Pret Krieviju pielaidības nebūs. Saruna ar Igaunijas ārlietu ministru Svenu Mikseru 7
Nesen Igaunijā tika apstiprināta jaunā valdība, tagad tās vadībā ir Centra partija, kurai iepriekš nereti tika pārmests prokrievisks kurss. Kādas pārmaiņas tas nozīmē Igaunijas politikā? Intervija ar Igaunijas ārlietu ministru SVENU MIKSERU, kurš pārstāv Sociāldemokrātu partiju un iepriekš bijis arī aizsardzības ministrs.
Jūs darbojaties Centra partijas premjera Jiri Ratasa valdībā. Šai partijai iepriekš pārmesta prokrieviska politika. Vai nav pamata bažām, ka tagad Igaunijas valdības politika varētu kļūt pielaidīgāka Krievijai?
Nebūt ne. Ja runājam par Igaunijas jaunās valdības ģeopolitisko orientāciju, tad jāteic, ka tā drošības un ārpolitikas jomā saglabā tādu pašu virzienu kā iepriekšējās valdības, kurās biju aizsardzības ministrs. To varu teikt ar spēcīgu pārliecību. Mēs pildīsim mūsu saistības kā ES, tā NATO – mēs tērēsim vairāk nekā divus procentus no sava iekšzemes kopprodukta aizsardzībai. Premjers ir teicis, ka sankcijas pret Krieviju jāturpina uzturēt, kamēr Krievija pārkāpj starptautiskās vienošanās. Sankcijas tika ieviestas, reaģējot uz Krievijas veikto pretlikumīgo Krimas aneksiju un agresiju Austrumukrainā. Kopš tā brīža Krievija nav parādījusi, ka tā vēlētos mainīt situāciju, – tā neievēro starptautiskos likumus, nav bijusi konstruktīva Normandijas formātā un pat nepilda savu daļu no Minskas vienošanās. Par Krievijas agresīvo uzvedības modeli liecina arī tās darbības Sīrijā. Krievijas spēki nevis cīnās pret “Islāma valsti”, bet pret ikvienu, kas nav Asada sabiedrotais. Krievija sniedz militāru atbalstu Asada režīmam, bet humāno situāciju padara vēl sliktāku. Tās spēki ir atbildīgi par situāciju Alepo.
Starptautiskās politikas lēmēju un ekspertu aprindās parādījās ideja, ka vajadzētu Krievijai ieviest arī sankcijas par tās darbībām Sīrijā…
Diemžēl es neredzu gatavību šādas sankcijas ieviest. Par Krievijas darbībām Sīrijā nepieciešama stingrāka pozīcija no starptautiskās sabiedrības puses. Bez Krievijas Asada spēki nevarētu sasniegt militārus panākumus kaujaslaukā. Mēs varam spekulēt par Putina motīviem. Galvenais motīvs ir atbalstīt līdzīgus autoritārus valdniekus, lai tos negāztu kādas sacelšanās laikā. Tās ir Putina bailes, ka Krievijā varētu izcelties protesti ielās un galu galā viņš pats tiktu gāzts. Viņš nevēlas redzēt šo modeli piepildāmies citur. Otrkārt, Sīrija viņam ir nepieciešama kā stratēģiska vieta, kur nodrošināt savu spēku izvietojumu Vidusjūrā. Treškārt, neapšaubāmi viņš vēlas nokļūt pie sarunu galda starptautiskajās sarunās. Tāpat viņš Sīrijā ir izmēģinājis ieročus. Tomēr pašlaik Krievija veic arī liela mēroga militāros vingrinājumus blakus mūsu robežām, kā arī investē lielus līdzekļus savu spēku modernizēšanai. Tas tiek darīts, lai izdarītu spiedienu uz potenciālajiem pretiniekiem. Nedomāju, ka Putins ir pilnībā neracionāls, vienīgā valoda, ko viņš saprot, ir spēks. Ja mēs kopā varam uzņemties atturēšanas funkciju un būt apņēmīgi aizstāvēt katru mūsu teritorijas kvadrātcentimetru, tas ir labākais ceļš, kā nepieļaut karu.
