Pret Ķīnas vīrusu – Latvijā ražotos respiratoros un maskās 3
Par mediķiem un mums visiem tik ļoti nepieciešamo respiratoru un sejas masku izveidi ar 3D printeru tehnoloģijām un no Latvijā pieejamiem materiāliem stāsta RTU Dizaina fabrikas vecākais eksperts Kristofers Celms.
Atzīšos, ka sākumā es īsti nesapratu, ar ko Kristofers nodarbojas. Man, blondīnei, bija puslīdz saprotams, ka 2D printeris informāciju uz papīra atveido ar lāzera stara palīdzību. Bet ko un uz kā drukā 3D printeris?
Un tad, pirms gadiem pieciem, Kristofers uzaicināja mani ciemos.
Un parādīja, kā no plastmasas stieples ar viņa uzbūvētu printeri var izveidot gandrīz jebkādu priekšmetu.
Kristofers izstāstīja un parādīja, kā dators priekšmetu, kas uzzīmēts digitāli, piemēram, kafijas tasi, sadala simtos smalku slāņu, bet printeris, izmantojot tajā ievadīto izejvielu, katru šo slāni uzklāj citu uz cita.
Drīz pēc tam uzzināju, ka viņa uzņēmums “Mass Portal” guvis starptautisku atzinību ar vairākiem projektiem. Viens no tiem – protēzes stārķim, kam bija traumētas abas kājas. Ar šīm protēzēm putns atkal varēja stāvēt un staigāt, lai nenomirtu badā.
Cits projekts tapa sadarbībā ar Latvijas uzņēmumu “Tactile Eyesight”, kas ražo grāmatas neredzīgiem un vājredzīgiem. “Mass Portal” izprintēja veidnes trīs dimensiju ilustrācijām, un tagad “Tactile Eyesight” grāmatās līdzās tekstiem Braila rakstā ir arī aptaustāmas ilustrācijas.
Tagad zinu arī to, ka 3D printerus izmanto medicīnā gan personalizētu, pacientam individuāli piemērotu fiksatoru izveidei un locekļu protēžu ražošanai, gan mākslīgās ādas un kaulu aizstājēju ražošanai plastiskās un rekonstruktīvās ķirurģijas vajadzībām.
Bet nu gribu uzzināt, kā pandēmijas laikā 3D printeru iespējas var izmantot mediķiem tik ļoti vajadzīgo sejas masku un respiratoru ražošanā.
Lai gan abi mēs priekšroku dodam tējai, tādēļ jau neies mainīt rubrikas nosaukumu. Un, tā kā tējas mums ir daudz (tiesa, šoreiz katram savā ekrāna, nevis galda pusē), sākt gribu ar nelielu atkāpi.
Par vecāko ekspertu nepiedzimst. Smalko tehnoloģiju speciālisti pa lielākai daļai ir nerunīgi. Zinu, ka neesi izņēmums. Tomēr, lūdzu, pastāsti kaut nedaudz par sevi!
Svarīgs ir konteksts. Ja par to, kā es nokļuvu Dizaina fabrikā, kas patlaban ir viena no manām darbavietām, tad laikam jāsāk ar to, ka pēc izglītības esmu datorsistēmu un datortīklu administrators.
Varbūt tomēr pakāpsimies vēl solīti atpakaļ un sāksim ar to, kā tev radās interese par datoriem!
Interese sākās piecu gadu vecumā, kad tēvs no Vācijas atveda preču katalogus, kur bija pirmie personālai lietošanai domātie datori. Skatījos bildītes, pētīju aprakstus svešā valodā, līdz pēkšņi sapratu, ka tā ir mana lieta.
Dažus gadus vēlāk ģimenē parādījās mūsu pirmais personiskais dators. Pamatā gan tas bija domāts mātei, kas aizrāvās ar astroloģiju. Viņai vajadzēja datoru, lai aprēķinātu zvaigžņu kartes.
Taču reizēm arī es tiku tam klāt. Pētīju, kā tas uzbūvēts, reizēm laboju un uzlaboju. Protams, gadījās arī kaut ko sabojāt. Tad dators bija jāved pie īsta meistara, lai atlabo atpakaļ. Kamēr pats vēl visu līdz galam nesapratu.
Tā tas sākās. Un vienu varu teikt pavisam droši: interese par datoriem gadu gaitā nav mazinājusies. Gluži otrādi.
Kur tu apguvi profesiju?
Pēc pamatskolas četrus gadus nomācījos Rīgas Valsts tehnikumā. Diplomā, šķiet, rakstīts, ka esmu ieguvis datoriekārtu tehniķa kvalifikāciju.
