Pret Ķīnas lētajām precēm – tikai vārdos 1
Viens no Ķīnas ekonomisko interešu apliecinājumiem ir sarunu formāts “16 + 1” (respektīvi, sešpadsmit Austrumeiropas un Balkānu valstis plus Ķīna), kura ietvaros valdību vadītāji pagājušajā nedēļā tikās Rīgā. Arī tā dēļ Eiropas Savienības balss, kura iestājas pret Ķīnas lēto preču dempingu, ir pieklususi.
Atbilstības jautājums
2001. gadā, kad Ķīnu uzņēma Pasaules tirdzniecības organizācijā, neraugoties uz tās neatbilstību jau pieminētajiem tirgus ekonomikas kritērijiem, Eiropas Savienība tirdzniecības attiecībās ar Ķīnu ieviesa antidempinga normas 15 gadus ilgam periodam. Paļaujoties, ka ekonomikas liberalizācijas process Ķīnā šajā laikā ies savu gaitu.
11. decembrī šis termiņš beidzas, bet eiropiešu izpratnē joprojām tā arī nav sasniegta Ķīnas atbilstība četriem no pieciem kritērijiem. Tie paredz, ka valsts neiejaucas resursu sadalē un uzņēmumu lēmumu pieņemšanā, ka ir likumi, kas regulē uzņēmējdarbību, kā arī īpašumtiesības un maksātnespējas procedūru un ka pastāv no valsts neatkarīgs finanšu sektors. Pekina, protams, visu interpretē citādi un uzstāj, ka tirgus ekonomikas statuss Ķīnai decembrī pienākas automātiski.
Eiropas Komisija 19. oktobrī publiskotajā paziņojumā atkal pievērsa uzmanību šim jautājumam, vēlreiz atgādinot, ka ES tiesību akti un EK rīcībā esošie instrumenti ir “izrādījušies nepietiekami efektīvi, lai reaģētu uz milzīgiem ražošanas jaudas pārpalikumiem, kas ES tirgū izraisa eksportu par dempinga cenām”.
Tomēr eiropieši neko būtisku nepanāca ne ES un Ķīnas jūlija samitā (Pekina noliedza, ka tā subsidē savu eksportu), ne G20 septembra saietā, kura namatēvs Ķīnas prezidents Sji Dzjiņpins deva padomu “izvairīties no jauniem protekcionistiskiem pasākumiem”. Lai gan viņa paša valstī tie tiek plaši lietoti.
Kā redzams, rezolūciju un diplomātisku centienu netrūkst. Ir pat daži konkrēti soļi – pavisam nesen Brisele aplika ar pagaidu antidempinga nodevu divu veidu importēto tēraudu. Jo viena no visvairāk skartajām nozarēm ir Eiropas tērauda rūpniecība, kas nodarbina 250 tūkstošus cilvēku. Tomēr nepārtraukti piesauktā tirdzniecības aizsardzības instrumentu modernizācija kavējas.
Partnerības divas puses
Antidempinga pasākumi ir svarīgi, bet ekonomiskā sadarbība ar Ķīnu vēl svarīgāka – tā var raksturot vispārējo, lai arī ne pārāk afišēto nostāju. ES valstu tirdzniecības apgrozījums ar Ķīnu ik dienas pārsniedz miljardu eiro, un šī valsts ir otrais nozīmīgākais komercpartneris aiz ASV. Iekļūšana Ķīnas tirgū nodrošina daudzu zīmolu rentabilitāti, tāpēc Eiropas un kopumā Rietumu uzņēmēji skatās caur pirkstiem uz Pekinas (faktiski Ķīnas kompartijas) kontroli pār valsts ekonomiku.
Rietumvalstis sacenšas par ķīniešu investīciju un tūristu piesaistīšanu. Ķīna spēj ne tikai lēti pārdot, bet arī dārgi pirkt, ja uzskata par vajadzīgu un stratēģiski nepieciešamu. Zināmākais gadījums ir Pirejas osta Grieķijā, ko pilnībā pārņēmusi kompānija “Cosco”, taču lielo pirkumu uzskaitījumu varētu turpināt, iekļaujot tajā Francijas reģionālās lidostas, slaveno Itālijas firmu “Pirelli” un citus stratēģiskus ieguvumus, kas nonākuši investīciju fondu vai citu biznesa struktūru īpašumā, aiz kuriem stāv Ķīnas valdība.
Tiek uzskatīts, ka par šāda mēroga darījumiem lemj augstākajā politiskajā līmenī. Bet pēdējā laikā vērojama tendence ieguldīt arī t. s. maigo varu stiprinošos projektos, piemēram, britu, spāņu un itāļu futbola klubos, un šajā jomā ievērojamākais nesenais pirkums ir “AC Milan”. Savukārt viens no Ķīnas ekonomisko interešu apliecinājumiem Austrumeiropā ir Pekinas ierosmē radītais sarunu formāts “16 + 1” – dažādas tikšanās šogad norit Latvijā, iekaitot valdību vadītāju sanāksmi Rīgā.
