Pret mītiem un absurdiem valodas politikā 0
Valsts valodas centrs rūpējas par latviešu valodas saglabāšanu, aizsardzību un attīstību, un viens no tā uzdevumiem ir aizsargāt valsts valodas lietotāju tiesības un intereses. Par to, kā tas veicies, saruna ar Valsts valodas centra direktoru Māri Baltiņu.
– Jūsu vadītais centrs darbojas jau 20 gadus. Ko uzskatāt par tā lielākajiem nopelniem?
– Valsts valodas centrs ir senākā valodas politikas institūcija Latvijā, un mums ir gan tiesiskā funkcija – daļēja normatīvo aktu izstrāde –, gan arī šo normatīvo aktu izpildes kontrole. 1999. gadā, kad pieņēma tagad spēkā esošo Valsts valodas likumu, Valsts valodas centra darbinieki bija tie, kas kopā ar citiem ekspertiem argumentēja mūsu viedokli cīņā ar dažām starptautiskām organizācijām, kuras maksimāli centās uzspiest visliberālāko modeli – cilvēki paši gribēs apgūt valodu, paši mācīsies, un viss notiks. Labi redzam, ka, ņemot vērā lielo cilvēku masu, kam latviešu valoda nav dzimtā valoda, automātiska valodas apgūšana nenotiek, tāpēc gan politiskiem stimuliem, gan zināmiem piespiešanas mehānismiem ir jābūt līdzsvarā. Diemžēl dažos gadījumos šis 1999. gada likums samazināja piespiešanas mehānismus.
Valsts valodas centram visu laiku ir bijusi kontroles funkcija, lai pārliecinātos, ka dažādās nozarēs strādājošiem ir apliecības, kas apliecina valodas prasmi vai vismaz to, ka viņi noteiktā līmenī ir nokārtojuši valodas prasmes eksāmenus, un, no otras puses, arī pārbaudītu, kāds ir faktiskais valodas lietojums.
Jo Latvijas smagākā problēma nebūt nav tā, ka daudzi cittautieši nespētu runāt valsts valodā, bet gan tā, ka viņi to nevēlas darīt. Ir disproporcija starp prasmi un lietojumu. Ja cilvēks apzināti ilgstoši valodu nelieto, viņš prasmi neuzlabo.
– Mūsu lasītāji ne reizi vien sprieduši – stingrāk jākontrolē Valsts valodas likuma pārkāpumi un, ja nepietiek inspektoru, jāpieņem vēl jauni darbā. Kāda situācija ir pašreiz?
– Pēdējā laikā esam palielinājuši inspektoru skaitu, kontroles nodaļā ir 19 speciālisti. Iedzīvotāji arvien aktīvāk pievērš uzmanību likuma pārkāpumiem, sūdzību skaits par tiem pieaug. Lielākā daļa sūdzību ir saistītas ar to, ka dažādas personas, pildot savus profesionālos pienākumus, nerunā valsts valodā. Tā kā 2011. gadā beidzās pārejas periods, kas bija noteikts Ministru kabineta 2009. gada 7. jūlija noteikumos nr. 733, un ir kļuvis lielāks to privātuzņēmumos strādājošo cilvēku loks, kam valsts valoda jālieto, arī potenciāli kontrolējamo cilvēku loks ir lielāks. Otra sūdzību daļa saistās ar pārkāpumiem informācijā, reklāmās. Ja preču reklamēšanā valsts valodas vietā tiek lietota jebkura svešvaloda, tas ir nevēlami un slikti, un te dažkārt lielveikali stipri grēko. Nav liegts izmantot svešvalodu, taču to var darīt līdztekus, ierādot valsts valodai galveno vietu.
– Pērn Valsts valodas komisijas vadītājs Andrejs Veisbergs akcentēja problēmas, kas saistās ar to, ka nepietiekami ātri tiekam pie jauniem terminiem, jo likums tiesības apstiprināt terminus deleģējis tikai Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijai. Jūsu vadītajā institūcijā darbojas Tulkošanas un terminoloģijas centrs, bet tam nav tādu pilnvaru kā LZA komisijai. Kādu šīs pretrunas risinājumu redzat jūs?
– Terminoloģija taps visu laiku, jo parādās jaunas lietas. Turklāt arī Eiropas Savienības tiesību akti prasa jaunām reālijām rast atbilstošus latviskus nosaukumus. Bet jāievēro princips, ka šis darbs nevar notikt atrauti no potenciāliem šo terminu lietotājiem, proti, cilvēkiem, kuri iestrādā šos vārdus tiesību aktos, tulkojumos u. tml. Un te ir lielākā problēma ar Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisiju, kas zināmā mērā ir malā, nost. Jā, daudzos gadījumos saņemam augstvērtīgu ekspertīzi, bet šī ekspertīze ne vienmēr nāk laikā. Tās darbība būtu ļoti svētīga situācijā, ja definējam principus, pēc kādiem šos terminus pareizi veidot, un dodam vadlīnijas katram, kurš rada jaunus vārdus, – vai to dara žurnālists, students, kas raksta bakalaura darbu, daiļliteratūras tulkotājs vai kāds cits.