Pēc tam devos uz Norvēģiju, kur vienu gadu mācījos valodu un kultūru īpašā programmā ārvalstu studentiem, saņemot kredītpunktus par pilna laika studijām. Tad iestājos Gjovikas augstskolā, kas tagad apvienota ar vēl citām un pārdēvēta par Norvēģijas Zinātņu un tehnoloģiju augstskolu. Tur trīs gadus kopā ar norvēģiem norvēģu valodā mācījos datorsistēmu un tīklu administrēšanu.
Kad un kā saprati, ka 3D printeriem ir jēga un nākotne?
Uz to mani pamudināja draugs Jānis. Piezvanīja no Rīgas, kad es Norvēģijā biju tikko absolvējis augstskolu un sāku izskatīt iespējamos darba piedāvājumus. Teica, ka viņam esot projekts ar 3D printeriem. Sazvanījāmies skaipā. Videozvanā Jānis iepazīstināja mani ar otru idejas entuziastu Juri. Un parādīja, kā tas 3D printeris darbojas. Jautāja, vai es arī nevēlētos iesaistīties.
Drīz pēc tam Ķīpsalā notika biznesa tehnoloģiju izstāde “Riga Comm”. Atlidoju redzēt visu klātienē.
Tur iepazinos ar idejas autoru Alvi, kas forumos bija izpētījis 3D printeru uzbūvi un uztaisījis vienu tādu savā virtuvē. Redzēju, kas tas ir un kā darbojas. Iepazinos klātienē arī ar izgudrotāju Juri, kas nu ir mans draugs un kolēģis arī Dizaina fabrikā. Viņam, vienam no pirmajiem Latvijā, bija 3D printeris, pasūtināts no Amerikas. Juris to izmantoja, lai izveidotu korpusus savam patentētajam matu taisnotājam. Tiesa, nācies krietni nopūlēties, lai panāktu, ka amerikāņu 3D printeris dara to, kas Jurim vajadzīgs.
Tā mēs četri sanācām kopā un vienojāmies, ka gribam šo ideju attīstīt.
Un nodibinājāt uzņēmumu “Mass Portal”.
Jā! Toreiz izstādē iepazināmies arī ar Kristeru. Mūsu ideja iedvesmoja un aizrāva viņu tik ļoti, ka viņš to izstāstīja tēvam un viņa tēvs kļuva par mūsu pirmo un galveno investoru.
Tā 2014. gada sākumā kopā ar Santu, toreiz draudzeni, tagad manu sievu, un Piku, mūsu kaķi, pārcēlāmies uz Latviju, lai es varētu strādāt pie šī projekta.
Protams, Norvēģijā man bija iespējas dabūt krietni labāk atalgotu darbu, taču es sapratu, ka ir jādara tas, kas tevi aizrauj.
Es negribu teikt, ka datori un tīklu administrēšana mani neaizrauj. Arī šī lieta man patīk, turklāt ļoti, tomēr 3D printeri bija kaut kas jaunāks un vēl interesantāks. Un arī praktiskāks.
Tu saki – praktiskāks. Kāds ir uzņēmuma darbības mērķis? Printēt vai nodrošināt citus ar printeriem un programmatūru?
Mērķis ir izstrādāt un ražot 3D printerus, kas izmantojami lietotāju personiskām vai profesionālām vajadzībām.
Mēs nodrošinām aparatūru un programmatūru, lai, piemēram, māksliniekam, dizaineram vai izgudrotājam būtu iespēja savu iztēlē uzburto un uz datora ekrāna vizualizēto ideju pārbaudīt dabā.
Arī ortopēdiem, ķirurgiem un zobārstiem tā ir iespēja pārbaudīt prototipu, aptaustīt to, ko esi radījis virtuāli. Paņemt pirkstos, pagrozīt, apskatīties no visām pusēm, saprast, vai sader izmēri un proporcijas.
Patlaban tu esi saistījies arī ar Dizaina fabriku kā eksperts un projektu koordinators. Un tev ir konkrēts projekts – sejas maskas un respiratori.
Dizaina fabrikā esmu viens no vecākajiem ekspertiem, tādi mēs tur esam vairāki. Pamatā atbildu par elektroniku un programmēšanu, bet, tā kā man ir pieredze gan pētniecības un attīstības nozarē, gan ar 3D printeriem, palīdzu arī šajā jomā.
Kā radās ideja par respiratoru un sejas masku izveidi?
Tas ir Ekonomikas ministrijas pamudinājums. Viņi sazinājās ar mums. Lūdza, lai apsveram iespēju izstrādāt prototipus un ražot sejas maskas un respiratorus tepat Latvijā. Noskaidrot, kādi materiāli pieejami un vai to varētu sākt darīt rūpnieciski.
