“Hokeja elpas skartie” – katras minūtes vērta grāmata 0
Kad Rīgas “Dinamo” hokejisti 1988. gadā izcīnīja sudraba medaļas PSRS čempionātā, man bija pieci gadi. No tā neko neatceros, taču mājās ir bilde, kurā uz savas mazās hokeja nūjas esmu uzrakstījis – Ilmārs Tomans, Artūrs Irbe, Harijs Vītoliņš. Tātad interese radās jau tad, lai gan priekšstats par Latvijas hokeju līdz pat izlases varoņdarbiem 90. gadu otrajā pusē bija ļoti virspusējs. Par vēl senāku vēsturi nemaz nerunājot.
Ēvalds Grabovskis grāmatā “Hokeja elpas skartie”, kas dienas gaismu ieraudzīja augusta beigās, 254 lappusēs spējis apvienot ne tikai sporta veida vēsturi, bet arī savu dzīvi. Abas gājušas kopsolī, jo jau no pagājušā gadsimta 60. gadiem viņš bija viens no šīs vēstures veidotājiem.
Prezentācijā grāmatas redaktors Guntis Keisels lietoja vārdu “šedevrs”, un par simts procentiem jāpiekrīt – Grabovskis ir lielisks stāstnieks un tikpat veiksmīgs rakstnieks, ļoti laba valoda. Bet tēmu, kas pelnījušas uzmanību, – pārpārēm. Ir ne tikai medus, arī rūgtums, pārdomas, paša un lielu domātāju domugraudi.
Latvijā ļoti pietrūkst grāmatu par sportu. Esmu dzirdējis, ka igauņi arī šajā ziņā mums ir divus soļus priekšā. “Hokeja elpas skartie” ir grāmata ne tikai par hokeju, bet gan par dzīvi, kas atklāj neordināru personību. Piemēram – vai var laivot pret straumi? Var! Ēvalds ar kundzi Gaujā tika no Carnikavas līdz Valmierai.
Spēlējot Rīgas “Daugavā” un strādājot par treneri Latvijā, Bulgārijā, Polijā un Vācijā, Grabovskis piedzīvojis veselu jūru kuriozu un starpgadījumu. Interesanti, ka treneris, kurš pie Rīgas “Dinamo” stūres atradies 218 spēlēs, par sāpīgāko neveiksmi savā hokeja dzīvē nosauc Polijas izlases zaudējumu 1993. gada pasaules čempionāta B grupā Lielbritānijas hokejistiem (3:4), kas liedza iekļūt A grupā. Turklāt kādas ļoti interesantas nianses dēļ. Izlasiet grāmatu – tā ir katras tai atvēlētās minūtes vērta.
Vienā naktī
Sporta pazinēji grāmatā “Hokeja elpas skartie” atraduši daudz noderīga. Bijušais futbola tiesnesis un sporta žurnālists Miķelis Rubenis to pievārējis vienā naktī: “Ļoti personisks darbs, jo viss pirmajā personā, un tā rakstīt ir milzīga atbildība. Brīnums, ka Ēvalds mācējis tik labi pasniegt arī asos jautājumus, piemēram, par Viktoru Tihonovu un Helmutu Balderi. Ieteiktu palasīt visiem, kuri runā, ka Tihonovs bija sarkanais pulkvedis, izdzina hokejistus; ka Balderis bija egoists, neveiksmīgs treneris, – grāmatā viss ir citādi. Ārkārtīgi taktiski un objektīvi. Personiskās neveiksmes vai nepiepildītās cerības neņem virsroku. Bijis blakus hokeja dižgariem, un par to patīkami lasīt.
Ļoti svarīgi, ka pirmo reizi cietos vākos ielikts Elmāra Baura mūžs un loma Latvijas hokeja attīstībā. Viņš ir dzīva leģenda, bet grāmata – pieminekļa vērtībā.
Kad Ēvalds izteicās, ka rakstīs grāmatu, biju uzmanīgs, jo daudziem ir lieli plāni, bet darbi izpaliek. Šis nav tas gadījums. Kolosālas nodaļas, tēmas smagas – jo tā ir viņa dzīve. Patīkami, ka beidzās ar skaistiem notikumiem – laivu braucieniem, makšķerēšanu. Gandrīz happy end. Tas arī parāda viņa personības plašumu. Ēvalds, vēl būdams sportists, staigāja hūtē, ko Rīgā ievēroja Tihonovs un teica: interesants puisis, bet kāpēc visu laiku hūtē, vai jums tā pieņemts?
“Hokeja elpas skartie” noteikti ir viena no labākajām grāmatām – nevis par vienu sportistu, bet gan sporta veidu, treneriem. Būtu noderīgi izlasīt arī jauniešiem, kuriem gan diemžēl maz interesē sporta vēsture. Bet tiem, kam virs 40, ir obligāti jāizlasa, jutīsies kā līdzdalībnieki.”
Visa pamatā – darbs treniņos
Jau vairāk nekā pusgadsimta garumā sporta fans ir Jānis Skaris, bijis daudzos pasaules hokeja čempionātos, Rīgas “Dinamo” viesspēlēs, arī Eiropas basketbola čempionātos un citur: “Grāmatā uzzināju daudz par hokeju pirmskara gados un arī pēc tam. Galvenā atziņa, ka visa pamatā ir darbs treniņos. Nevar patrenēties divas stundas dienā kā tagad Rīgas “Dinamo” meistari un uzskatīt, ka darbs izdarīts. Saņemot tādas algas, viņiem jāstrādā astoņas stundas. To jau var redzēt, ka trūkst fiziskās sagatavotības – izgāž vai nu pirmo, vai pēdējo periodu. Krievu laikos “Dinamo” vinnēja ne jau ar meistarību, bet gan ar fizisko,” atgādina Jānis. “Pirms pāris gadiem “Dinamo” sezonas noslēguma pasākumā bija meistarības konkurss, aizsargi no desmit metriem nevarēja vārtos trāpīt. Tāda ir tā meistarība. Bet tā jāizkopj! Grabovska grāmatai katram jaunajam hokejistam vajadzētu būt kā rokasgrāmatai – ka, jau pamostoties, slidām un hokeja somai jābūt pie gultas. Ka nav jau jādragā tikai uz ledus, bet arī ārpus tā. Ka nevajag pie datora tik daudz sēdēt. Bērniem jau tā ir liela problēma – labi vēl, ka telefonu neļauj ņemt līdzi uz komandas soliņa.
Paldies Ēvaldam, kurš izstāsta arī jautrus piedzīvojumus. Kā treneri viņu atceros no tā laika, kad Grabovskis kļuva par Viktora Tihonova palīgu Rīgas “Dinamo”. Vēlāk, kad jau pats vadīja komandu, izpaudās raksturs, savs skatījums. To krēslu daudzi gribēja, komanda bija ļoti populāra. Kad esi spicē, daudzi grib noēst.”
