Vai ministri varētu pārcelties uz reģioniem? “Nekas, ja gadīsies iekāpt kūpošā govs pļekā” – Līcīša feļetons 7
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Sabiedrībā trīsdesmit gadus cirkulē runas par atsevišķu ministriju pārcelšanu uz reģioniem, stacionēšanu lauku apvidos. Latvijas demokrātijā, kur pozitīvi vērtējamas idejas nomērdē sadibinātu darba grupu, sabiedrisko apspriešanu un pārējā birokrātiskā mehānisma tukšā tvaikā, tas nenotiks viesuļātrumā un tuvākajā gadsimtā vēl neizlems par jele vienas valsts iestādes pārvietošanu uz perifēriju.
Tāpēc patīkami, ka tautieši otro nedēļu vāc parakstus “Manā balsī” par ministriju izvietošanu provincē. Tas ir kaut smilšu graudiņa izmēra, tomēr sīks aizšķērsis gigantiskā centralizācijas plūsmā, kad pastāvošajā realitātē resori, iestādes, valsts dienesti slēdz un “optimizē” filiāles ārpus galvaspilsētas, liedzot darba vietas un iespējas nopelnīt mazāku pilsētu par Rīgu iedzīvotājiem.
Domājot par teritorijas vienmērīgāku attīstību, būtu tikai loģiski kā no ekonomiskās ietekmes, tā notikumu veidošanas viedokļa, ja daļu valsts administrācijas pārvietotu uz zemēm. Kāda vaina, ja Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija turpmāk atrastos adresē Siguldā, Zemkopības ministriju no skābbarības torņa aizceltu uz Jelgavu, jaunai Enerģētikas, vides un klimata ministrijai par piemērotu vietu atzītu Pļaviņas, bet Jēkabpilī kā lielā transportmezglā iekārtotos Satiksmes ministrijas personāls.
Arī Iekšlietu ministriju iesaka nobāzēt Rēzeknē, jo tas ir tuvāk, pārskatāmā attālumā no objekta nr. 1 – izbūvējamās aizsargmūra līnijas gar Krievijas, Baltkrievijas robežu. Lai Rīgā kā priekšposteņi paliek iestādījumi, kuri nepieciešami premjerministram pa rokas stiepienam – Finanšu ministrija monumentālā ēkā Vecrīgas mūros, ārlietnieka Rinkēviča rezidence reprezentablā namā Valdemārielā.
Valsts kanceleja kā parasti iebilst pilsoniskām iniciatīvām, taču šoreiz atvēzējusies pretim neparastā veidā! Āre, esot plāns salikt visu ministriju aparātus (!) vienā mājā! Mīļie cilvēki, kādas kubatūras jaunceltne tā būs, milzu strops vai pūznis ar desmitiem tūkstoš darba skudru, kur pa koridoriem Ķīnas mūra garumā trauksies šaudelīgi kurjeri uz stāvdrāžiem un kur darbinieku autostāvvietas būs ganību izmērā! Tā taču būs ēka – trīskārt apjomīgāka par “Arēnu Rīga” un Pēterbaznīcas torņa augstumā! Padomājiet, kādas tur būs atejas, kur neskaitāmiem kancelejistiem atliet vai nokārtoties pa lielajām darīšanām – tādos gabarītos kā Centrāltirgus paviljona angāri!
Turpretī metot laipu uz laukiem, decentralizācijas virzienā, prom no “Progresīvo” kompānijas slikti pārvaldītās, pārapdzīvotās galvaspilsētas ar bēdīgi slaveniem sastrēgumiem, paveras daudzi ieguvumi. Pirmkārt, arī provincē ir solīdi īpašumi, novārtā atstāti tautas nami un pamestas skolu ēkas, Rundālei pielīdzināmas pilis un muižas, kuras par nedārgiem līdzekļiem atjaunojušas kādreizējo spozmi un zeltījumu, kļūtu par jaunām mājām valsts pārvaldes darbiniekiem.
Privilēģija un papildu bonuss – ainaviskie dabas skati visā to pievilcībā. Arī īres dzīvokļi klerkiem izmaksās ievērojami lētāk, būs glītāki, plus samazinātie izdevumi apkurei ar malkas šķilām un šķeldu. Dzīvošana un strādāšana svaigā gaisā nešaubīgi uzlabos kantoristu veselību. Ministriju klerki, nākdami uz darbu rupja adījuma džemperos un iešļūcenēs (ziemā – džemperos ar ieaustu sniegavīra akcentu un sabristās galošās), iepazīs perspektīvas, ko sniedz dzīve bez buktētām biksēm, šlipsēm un lakkurpēm.
It nekas, ja, steidzoties rīta agrumā uz darbvietu, gadīsies iekāpt kūpošā govs pļekā. Nepiesārņotā vidē, zaļumos dzīvodami, bijušie rīdzinieki ātri izventilēs pilsētas sodrējos un dūmos pieķepušās plaušas un iztīrīs galvas. Nespodrās acīs iedegsies dzīvas liesmiņas, iekritušie vaigi sārtosies, spīdēs un laistīsies no lauku labumiem.
Izvēloties laukus par mājvietu, cilvēki būs prom no Rīgas naktsdzīves un izpriecu iestāžu vilinājumiem, no bāru, restorāciju, mūzikhollu, varietē, gejklubu neona gaismām, kas ir kaitīgi darba disciplīnai, un dzīvos morālā skaidrībā, pūloties kā rūķi, atdodot visus spēkus valstiski nozīmīgu pienākumu pildīšanā. Kulturālas atpūtas iespējas saglabāsies, apmeklējot daileniešu viesizrādes vai Rutuļa koncertturneju.
Kritiķi saka – pārcelšanās maksāšot pārāk bargu naudu un radīs neērtības valsts mašinērijas funkcionēšanā. Patiesībā būs miljonu ietaupījumi nodokļmaksātāju līdzekļiem. Kas tā būtu par izšķērdību – pārvest ierēdņu “vērpjamos ratiņus”, lasi, datorparku un ministra lielo ofisa amatkrēslu? Kā var būt neērti pārvaldīt valsti un nozari decentralizēti moderno tehnoloģiju un digitālās vides laikmetā! Kad NASA, izšaujot raķeti no Zemes, spēj mainīt asteroīda peldēšanas virzienu kosmosā! Kad eksistē teleportēšanās un gaisa taksometri, kad tiek būvēta trase, pa kuru skriet ātrgaitas lokomobilim līdz Berlīnei!
Latvija stiepjas 200 un pat 300 kilometru tālu no Rīgas. Tuvojoties tālumniekiem, satiekot lauku cilvēkus, dzimst un vairojas amatpersonu patriotisms, bet dzimtenes mīlestība rodas, dzīvojot dabā.