Saņēmuši uzdevumu, ar sparu un entuziasmu ķērāmies klāt tā risināšanai. Tobrīd neviens nezināja, kā būs ar piegādēm. Skaidrs bija tikai tas, ka aizsarglīdzekļi ir deficīts, vairākās slimnīcās tie strauji tuvojās beigām, tāpēc bija jārīkojas ātri. Uztvērām šo uzdevumu personiski un atbildīgi.
Kādi ir galvenie noteikumi, veidojot prototipu, un vai procesā iesaistās arī mediķi?
Vispirms mēs sadalījām pienākumus. Iepazināmies ar citu pieredzi, izpētījām gan formas, gan materiālus. Sazinājāmies ar filtru ražotājiem, noskaidrojām materiālu efektivitāti un pieejamību.
Ir divu veidu elpceļu aizsardzības līdzekļi: maskas, kas primāri domātas tam, lai aizsargātu nevis valkātāju, bet pārējos, un respiratori, kas aizsargā pašu valkātāju.
Skatījāmies, kā var uzlabot gan vienu, gan otru, lai būtu pa pusei maska, pa pusei respirators, lai piekļautos sejai un sniegtu labāku filtrēšanas efektivitāti.
Kad jau bija vairāki konkrēti prototipi, sazinājāmies ar mediķiem, lai saprastu, kādas ir viņu prasības un ieteikumi. Aizvedām savus printētos modeļus uz Stradiņa slimnīcu, iedevām Sterilizācijas nodaļas vadītājam Gundaram Lācim. Paldies viņam par atsaucību un vērtīgiem padomiem! Mums vajadzēja saprast, vai šāds printēts risinājums darbojas un vai to iespējams dezinficēt, lai lietotu vairākkārt.
Viņš īsi un kodolīgi izstāstīja par sterilizācijas un dezinfekcijas metodēm, notestēja mūsu daudzkārt lietojamos respiratoru prototipus un, mums par lielu prieku un gandarījumu, atzina tos labus esam.
Dažas dienas vēlāk viņš savā feisbuka profilā ielika fotogrāfijas, kur redzami Sterilizācijas nodaļas darbinieki aizsargtērpos un ar mūsu maskām.
Tā ir ļoti laba sajūta, ja uzzini, ka tas, ko dari, der, darbojas un ir vajadzīgs.
No kādiem materiāliem šīs maskas varētu tikt veidotas?
Ar filtrējošajiem materiāliem vēl ir dažas neskaidrības. Ir zemākas klases materiāli, kas vieglāk pieejami un ko, protams, arī var izmantot ārkārtas situācijā.
Mēs sadarbojamies ar diviem lielākajiem filtru ražotājiem Latvijā. Viens no tiem ir liela zviedru uzņēmuma atzars. Viņiem ir augstas un ļoti augstas klases filtrācijas materiāli, taču patlaban visi spēki tiek koncentrēti ražošanai Vācijas tirgum. Tāpēc mēs pētījam papildu iespējas un variantus. Esam noskaidrojuši, ka maskām var lietot arī kokvilnu.
Pētījumi liecina, ka vienkārša kokvilnas maska filtrēšanas efektivitāti nodrošina par 50 līdz 70 procentiem, kas noteikti ir labāk nekā nekas.
RTU Dizaina tehnoloģiju institūta asociētā profesore Inga Dāboliņa, kas darbojas ar tekstilu, ir izveidojusi piegrieztnes un prototipus auduma maskai, ko varētu veidot no dažādiem filtrējošiem materiāliem atkarā no to pieejamības.
Līdztekus arī paši meklējam variantus, taisām prototipus, zīmējam, rasējam, printējam un testējam gan maskas, gan respiratorus.
Vai zināms, kad apmēram varētu uzsākt ražošanu?
Izstrādājot prototipus, mūsu komandas galvenā motivācija un dzinējspēks bija un joprojām ir cerība, ka tie būs noderīgi un pieejami pēc iespējas plašākam cilvēku lokam gan krīzes laikā, gan arī pēc tam. Turklāt ne tikai Latvijā.
Protams, mēs zinām, kas Latvijā varētu ātri un sekmīgi sākt ražot masveidā galvenās respiratoru sastāvdaļas. Taču mēs esam tikai produktu izstrādātāji, nevis ražotāji un tirgotāji. Kad un par kādu cenu šie tik ļoti nepieciešamie aizsarglīdzekļi nonāks pie patērētājiem, diemžēl nav mūsu ziņā. To, kam un kad tiks uzticēta ražošana, lemj ministrija.
Neviena sērga nav ilgusi mūžīgi. Gan jau arī šī agrāk vai vēlāk beigsies. Bet maskas un respiratori būs vajadzīgi arī pēc tam. Un ne tikai mediķiem.
