Pret savu gribu par ieroci svešas varas rokās. Kā latviešu puiši piedalījās “Prāgas pavasara” apspiešanā 13
1968. gada augustā padomju karaspēks iebruka Čehoslovākijā, lai ar tankiem apspiestu “Prāgas pavasari” un vietējo komunistu centienus izveidot “sociālismu ar cilvēcīgu seju”. Padomju armijas rindās dienēja arī latviešu puiši, kas pret savu gribu bija kļuvuši par ieroci svešas varas rokās. Arī pēc piecdesmit gadiem viņiem nākas domāt par savu lomu un atbildību šajos notikumos.
Tagad šiem vīriem jau ir ap septiņdesmit gadiem, un šonedēļ dažus no viņiem varēja sastapt pie Čehijas vēstniecības Rīgā, kur notika piemiņas akcija, kas veltīta 1968. gada notikumiem. Dalībnieki nolika ziedus, kavējās atmiņās un vēlēja ilgu mūžu Čehijas un Slovākijas valstīm. Akcijas idejas autors Valdis Bernhards stāsta, ka doma par šāda pasākuma rīkošanu pie viņa atnākusi sapnī: “Es sapņoju, ka kopā ar dienesta biedriem noliekam ziedus pie Brīvības pieminekļa un ejam uz Čehijas vēstniecības pusi, bet mūs aiztur milicija; tajā brīdī pamodos.”
Dienesta biedri pievienojās Bernhardam arī realitātē. “Man bija sajūta, ka ir jāpiedalās. Gribēju izteikt līdzjūtību čehu un slovāku tautām. Nedomāju, ka man personīgi vajadzētu viņiem atvainoties, jo neko ļaunu nedarīju, ne uz vienu nešāvu. Taču par šiem notikumiem ir jāatgādina, jo līdzīgas lietas ir notikušas citur un var notikt atkal,” stāsta Andrejs Gulbis. Viņa kolēģis Ēriks Rāgs atgādina, ka arī Latvija savā vēsturē ne reizi vien ir piedzīvojusi svešas varas iebrukumu. “Mēs jūtam līdzi čehu un slovāku tautām, jo arī mums, latviešiem, ir bijusi līdzīga pieredze. 1968. gadā viņi gribēja brīvību, bet padomju vara viņiem neļāva to iegūt.”
Valdis Bernhards atzīst, ka iebrukuma laikā padomju karavīri bija dezinformēti par patieso stāvokli Čehoslovākijā. “Toreiz mēs bijām jauni puikas, kas bija iesaukti padomju armijā. Mēs bijām līdz zobiem bruņoti karavīri, kurus vienoja zvērests tā laika armijai un varai, bet patiesībā bijām tikai instruments tās valsts rokās, kas pakļāva čehus un slovākus Maskavas gribai.”
Dezinformācija
1968. gadā Valdim bija divdesmit gadi. Viņš atceras, ka sākumā no Padomju Savienības devušies uz Poliju. Karavīriem stāstīts, ka viņi nomainīs padomju armijas vienības, kas bija dislocētas Austrumvācijā. Par sūtīšanu uz Čehoslovākiju kļuva zināms tikai pēdējā brīdī. “Mēs neko nezinājām par “Prāgas pavasari”, notikumiem Čehoslovākijā. Dzīvojām informācijas vakuumā, jo tolaik jau nebija interneta, arī radio un telefonsakari nebija pieejami.”
Visa informācija, kas nonāca līdz padomju armijas karavīriem, tika rūpīgi cenzēta, bet arī parastiem padomju pilsoņiem par situāciju Čehoslovākijā tika pasniegta tikai oficiālā Maskavas versija, kas attaisnoja intervenci. 1968. gada sākumā par Čehoslovākijas kompartijas vadītāju kļuva Aleksandrs Dubčeks, kurš sāka “Prāgas pavasara” reformas, mēģinot radīt “sociālismu ar cilvēcīgu seju”: modernizēt tautsaimniecību ar tirgus ekonomikas elementiem, paplašināt pilsoņu brīvības, samazināt cenzūru utt. Padomju Savienības un citu sociālistisko valstu vadība šīs reformas uztvēra kā nāvīgu draudu savām interesēm, jo bija skaidrs, ka arī citas tautas varētu iedvesmoties no čehu piemēra un pieprasīt lielāku brīvību. Lai to nepieļautu, tika pieņemts lēmums veikt militāro invāziju Čehoslovākijā.
Naktī no 20 uz 21. augustu Čehoslovākijas robežu šķērsoja vairāk nekā 200 000 karavīru un 2000 tanku. Iebrukumā piedalījās ne tikai PSRS karaspēks, bet arī Bulgārijas, Polijas un Ungārijas armijas. Austrumvācijas līdzdalība šajā operācijā bija minimāla, jo bija bažas, ka vācu karavīru klātbūtne vēl vairāk satracinās čehus un slovākus, atgādinot par Otrā pasaules kara nacistu zvērībām. Laika gaitā okupācijas karaspēka kopskaits pārsniedza pat 500 000 karavīru.
