Pret tautas sakņu izravēšanu. “LA” lasītājs par LTV diskusiju 2
“Diskusija par latviešu nācijas likvidēšanas turpināšanu” – tā es nosauktu 23. aprīļa LTV raidījumu “Lielais jautājums. Latvijas nākotnes stratēģijas diskusija”.
Ievadvārdu teicēji, toņa uzturētāji un pašpārliecinātākie eksperti bija divi: Ģirts Rungainis – matemātiķis, fiziķis, finansists, baņķieris, ekonomists un Roberts Ķīlis – vēsturnieks, filozofs, sociālais antropologs, asociētais profesors. Abi gan ir personības, kam ar laukiem, šķiet, maz sakara, toties viņi nesirgst ar sentimentālām emocijām. Viņi Latvijas nākotni matemātiski precīzi iekapsulē Rīgā ar dažiem tai piegulošiem novadiem un kā pārejas formu vietumis pa valsts teritoriju izmētātiem urbanizācijas procesu atvieglojošiem priekšposteņiem, ierakumiem jeb anklāviem, kas kontrolētu brūkošo lauku apdzīvotības fronti un pievilinātu vientuļos lauku apdzīvotājus kā mušpapīrs mušas.
No Ģ. Rungaiņa un R. Ķīļa kungu teiktā palika skaidrs, ka pat Rīga, piesaistot kaut visus Latvijas iedzīvotājus, tik un tā paliktu ar starptautiski nepietiekamu konkurētspēju, tātad būtu neperspektīva. Par nepieciešamību erodēt lauku dzīves vidi – šo latviešu nācijas mentalitātes un identitātes veidošanas pamatu – abi galvenie eksperti bija iestājušies jau arī agrāk.
Vairākums diskutantu, īpaši pašvaldību pārstāvji, Rīgas pilsētvalsts attīstīšanas ideju neuzturēja. Vārkavas novada vadītāja Anita Brakovska, Mērsraga novada vadītājs Lauris Karlsons un vēl daži runātāji pastāvēja uz novadu vienmērīgu attīstību. Šī ideja guva arī iespaidīgu pārsvaru skatītāju balsojumā raidījuma laikā. Arī Somijas pārstāve Helēna Johansone iestājās par tradicionālajām vērtībām – atzina, ka lauki somiem ir mīļi, ka tie ir viņu vēsture, ka somi turpinās cīnīties par to saglabāšanu un attīstību.
TV skatītāju absolūtais vairākums nobalsoja par novadu vienmērīgu attīstību, kas ir pretrunā ekspertu ieteikumam. Tas varētu nozīmēt, ka diskusijas nav jārīko par atkāpšanos no laukiem, bet gan par iespējām tos atdzīvināt un padarīt par pilnasinīgu un augoši funkcionējoša valsts organisma daļu. Tādas iespējas ir, bet nav nacionālās vīzijas un nepietiek patiesas gribas deputātiem un valsts vadītājiem. Lauku atdzīvināšanas pamatā jāliek princips: noslēgts ražošanas cikls – no sava grauda līdz savai maizei uz sava veikala letes – caur valsts akceptētu un atbalstītu kooperāciju. Bet valsts attīstības un darba vietu radīšanas nolūkā deputātiem un valsts vadītājiem vajadzētu nopietni izstudēt norvēģu ekonomista Ērika Reinerta “Kā bagātās valstis kļuva bagātas… un kāpēc nabadzīgās valstis paliek nabadzīgas”.
Šīs diskusijas uzstādījumus es sapratu kā turpināšanu virzīties uz lauku depopulācijas neizbēgamības akceptēšanu un latviešu tautas pēdējo sakņu – ražošanas kā lauku dzīvesveida – izravēšanu. Pieļauju, ka daudziem lasītājiem, tāpat kā man, šis Ģ. Rungaiņa un R. Ķīļa kungu domu lidojums varētu palikt tikpat nesaprotams, cik nesaprotams Guliveram bija Laputijas karaļvalsts akadēmijas arhitektūras nodaļas galvenā arhitekta zinātniskais darbs par mājas uzcelšanu, sākot no jumta.