Jā, noteikti! Tā ir vēl viena lieta, par ko domājam. Maskas ar respiratoriem nepieciešamas arī krāsotājiem, metinātājiem, tiem, kas strādā ar cementu vai galdniecībā, kur smalki koka putekļi. Maskas ikdienā lieto dažādu arodu darbinieki, taču patlaban tās nekur vairs nav nopērkamas.
Kā tev kā uzņēmējam šķiet: vai nav pienācis laiks uzklausīt gan zinātniekus virusologus, epidemiologus, infektologus, gan arī zinātniekus ekonomikā un finansēs? Un tad politiķu uzdevums būtu izanalizēt ekspertu atzinumus un atrast zelta vidusceļu.
Es gan neesmu lietpratējs politikā, tomēr vai tad analizēt, lemt un skaidrot sava lēmuma motīvus nav bijis politiķu galvenais uzdevums arī līdz šim? Protams, jo vairāk informācijas un zinīgu viedokļu, jo vairāk lēmējiem ir komponenšu, ar ko operēt, saliekot visu vienotā sistēmā.
Taču patlaban ir jāfokusējas uz primāro, uz dzīvības sargāšanu un glābšanu.
Jo vispirms ir jāizdzīvo, lai pēc tam varētu strādāt un domāt par ekonomikas atveseļošanu un attīstību. Neko vairāk gan es nevaru pateikt, jo sevi kā uzņēmēju neraksturotu, drīzāk esmu inženieris, izpētes un produktu attīstības nozares speciālists.
Kā ir mainījusies tava ikdiena?
Nekā īpaši mainījusies gan nav. Uz darbu dodos kā parasti. Man ir arī labs attaisnojums – respiratoru projekts. Mājās es to nevaru darīt.
Pa veikaliem arī līdz šim neesmu daudz staigājis, masu izklaides sarīkojumus nemēdzu apmeklēt. Tagad iepirkšanās notiek vēl ātrāk – ieeju, pēc saraksta sapērku, kas nepieciešams, un dodos prom. Cik iespējams, distancējos un rokas mazgāju vēl ilgāk nekā parasti.
Ko tu citkārt dari brīvā laikā?
Pirms diviem gadiem pieteicos buru jahtas kapteiņa kursos. Interesanta lieta, par ko agrāk nebiju iedomājies. Prieks, ka draugs pamudināja.
Kursus vadīja pieredzējis, nu jau pensionēts kapteinis. Iemācīja ne tikai kuģošanas pamatus, bet arī to, cik svarīgi ir ņemt vērā visdažādākos apstākļus, pamanīt vismazākos sīkumus, būt apziņas nomodā, vienmēr modram. Būt kapteinim – tā ir liela atbildība. Šajā profesijā sīkumu nav.
Tev ir meitiņa, kas drīz pieaugs. Kā veidosies viņas iepazīšanās un attiecības ar datoru pasauli?
Labs jautājums. Neesmu vēl īsti par to domājis. Patlaban Laimai ir mazliet vairāk par pusgadu. Taču skaidri zinu, ka bērna attiecības ar virtuālo pasauli nedrīkst atstāt pašplūsmā, process noteikti būs jākontrolē, īpaši, kamēr bērns vēl mazs un pats nejūt robežas.
Nedrīkst pieļaut, ka bērnu uzaudzina ekrāns. Bērna attiecības ar datoru – tā ir vecāku atbildība.
Jebkura krīze agri vai vēlu beidzas. Paliek iegūtā mācība. Kāda tā varētu būt?
Krīze ir atklājusi pārvaldes procesu nejēdzīgo sarežģītību un nesamērīgo birokratizāciju. Ceru, ka valdība, redzot, cik operatīvi, radoši un kompetenti ārkārtas situācijā dažādu nozaru pārstāvji spēj mobilizēties kopīgai problēmu risināšanai, kļūt domubiedri un panākt lielas un labas pārmaiņas, šo iespēju neliegs ne mums, ne sev arī pēc krīzes.
Lai mākslīgi radīto likumu, normatīvo aktu un vadlīniju papīru kalni neaizsegtu galveno – cilvēku. Jo valsts ir dibināta ne jau ierēdņu, bet tās pilsoņu labumam.
Taču pats galvenais – šī krīze mums visiem ir likusi apstāties. Paskatīties uz sevi plašākā kontekstā. Var teikt – mūžības kontekstā. Kas mēs esam, un kur mēs esam? Ar ko esam aizrāvušies? Kādas ir mūsu prioritātes?
Pasaule ir aizklīdusi neceļos. Vairums ļaužu ir tuvredzīgi pieķērušies aplamām vērtībām. Kad sauklis “Iepērcies un izklaidējies, jo tu esi tā vērts!” pēkšņi kļūst neaktuāls, cilvēkam ir iespēja padomāt, kādēļ viņš ir nācis šajā pasaulē. Un kas būs pēc tam.