Viņu vidū bija arī latvieši, kas bija iesaukti padomju armijā. Ēriks Rāgs atceras, ka sākumā kādu mēnesi pavadījuši Polijā, kur vēl palīdzējuši vietējiem zemniekiem novākt ražu, bet vēlāk nosūtīti uz Austrumvāciju. “Sākumā mums teica, ka tās būs parastas mācības, bet drīz vien kļuva skaidrs, ka notiek kas lielāks. Katram izsniedza automātu ar trim papildu aptverēm, ķivere galvā, un uz priekšu!” Valdis Bernhards tolaik dienēja artilērijas pulka štābā, tādēļ agrāk uzzinājis, kāds ir brauciena mērķis. “Man atveda jaunas kartes un kodu grāmatas, kurās parādījās Čehoslovākija. Mums stāstīja, ka čehu strādnieki esot vērsušies pie padomju valdības ar lūgumu palīdzēt aizsargāt Čehoslovākiju pret kapitālistiskās Vācijas tīkojumiem.”
Okupanti, ejiet mājās!
Pa ceļam uz Čehoslovākiju padomju karavīri šķērsoja sociālistiskās Austrumvācijas teritoriju. “Iedomājieties, 1968. gads, sākusies mini mode, meitenes māj ar roku, bet mums atliek tikai noskatīties!” atceras Bernhards. Viņa vienība iegāja Čehoslovākijā 25. augustā tumsas aizsegā. “Braucām bruņotā mašīnā. Man līdzi bija pulka karogs, seifs ar kartēm un kodu grāmatām. Kad bijām pie Čehoslovākijas robežas, štāba priekšnieks izsniedza benzīna kannas un deva rīkojumu, ka ārkārtas situācijā viss jāsadedzina, lai informācija nenokļūtu pretinieka rokās. Tad sapratām, ka situācija ir ļoti nopietna.”
Čehi un slovāki centās dažādi sabotēt okupācijas karaspēka pārvietošanos, nomainīja ceļa norādes un ielu nosaukumu zīmes. Daudzviet parādījās iebrucējiem adresēti lozungi, piemēram, “Okupanti, ejiet mājās!”, “Tēvi bija atbrīvotāji, dēli kļuvuši par iekarotājiem”, “Līdz Maskavai tik un tik kilometru”. Dažviet okupantiem tika izrādīta arī bruņota pretestība, sadursmēs dzīvību zaudēja vismaz 137 čehi un slovāki, vairāk nekā 500 tika ievainoti.
Valdis Bernhards stāsta, ka pašam ar čehu pretošanās kustību nav nācies saskarties. Taču gadījies dzirdēt par dažādiem incidentiem, piemēram, 1969. gada pavasarī, kad pasaules hokeja čempionātā Čehoslovākijas izlase sasita krievus, vairākās pilsētās sākušies grautiņi. “Pilsētā, kur bija dislocēts mūsu divīzijas štābs, tika izdauzīti logi armijas kazarmām.” Toreiz ieradies PSRS aizsardzības ministrs Andrejs Grečko, lai novērtētu situāciju. Pirms tam ar čehiem bija panākta vienošanās, ka pilsētas ielās tanki nerēgosies, tie bija izvietoti ārpus pilsētas. To uzzinot, Grečko nolamājies un pavēlējis: “Lai jau rītdien tanki būtu pilsētā!”
Tuvinieki neziņā
Bernhards atceras, ka viņa vienība sākumā tika izvietota pie Perucas pilsētiņas. “Dzīvojām zemnīcās, bet vēlāk mūs pārvietoja uz kazarmām. Tur jau bija lielāks komforts: gultas un palagi, varēja nomazgāties, bija arī pirts. Mūs baroja ar konserviem, kas acīmredzot bija ņemti no kādām rezervēm.” Bernhardam ir labas atmiņas par Čehijas cilvēkiem un sakopto vidi. “Kauns atzīties, bet mēs to krietni piecūkojām. Piemēram, sākumā mums zemnīcās nebija tualetes, tad nu varat iedomāties, kā izskatījās tuvējās apkārtnes meži.”
Karavīri nedrīkstēja pamest kazarmu teritoriju, par režīma pārkāpumiem draudēja bargs sods. Leons Undzenko, kurš Čehoslovākijas operācijā piedalījās kā izlūkvada komandieris, atceras, ka tomēr bija reizes, kad karavīri nepakļāvās pavēlēm. “Bija arī dezertieri, bet tie bija reti gadījumi.” Bernhards atzīst, ka viņam un citiem padomju karavīriem nebija citas izvēles, kā vien pakļauties komandieru pavēlēm. “Mums nebija variantu. Ja nepildīsi pavēles, nonāksi kara tribunāla priekšā.”
