Māris Antonevičs: Šajā karā galvenais ļaunums ir pats Putins un Krievija 0
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Savā 21. februāra runā par tā saukto Doneckas un Luhanskas tautas republiku neatkarības atzīšanu, kas, kā vēlāk izrādījās, bija pēdējais priekšdarbs pirms kara sākšanas, Vladimirs Putins 11 reižu pieminēja vārdu “nacionālisti” – izteikti negatīvā, faktiski naidīgā tonī, vainojot viņus visās nelaimēs.
Visvairāk jau saistībā ar PSRS sabrukumu, kas Putina runā pēkšņi bija kļuvusi par ne pārāk sekmīgu Krievijas impērijas vēstures posmu, jo galvenā un gandrīz vai vienīgā kļūda esot bijusi pārāk liela piekāpšanās nacionālistiem. Protams, arī saistībā ar Ukrainu.
Par to runājot, Krievijas līderis, vēlēdamies saviem paziņojumiem piešķirt vēl asāku toni, pāris reižu piemetināja arī vārdu “neonacisti”.
Jau pēc trim dienām, sākot savu noziedzīgo karu pret ukraiņu tautu, Putins formulēja tā galveno mērķi – Ukrainas “denacifikācija un demilitarizācija”.
Vārdu secība nav nejauša – tieši nacionālismu Putins ir pasludinājis par savu galveno pretinieku šajā karā. Nacionālists viņa acīs ir jebkurš, kas pretojas viņa impēriskajām tieksmēm. Protams, turpat blakus ir arī sapnis par “krievu zemju” savākšanu, Krieviju kā pasaules lielvaru, kuru respektē un baidās visā pasaulē, un viss cits no tā izrietošais. Sākumā tikai ir jātiek galā ar pirmo šķērsli, un tad viss būs.
Mēs bieži diezgan vieglprātīgi mētājamies ar politiskajiem terminiem, uzskatot, ka tas jau nav nekas īpašs. Kad Latvija 90. gados atguva neatkarību, daudzi apzinājās un atklāti pauda, ka tas ir noticis, lielā mērā pateicoties nacionālajam noskaņojumam. Okupācijas gados latviešu nacionālisms nebija nekur pazudis, bet, runājot Andreja Pumpura vārdiem, tikai apburts dusēja.
Taču vēlāk arvien izteiktāka kļuva vēlme piešķirt šim apzīmējumam negatīvu nokrāsu – ne tikai dēļ vietējiem krievu impēristiem, kas arī tagad klusu aplaudē Putina karagājienam, bet arī pateicoties dažādiem kreisiem no Rietumiem ienākušiem strāvojumiem. Te motivācija, protams, bija cita nekā impērismam, bet politisko diskusiju iznākums diezgan līdzīgs – asākajos brīžos nekavējoties uzpeldēja atsauces uz nacismu un Hitleru, un tad jau pat īsti vairs nav vajadzības pamatot, kāpēc tas ir slikti.
Vārds “naciķis” bija kļuvis par tādu stilīgu piezīmi, ko soctīklos nekautrējās lietot pat sabiedriskā medija žurnālisti, protams, ar piezīmi, ka tas ir tīri personiskais viedoklis, ne jau kaut kāda redakcijas pozīcija.
Vienlaikus bija arī grūti saprotami mēģinājumi pat no Latvijas tālumiem meklēt kaut kādus “nacistus” Ukrainā – valstī, kas tikko bija nostājusies pati uz savām kājām, uz tādiem pašiem nacionālisma pamatiem kā Latvija pirms 30 gadiem, kas apvienojumā ar demokrātiju un tieksmi uz Eiropu varēja būt pamats stipras un modernas nācijas veidošanai.
Kāpēc bija vajadzīgi šie izgājieni? Tas tiešām nav saprotams un varbūt vairs nav arī tik svarīgi. Lai paliek uz katra paša sirdsapziņas… Diemžēl Ukrainas nācijai tagad nākas iet citu ceļu, nekā – nu jau var teikt – laimīgajiem baltiešiem 90. gados. Cena ir daudz augstāka – par to tiek maksāts ar sagrautām pilsētām, asarām un asinīm.
Taču tieši apziņa, ka viņi ir ukraiņi, nevis kaut kādi “malorosi”, kā to savos murgojumos sludina Putins un viņa galma vēsturnieki, liek pretoties un ļaus izdzīvot.
Mums, protams, ir dažādas iespējas palīdzēt Ukrainai, bet būtiski ir arī atteikties no Putina terminoloģijas izmantošanas savā leksikā.
Īstā nacistu valsts pašlaik ir Krievija. Gan retorikā, gan darbībās var saskatīt ļoti daudz līdzību ar Hitleru pagājušā gadsimta 30. gadu beigās. Pat tie, kas vēl nesen kritizēja šādus salīdzinājumus un pārmeta, ka tas ir pārāk banāli, šobrīd jau sāk piekrist, ka ir gan tieši tā. Pat atsevišķi apzīmējumi pēkšņi izrādās gandrīz vai nokopēti no Trešā reiha uzsaukumiem.
Plašu ievērību pēdējās dienās guvis raksts, kas 26. februārī parādījās Krievijas ziņu aģentūras “RIA Novosti” interneta lapā, bet pēc laika pēkšņi pazuda. Kā tagad vērtē daudzi apskatnieki, raksts bijis sagatavots vēl pirms Putina paziņojuma par kara uzsākšanu un bija balstīts uz aprēķinu, ka Ukraina uz to laiku jau būs kritusi.
Raksts saucas “Jaunās Krievijas un pasaules sākums”, un tā autors Pjotrs Akopovs ievadā uzsver: “Jaunā pasaule dzimst mūsu acu priekšā. Krievijas kara operācija Ukrainā ir ievadījusi jaunu laikmetu.” Bet, lūk, kā te tiek pamatots karš: “Vladimirs Putins – bez lielākā pārspīlējuma – ir uzņēmies vēsturisku atbildību, nolemjot neatlikt ukraiņu jautājuma risināšanu nākamajām paaudzēm.” “Ukraiņu jautājums”… Vai tad kādam piemirsies, ko nozīmēja “ebreju jautājuma” risināšana nacistiem?
No šī viedokļa ziņa, ka Krievijas okupanti, apšaudot Kijevas televīzijas torni, trāpījuši arī Babinjaras holokausta memoriālā, ir vairāk nekā simboliska.
“Jaunās pasaules” sākuma ieviešana ir atlikta, rakstu nācies izņemt (tas gan joprojām atrodams interneta arhīvā). Un par to ir jāpateicas ukraiņu varonībai – viņi ir tie, kas šobrīd cīnās pret absolūtu ļaunumu.