Man patīk Raiņa 1912. gadā izteiktā doma. Viņš rakstīja, ka savulaik vēlējies mest mieru tulkošanai, jo vienu brīdi to uzskatījis tikai par peļņas avotu. Taču tad sapratis, ka tulkojums atnes papildu valodas lokanību un valodas izpratni. Jo tad, ja raksta pats, ir brīvāks un var iztikt ar tiem resursiem, kas ir, bet, tulkojot citā valodā veidotu tekstu, tulkotājs spiests plašāk un rūpīgāk meklēt mērķ valodas resursus.
– Valsts valodas centra paspārnē darbojas Latviešu valodas ekspertu komisija.
– Tie vārdi, par kuru rakstību ir diskutēts – kaut vai jaunu, agrāk nepazīstamu augu nosaukumi latviešu valodā –, ir atrodami mūsu mājaslapā www.vvc.gov.lv. Pagājušogad ir pieņemti Ministru kabineta noteikumi par principiem vietvārdu rakstībā, tostarp par citzemju vietvārdu atveidi.
– Gada nogalē Valsts prezidents Andris Bērziņš mazākumtautību konsultatīvajā padomē divas reizes pieminēja, ka esot krietni jāpiestrādā pie krievu valodas lomas Latvijā. Prezidenta preses sekretāre skaidroja – jālabo tā situācija, ka latviešu jaunieši spiesti doties prom no valsts darba meklējumos tāpēc, ka nezina darba tirgū šeit pieprasīto krievu valodu. Savulaik tika deklarēts – mums vajag krievu valodai “zudušo paaudzi”, jo, ja latviešu jaunieši nerunās krieviski, cittautieši ātrāk apgūs valsts valodu. Un tagad amatpersona sāk domāt par mudinājumu kāpties atpakaļ tikai tāpēc, ka pēdējā laikā darba sludinājumos šī prasība zināt krievu valodu parādās daudz vairāk nekā agrāk, pirmskrīzes laikā?
– Pirmkārt, nevaram nonākt pretrunās. Un pretrunās iespējams ļoti vienkārši nonākt situācijā, ja mēs gribam šādā vai tādā veidā netieši runāt par kādu krievu valodas īpašu lomu šeit valsts mērogā. Piemēram, pirms diviem gadiem mums bija karstas diskusijas ar Statistikas pārvaldi par to, vai vēstuli par tautas skaitīšanu vajag sūtīt arī krievu valodā. Pārvalde to izdarīja, un mēs izteicām aizrādījumu. Ja valsts iestāde (nevis privāta banka, privāts apdrošinātājs jau konkrētam klientam utt.) adresē vēstuli pilsonim, tad komunikācija notiek valsts valodā. Tikko mēs kā valsts iestāde jebkādā veidā lietojam krievu valodu – aicinot maksāt zemes nodokli vai piedalīties tautas skaitīšanā –, tā dodam absolūti nepareizu signālu cittautietim, proti: nu vispār jau jūs valsts valodu varat mācīties, bet, tikko būs kaut kas nopietns, tā mēs visu informāciju dublēsim krievu valodā. Otrkārt, jānošķir modes tendence prasīt citu valodu zināšanas no reālās situācijas darba tirgū. Pieņemu, ka 2013. gadā daudz biežāk saskarsimies ar darba ņēmēju sūdzībām, jo Darba likumā ir ieviestas izmaiņas, kas liedz nemotivēti prasīt darbiniekam svešvalodas zināšanas, tāpat kā nemotivēti nedrīkst norādīt vēlamo dzimumu, vecumu. Motivēti, protams, drīkst. Piemēram, man būtu grūti motivēt, kāpēc biroja asistentei jāzina krievu un angļu valoda; taču, ja meklēju tulku, kas strādā ar tekstiem angļu vai krievu valodā, tad šī prasība ir absolūti loģiska.
Protams, tam, kurš studē komerczinības un sadarbosies ar Krieviju, krievu valoda jāmācās, tāpat tam, kurš darbojas tūrisma biznesā un uzņem tūristus, šī valoda jāzina.
Pašreiz daudzi privātuzņēmēji svešvalodu zināšanas prasa nemotivēti. Nevar būt par motīvu apsvērums, ka tā ir vieglāk darba devējam. Es ļoti ceru, ka šogad iedibināsies tiesu prakse pret šādiem darba sludinājumu devējiem.