Karavīriem ilgu laiku nebija iespējas sazināties ar tuviniekiem, jo nedarbojās lauka pasts. Bernhards atceras: “Mani vecāki bija ļoti satraukušies, kur palicis dēls. Tad nu mamma sūtīja tēvu uz Kuldīgu, lai viņš vēršas kara komisariātā un noskaidro, kas ar mani noticis. Komandieris paziņoja: “Jūsu dēls pilda īpašu uzdevumu; kad varēs, tad atrakstīs.””
Valdim bija labs rokraksts un rasēšanas iemaņas, tādēļ viņš piekomandēts Maskavas speciālistiem, kas būvēja dažādas armijas būves. Šajā darbā viņam sanāca vairāk kontaktēties ar vietējiem, un par čehiem viņam izveidojās labs iespaids. “Čehu valoda ir ļoti skaista un skanīga. Kāda čehu virsnieka dēls man pat uzdāvināja krievu–čehu vārdnīcu.”
Veterānu atmiņas
Dienesta laikā čehu valodu diezgan labi apguva arī Ēriks Rāgs, kurš dienēja sakarniekos un kopā ar čehiem dežurējis telefona centrālē. “Mums bija ļoti labas attiecības. Čehi pret mani labi izturējās, neuzskatīja par krievu.” Rāgs stāsta, ka tolaik aktīvi sportojis, spēlējis futbolu un rokasbumbu pret vietējām čehu komandām. Čehijā viņš sabija gandrīz divus gadus līdz demobilizācijai 1970. gada vasarā. Valdis Bernhards tika mājās agrāk, jo demobilizācija pienāca 1969. gada Ziemassvētkos, līdz Jaungadam jau bija mājās. “Pirms tam obligātais dienests padomju armijā bija trīs gadi, bet mēs bijām pirmais iesaukums, kas tika cauri ar diviem gadiem.” Viņš spilgti atceras lielo kontrastu starp tīro čehu vilcienu un padomju dzelzceļu, kas sagaidīja otrā pusē, jo karavīri iesēdināti vilcienā, kas parasti kursējis uz Vidusāzijas republikām, netīrība un smaka bijusi diezgan neciešama.
Pēc armijas Valdim bija jāparakstās, ka piecus gadus pēc dienesta viņš nevienam neko nestāstīs par tajā pieredzēto. Bernhards atzīst, ka joprojām pat sievai neko daudz nav stāstījis par savu lomu 1968. gada notikumos. To viņš varēja pārrunāt tikai ar dienesta biedriem, ar kuriem laiku pa laikam satiekas. Piemēram, pirms desmit gadiem Jūrkalnē sarīkojuši tikšanos, pieminot četrdesmito gadadienu kopš Čehoslovākijas operācijas. Afganistānas kara veterāniem pat ir sava biedrība, bet par latviešu lomu “Prāgas pavasara” apspiešanā līdz šim īsti nebija runāts. Bernhards gan domā, ka grūti salīdzināt dažādas pieredzes. “Mēs tomēr iegājām civilizētā Eiropas valstī, to nevar salīdzināt ar Afganistānas karu, kur apstākļi bija daudz skarbāki.” Taču arī Čehoslovākijas operācijas veterāniem ir lietas, par ko nav viegli runāt pat piecdesmit gadus pēc notikušā. “Kas nav bijis karavīrs, tas nekad nesapratīs, ko mums nācies pārdzīvot,” uzskata Bernhards.
Ojārs Vācietis
Tveice
Kūst pašā vidū sviedrainai un apdullušai steigai
Mans saldējums.
Zied otrreiz jasmīni.
Spīd cauri avīzei
No parka koku ēnām raibi tanki,
Kas nedabūs ne jasmīnus, ne saldējumu.
Uz zāles eļļas plankumi ir tikpat tauki
Kā mana saldējuma izkusušais saldums
Uz asfalta
Zem sviedrainas un apdullušas steigas.
Kūst izolācija no vadiem,
Un pa lielu šķūni
Spīd trakā saulē strupie monitori
Un grasās visus ugunsgrēkus nodzēst,
Kas deg šai sviedrainā un apdullušā steigā.
Bet pašam dzēsējam viss iekšās deg.
Ar turku pipariem šis gads ir sapiparots
No parlamenta sēdes
Līdz pat kūkām,
Kas sašļukušas guļ uz letes veikalā
Gar sviedrainu un apdullušu steigu.
Līp gaiss kā mazuts klāt pie pieres,
Un doma sargādama paceļ lupu
Pār pakausi kā stikla saulessargu,
Un saule tam kā lapsene dzeļ cauri
Un trāpa
Domu sviedrainā un apdullušā steigā.
Viss saldējums ir izkusis.
Brakšķ vafele man pirkstos
Kā koka tilts zem tanku karstām ķēdēm.
1968
