaidīja kapitālisma un brīvā tirgus sabrukumu.
Bet sabruka sociālisma nometne un PSRS. Eiropas Savienības paplašināšanās uz Austrumiem, kā arī nespēja pielāgoties globalizācijai un krīzes situācijām deva jaunus iemeslus kritikai. Lielā mērā pamatotai. Eiropas varas mehānismu darbība kopš EOTK izveides ir sarežģīta, grūti izprotama un pastāvīgos kompromisos balstīta. Tālākās attīstības galamērķis nav skaidri noteikts (rodas šaubas, vai tas vispār nosakāms). Tomēr pastāv kopsaucēji, tostarp demokrātijas pamatprincipi un sociālā atbildība, un, kaut gan gandrīz visi eiropieši pieskaitāmi ES kritizētājiem, vairākums no viņiem netic, ka “Eiropas apkarotāji” var īstenot ko labāku. Arī breksita procedūra, kas uzkrauta Terēzas Mejas konservatīvo valdībai, atgādina kompromisa spēli, lai Londona iegūtu Eiropā kārtējo izņēmuma stāvokli, kas formāli izskatītos pēc aiziešanas. Izstāšanās referenduma galvenā prasītāja Apvienotās Karalistes neatkarības partija (UKIP) nu nolīdusi krūmos, un nav ne jausmas, ko līdzīgā situācijā darītu kāda galēji labēja vai galēji kreisa partija kādā citā valstī. Eirofobo politisko spēku pretrunīgās vai nereti pat savstarpēji izslēdzošās nostādnes neliecina par spējām uzņemties atbildību, un joprojām paliek cerība, ka tas nenotiks.
Tādi secinājumi izriet no Bruneto grāmatas un arī citu zināmu pētnieku darbiem. Gan jāpiebilst, ka “Eiropas apkarošana” norit ārējās iedarbības iespaidā. Tas ir vēl viens aspekts, kas liek atcerēties Baltijas valstu pagātnes pieredzi. Pats galvenais mūsu vēsturē tomēr bija igauņu, latviešu un lietuviešu tieksme atgriezties Rietumu politiskajā un civilizācijas telpā. Dažādu ideju caurstrāvotajā Eiropā.
