Anda Līce: Pret sistēmu ir jācīnās vienmēr 13
Ar sistēmu es domāju daudzpakāpju birokrātiju, dubultmorāli, amatpersonu visatļautību un klaju muļķību, visu to, kas apslāpē radošo garu un vairo nejēdzības, sākot no Briseles un Rīgas līdz pat novadam un pagastam. Cīnīties pret sistēmu ir gluži tāpat, kā pret gārsām dārzā. Tas, ka zemi uzrokam, to vēl neatbrīvo no nezālēm. Lai atceramies laiku pēc neatkarības atjaunošanas, kad apvērstā zeme bija pilna ar lielākiem un mazākiem iepriekšējās sistēmas sakņu gabaliņiem un šķita – brīvības saulē tie nokaltīs un iznīks paši no sevis. Latvijai pietrūka politiskās gribas zemi pārlāpstot vēlreiz, iespējams, tas pat nebija izdarāms, jo piesārņojums tobrīd bija milzīgs, un mainījās tikai retorika un krēsli, nevis paši sēdētāji.
Tā kā nezāļu sakņu gabaliņi no postpadomju cilvēku apziņas nekur nav pazuduši, pasaule brīnās: “Kā demokrātiskā valstī tā var domāt, runāt un rīkoties?” Viens no piemēriem – Lietuvas prezidentes Daļas Grībauskaites autoritārā intervija LTV raidījumam “1 pret 1”, no kuras uzvējoja padomiskums tīrā veidā. Es acumirklī atcerējos tālos, pagājušā gadsimta septiņdesmitos gadus, kad pirms Dzejas dienām jaunajiem autoriem Literatūras propagandas birojam bija jāiesniedz saskaņošanai savi dzejoļi. Arī mūsdienu Latvijā jaunā autoritārisma piemēru ir, cik uziet.
Vai kāda no Latvijas valsts augstajām amatpersonām ir publiski atvainojusies Austrumu partnerības samita dēļ Rīgā radītajos satiksmes sastrēgumos nokļuvušajiem un pateikusi paldies par izpratni, tādējādi rādot iecietības un gluži vienkārši pieklājīgu attiecību kārtošanas piemēru? Ko par sabiedrību liecina nievājošie interneta komentāri pēc Aminatas spožā priekšnesuma Eirovīzijā? To, ka Dieva pasaulē ir daudz cilvēku ar tumšu ādas krāsu, kamēr balto vidū ne mazums ir ar tumšu prātu. Iepriekšējās sistēmas sakņu gabaliņi ir pārvērtušies sava veida metastāzēs, un tieši tāpat kā kaimiņvalstī Krievijā, kur pie visām nelaimēm ir vainīgi vienīgi kādi ārējie ienaidnieki, arī pie mums ar uguni jāmeklē tie, kuri kaut daļēji atzītu savu vainu pie visām tām nejēdzībām, kas ir novārdzinājušas Latviju. Jāatzīst, valsti, kurā valda iepriekšējās sistēmas politiskā kultūra un tikumi, par tiesisku var saukt visai nosacīti.
Ir jācīnās pret sistēmu, nevis pret savu valsti, kā to dara daudzi, smīkņājot par ideāliem, nododoties negausīgai patērēšanai un dažādos veidos iztirgojot valsts neatkarību. Pret sistēmu ir jācīnās, nevis no tās jābēg – pasaulē nav tādas valsts, kurā sistēma, palaista savā vaļā, neradītu sabiedrībai problēmas.