Tāpēc Eiropas politiķi atšķirībā no amerikāņiem nav sevišķi noskaņoti pievērsties dempinga tēmai. Galvenie trauksmes cēlēji ir cietušo nozaru uzņēmēji vai arodbiedrības, kas nelaiž garām iespēju uzrunāt politiskās aprindas.
Dažas dienas pirms kārtējā Eiropas Savienības samita, kas notika 20. un 21. oktobrī, 58 tērauda rūpniecības uzņēmumu un asociāciju vadītāji adresēja ES valstu augstākajām amatpersonām atklāto vēstuli. Tajā bija izklāstītas galvenās prasības, lai Eiropā saglabātos “inovatīva, ilgtspējīga un konkurētspējīga” tērauda ražošanas nozare. Viņi aicina konsekventāk balstīt savu antidempinga politiku uz pašas ES noteiktajiem un arī Ķīnai piemērojamajiem “tirgus ekonomikas valsts” kritērijiem.
Francijas prezidentam Fransuā Olandam iznāk taisnoties sakarā ar agrākajiem solījumiem pilnā apjomā saglabāt “ArcelorMittal”, respektīvi, indiešu miljardierim Lakšmi Mitalam piederošo metalurģijas uzņēmumu Floranžā (ziemeļaustrumos), kas ir izdaudzināts tērauda ražošanas centrs ar senām tradīcijām. Floranža iemieso liela Eiropas reģiona industriālo pagātni, bet ražotnes turpmākais liktenis, iespējams, var sniegt daļēju atbildi par Eiropas tērauda rūpniecības – un varbūt rūpniecības vispār – nākotni. Vai, pieticīgāk izsakoties, izdzīvošanas izredzēm. Lai novērstu šā simboliskā uzņēmuma slēgšanu, valdība sarunās ar īpašniekiem un arodbiedrībām izskatīja dažādus variantus un pat apsprieda iespēju to uz laiku nacionalizēt. Galu galā puses vienojās uzņēmumu sašaurināt, paturot tajā ražošanas noslēdzošo posmu augstvērtīgas, pārsvarā autorūpniecībai domātas produkcijas izlaidei.
Taču domnu darbība tika pārtraukta, atstājot bez darba arī daudzus apakšuzņēmējus, kas savukārt izraisīja saimnieciskās rosības apsīkumu citās jomās. Vietējie iedzīvotāji un arodbiedrības uzskatīja, ka valdība savu vārdu nav turējusi, un pauda neapmierinātību, uzstādot savdabīgu piemiņas plāksni ar uzrakstu: “Nodevība. Te atdusas F. Olanda pārmaiņu solījumi Floranžas strādniekiem un viņu ģimenēm”. Un atkal izskan jauni solījumi, kas Eiropas tirgus neaizsargātības apstākļos diez vai būs izpildāmi.
Vēl atliek risinājums, ko ikviens var aplūkot Ešas pie Alzetes pilsētā Luksemburgā – valstī, kuras galvenais ekonomiskais balsts kādreiz bija nevis finanšu pakalpojumu sektors, bet metalurģija. Tolaik Ešas tēraudlietuve lepni slējās uzkalnā, proti, turpat kur tagad, un arī visas iekārtas ir saglabātas. Kā muzeja eksponāts. Vasarā notiek publikas samērā plaši apmeklētie “Domnu svētki” (tās pārstāja ražot čugunu ap 90. gadu vidu). Tiesa, šā objekta un apkārtnes reģenerācija, pārveidojot to par zinātnes un kultūras centru ar koncertzāli un citām atbilstošām jaunbūvēm, izmaksāja 450 miljonus eiro.
“Globālie izaicinājumi”
Pēc ES samita tika publiskoti secinājumi, tostarp par brīvo tirgu, kuros starp citu sacīts: “ES tirdzniecības interesēs ir arī pilnībā aizstāvēt un veicināt sociālos, vides un patērētāju standartus, kas ir tik svarīgi eiropeiskajam dzīvesveidam, kā arī valdību tiesības pildīt regulatīvo funkciju.” Tāpēc “jāvēršas pret negodīgu komercpraksi” un jāpanāk (tas, kā redzams, uzsvērts kārtējo reizi), “lai, saskaroties ar globāliem izaicinājumiem, ES tirdzniecības aizsardzības instrumenti būtu efektīvi”.
Parīzē esošais starptautiskās ekonomikas pētījumu centrs jeb CEPII aplēsis, ka ES tirgus aizsardzības barjeru noārdīšana un Ķīnas preču papildu pieplūdums var novest pie Eiropas industriālās produkcijas jūtama apjoma krituma – naudas izteiksmē līdz pat 23 miljardiem eiro – un tērauda rūpniecība būtu viena no visvairāk skartajām nozarēm.