Valsts valodas zināšanas mēs prasām konkrēti definētās profesijās. Bet prasības par svešvalodu zināšanām brīvi izvirza tikai darba devējs. Protams, ja viņš sētniekam izvirzīs tādas valodu zināšanas prasības, kādas vajadzīgas advokātam, viņš nonāks tiesā. Tāpēc mums šāda tiesu prakse ir vajadzīga.
Pēdējā laikā ļoti aplami signāli ir nākuši no Izglītības un zinātnes ministrijas – par valsts valodas lomas samazināšanos augstākajā izglītībā. Tie ir nepareizi gan no valodas politikas viedokļa, gan melīgi pēc būtības. Jo apgalvot, ka ir kāda zināšanu joma, kuru nevar pasniegt kādā valodā, būtībā ir mīts, kuru šeit Baltijā 19. gadsimtā uzturēja vai nu daži īpaši konservatīvi vācieši, kas sacīja – izglītots latvietis ir absurds, jo viņš taču mācās vācu valodā, vai aktīvi rusifikatori, kas teica, ka nav vajadzīgs latviešu valodā mācīt kaut vai matemātiku. Tāda apgalvojuma pamatā ir ideja par kādas valodas nepilnvērtību, un tādas idejas paušana stiprina krievu valodu. Jo neviens nemēģina teikt, ka, raug, krievu valodā nevarētu izteikt kaut ko. Bet par valsts valodu nez kāpēc cilvēki, kas atbildīgi par izglītību, šādas frāzes izsaka un nebūt par to nekaunas. Ja ko tādu sacīja Rīgas mācību apgabala kurators Lev-šins 19. gadsimta deviņdesmitajos gados, pamatodams latviešu tautskolu pārkrievošanu, skaidrs, kāpēc viņš to darīja, bet tagad šādas frāzes nepiedien izteikt cilvēkiem, kas strādā neatkarīgas valsts Izglītības ministrijā.
Mums ir absolūti skaidri jāapzinās likumsakarība, par ko ir pārliecinājušās vairākas Eiropas valstis, tostarp Zviedrija: krasi palielinot angļu valodas lomu, tas notiek tikai uz vietējās valodas rēķina. Ja finanšu vai datorzinībās pārejam tikai uz studijām angļu valodā, tad skaidrs, ka nebūs šo vietējo terminu, nebūs mācību grāmatu savā valodā, viss būs tikai angliski.
Un noteikta daļa šajā valodā tiks zaudēta, tā neattīstīsies. To secinājušas jau vairākas valstis – Dānija, Zviedrija, daļēji Nīderlande. Un tad nonāk pie vislielākā absurda – ka terminus vietējā valodā zinās un lietos tikai tulks, kurš tulko ES tiesību aktus savas valsts valodā.
Cits jautājums – vai students labāk izmanto literatūru vienā vai otrā valodā, noklausās dažas lekcijas svešvalodās utt. Augstskolu likuma normas pieļauj šīs lekcijas svešvalodās, un tur nav nekādu pretrunu. Domāt, ka lekcijas svešvalodās automātiski cels izglītības kvalitāti, liecina par nespēju atšķirt cēloņus no sekām. Lekcijas jebkurā valodā var būt gan kvalitatīvas un dziļas, gan nekvalitatīvas un paviršas.
– Gadumijā parasti inventarizējam visu – gan negatīvo, gan pozitīvo. Ko teiksit iepriecinošu?
– Ja raugāmies ilgākā laika posmā, nepārprotami ir pieaudzis to cittautiešu skaits, kuri prot valsts valodu labā līmenī un arī tajā labi runā. Progress ir ļoti liels. Jādomā, kā panākt, lai šis īpatsvars būtu vēl lielāks un lai process noritētu vienmērīgāk. Mazākumtautību skolu reforma ir Latvijas veiksmes stāsts.
– Mazākumtautību konsultatīvajā padomē izskanēja arī, ka valsts pienākums būtu nodrošināt kursus tiem, kas vēlas mācīties valodu, lai naturalizētos.
– Ir dažāda citu valstu pieredze, bet, manuprāt, var domāt par tādu mehānismu, ka cilvēks iegulda kursos savu naudu, un, ja viņš eksāmenu nokārto jau pirmajā reizē, tad ievērojamu daļu no ieguldītās naudas viņam valsts atmaksā. Tad kursi būtu nevis dāvana, taču rīkoti tā, lai būtu vērts pacensties. Bet, kas attiecas uz pilsonības iegūšanu, tur pozitīvai motivācijai jānāk no cilvēka paša. Ja kādam ir ērti ar nepilsoņa pasi braukt bez vīzas gan uz Krieviju, gan Eiropas valstīm, tad mēs no ārpuses pozitīvu motivāciju iedot nevaram.
