Pret divu ātrumu Latviju 0
Lai gan valdošajiem spēkiem ik pa laikam uznāk bzdings paijāt un glaudīt lauciniekus (īpaši Latgalē), jūsmot par “zemes spēku”, “vecās skoliņas” gravitāciju un izcelšanos no “senču saknēm”, var just, ka Rīgai ar provinci neštimmē.
Ar reģionu cilvēkiem mēģina spēlēt teāteri, pielabināties ar programmām kā saldām konfektēm, bet tik un tā perifērija ir kā pretpols Rīgai un politiski gluži neloģiski katrā lielākā pilsētā un nu jau diženākos pagastos vietējie nodibinājuši pa partijai, lai nākamgad atsevišķi nostartētu municipālajās vēlēšanās. “Vienotības”, Reformu partijas un NA ierindas biedru vietā es kļūtu tramīgs. Kāpēc partijas vadītāji nevar noorganizēt šūniņas, piesaistīt provinces politisko krējumu, pārliecināt Krišu un Teni papildināt “republikāniska” varas spēka patukšās rindas? Kāpēc jātop Valmieras un Liepājas, Vidzemes un Daugavpils partijām, kāpēc novadnieki labprāt pulcējas reģionu aliansēs? Vai pagūs nodibināt arī Zaķumuižas komūnijas pirmorganizāciju un Pampāļu viensētnieku savienību?
Viens iemesls, kamdēļ sākusies nožogošanās, ir izskaustā paraža vienkārši “nopirkt” pašvaldību vadītājus, ko praktizēja iepriekš valdošās lokomotīves un buldozeri. Ja negribēji pīties ar Rīgas kundziņiem, tad dzīvo tundrā, bet, kolīdz ar asinīm parakstīji kontraktu un iestājies šlakā, tā apkaime uzplauka kā subtropi – būvēja sporta zāles, slimnīcas, zelta ūdensvadu un pažarnieku depo. Ko no siksnas jozējiem neražas gados valdībā izspiedīsi? Kaut ko brūnu kā piparkūka, bet nav piparkūka. Ja bosi Latvijas nabā sēd kā pūķi uz lādēm, tad nevajag būt vientiesīgiem un labticīgiem jēzuliņiem. Jātaisa briesmīgs negaiss pret divu ātrumu Latviju.
Ja ir segregācija, ka lauku iedzīvotājus tur par cilvēkiem tikai ap vēlēšanu laiku un tāpēc uz vietām pieaug politisks separātisms, tad man nesas prāts ieteikt mainīt režīmu un iekārtu. Līdztekus Saeimai, publisko ķīviņu un ķildu citadelei, jāiekārto augšnams, landtāgs, bundestāgs, kurā sapulcējas praktiķi, solīdi pašvaldību labieši un virsaiši.
Varbūt jāizveļ lielais laukakmens, pie kura tingā apspriesties novadu vadītājiem, bijušajiem pagastvečiem un lielo pilsētu asociāciju pārstāvjiem. Eiropā šāda sistēma ir labi pazīstama, daudzviet darbojas – divās palātās. Latvijā tā ir vēl viena pastāvīga vēlētāju gremšanās – ka viņi netiekot pienācīgi pārstāvēti lēmējvarā, ka vārdi “politiskā atbildība” ir tukša skaņa un ka vajagot atgriezties pie mažoritārām vēlēšanām, kur kandidātus ievēlē katrā apgabalā pa vienam. Atgādināšu prezidenta Bērziņa šaubas, vai Saeimā nepietiktu ar skaitā mazāk kā 100 deputātiem, taču sevišķu atbalstu viņš neguva, jo, palūk, kādi žuburaini aļņi politiskā pārapdzīvotībā palikuši ārpus Saeimas – kur tad vēl vairāk sarūmēties! Līdz ar to pašvaldībām, sēļiem, malēniešiem, kalkūniem, Kurzemes hercoga ļaudīm vienoti un noteikti jāpiesaka tiesības ielauzties blakus pašreizējā varas vertikālē, lai kā boztos varasvīri. Tūlīt viņiem būs jāpošas Latvijas prezidentūrai Eiropas Savienībā 2015. gadā – kas liksies zinis par “maziem, melniem, šmucīgiem” pašvaldībniekiem. Tad pie mērnieka cienīgtēva nelaidīs ne slātaviešus, ne čangaļus, lai pāķi vairs nekratās uz galvaspilsētu ne federratos, ne ar grabažas moskvičiem.
