“Attapos dziļi bedrē…” Stāsts par mammu, kura nebaidījās lūgt palīdzību, lai neizdegtu un atgūtu pamatu zem kājām sevis un meitas dēļ 3
Dagnija Millere-Balandīna, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
“Ko es teiktu sev mazai? Nebaidies, Aijiņ, dzīvē lūgt palīdzību! Varbūt pirmie trīs cilvēki pateiks “nē” un pastums tevi malā, bet piektais, sestais, visticamāk, tomēr pados roku. Tā būs vieglāk. Vienatnē cīnīties var, bet vai vajag?
Mēs, sievietes, mammas, bieži vien uzskatām, ka varam visu. Un mūsos patiešām ir milzīgs spēks!
Taču atzīt, ka kaut ko nespējam, un lūgt palīdzību, lai neizdegtu, ir liela māksla, kas daudzām no mums jāapgūst pilnībā no nulles, arī man,” saka pedagoģe Aija Valtere (42) no Carnikavas, sieviete ar brīnišķīgu humora izjūtu un mamma meitai pusaudzei (14) ar īpašām vajadzībām.
Caur savu pieredzi Aija zina, ko nozīmē iekrist līdzatkarības slazdos, pazaudēt sevi un būt dziļā bedrē, pēc tam celties un likt sevi no jauna kopā – puzli pa puzlītei.
Dzimusi un augusi Rīgā, bet, kopš sevi atceras, Aija no lielpilsētas vienmēr rāvusies prom. “Ome un opis dzīvoja Inčukalnā. Tur bija dārzs, sēta, varēja izskraidīties, tāpēc bērnībā regulāri braucu uz turieni. Paspēju vēl izbaudīt to laimīgo laiku, kad omes gāja pensijā piecdesmit piecu gadu vecumā. Piepilsēta, ciemats – tā vairāk ir mana būtība, tāpēc nu jau kādu laiku par savām mājām saucu Carnikavu. Esmu šīs vietas patriote.”
Vārdu spēks
Aijas dzimtā sievietes dzīvo ilgi. Par vīriešu kārtas pārstāvjiem gan ir cits stāsts: viens no vectēviem nomira, kad meitenei bija tikai četri gadiņi, otrs, kad divpadsmit. Arī Aijas tētis aizgāja mūžībā visai agri, sešdesmit trīs gados.
“Liels pārdzīvojums bija par to, ka mani kā četrgadnieci neņēma līdzi uz opja bērēm, tādējādi nevarēju viņam pateikt “atā”. Tolaik notikušo ar mani neviens tā arī nepārrunāja, laikam uzskatīja – kas tur ko stāstīt – mazs bērns, nesapratīs.
Taču šī neziņa mani ļoti ietekmēja, bija bail pēc tam pat iet gulēt, jo prātā virmoja lielie, neatbildētie jautājumi – kāpēc, kas, kā, kur?
Tagad, pieaugot, saprotu, cik tas ir svarīgi – atvadīties no tuviem cilvēkiem un runāt par notikušo, jo tā ir daudz vieglāk pārkāpt pāri slieksnim starp dzīvi pirms un pēc.”
Līdz desmit gadiņiem bijusi sajūta – mums viss ir, mēs labi dzīvojam, bet ar laiku tas mainījās, stāsta Aija: “Pirmkārt, mamma zaudēja darbu un emocionāli vairs nebija tik stipra, lai meklētu jaunu. Otrkārt, tētis sāka smagi dzert un, kad man bija divpadsmit gadu, aizgāja no ģimenes.
Daudziem bērniem vecāku šķiršanās ir sava veida traģēdija, bet es to uztvēru saprotoši – turpināju dzīvot ar sajūtu, ka man ir abi vecāki.
Viņi vienkārši vairs nedzīvoja kopā. Mamma un tētis vienmēr man bijuši vienlīdz svarīgi un mīļi. Ļoti novērtēju, ka no mammas puses esmu mantojusi senās, spītīgās sievietes dabu, bet no tēta – radošo garu un humora izjūtu, arī melno humoru, jo uzskatu, ka bez tā dzīvot ir visai grūti (smejas).
Mūsu mammītei esam trīs: mazā māsa, es un piecus gadus vecāks brālis. Kad brālis bija jau paspējis aiziet savā dzīvē, es paliku mājās kā vecākais bērns. Sākās mana pieaugušā dzīve ar atbildību un rūpēm par emocionālo fonu mūsmājās.
Taču tam bija arī pozitīvā puse: nestrādājot mammai bija daudz vairāk brīvā laika, un savstarpējās attiecības kļuva tuvākas.
Viņa mūs ļoti atbalstīja dullajos tīņu gados, kad alkām izmēģināt visu pēc kārtas – dažnedažādus pulciņus un hobijus. Katrai sievietei tomēr dzīvē ir izvēle – radīt bērnus vai ne. Tāpēc jau par to vien, ka esam šajā pasaulē, vēlos mammai teikt neizsakāmi lielu paldies. Tāpat kā par to, ka mums ir dota iespēja veidot katram savu dzīvi, cīnīties un skatīties – ko gribam tāpat un ko varbūt citādi.
Diemžēl skolā jau kopš pirmās klases piedzīvoju pret sevi vērstu izsmiešanu, ko tagad mēdz saukt par mobingu. Pamatā par izskatu, jo biju mazliet pilnīgāka par pārējām meitenēm. Vienaudži sauca mani par resnu, atstūma, darīja dažādas riebeklības. Ballēs neviens neaicināja dejot.
Tiesa gan, arī pati biju uzcēlusi sev priekšā sienu, bet, ja tev visu laiku saka, ka neesi nekas, ka dzīvo bulciņu veikalā un to vien dari kā ēd, – kā lai citādi reaģē?
Tolaik vēl nezināju, kā pret to cīnīties. Taču arī tā ir pieredze! Tagad esmu acīgāka – ja redzu, ka kādam dara pāri, arī vārdiski, uzreiz reaģēju, jo zinu, cik ļoti vārdi spēj ievainot, pat nogalināt.”
No mammas pie vīra
Par savu laimīgāko un piepildītāko līdzšinējās dzīves periodu Aija uzskata laiku no septiņpadsmit līdz trīsdesmit trim gadiem. Tie esot bijuši “uz urrā”! Vispirms jau tāpēc, ka dzīves ceļi aizveda līdz bērnu un jauniešu teātra studijai “Vinnijs”.
“Tā bija vieta, kur uzplauku un atskārtu, ka esmu kas vairāk par meiteni, kuru izsmej un kura neko nevar. Teātra studijā atradu arī savus mūža draugus. Braukājām uz teātra festivāliem, nometnēm, iestudējām izrādes utt. Vēlāk uzdrošinājos piepildīt savu sapni – kļūt par skolotāju.
Laikam esmu viens no tiem retajiem cilvēkiem, kurš trīs gadu vecumā pasaka, par ko grib kļūt, un uz to arī tiecas.
Kā 1998. gadā sāku strādāt par pirmsskolas skolotāju, tā joprojām turpinu būt par pedagogu. Mīlu savu darbu!
Pie mammas dzīvojos līdz pat divdesmit trim gadiem. Paralēli studijām strādāju, līdz ar to mana aldziņa bija kā atbalsts mammai un māsai vidusskolniecei. No mājām aizgāju tikai tad, kad iepazinos ar savu topošo vīru. Tas notika Vides aizsardzības klubā.
Vēl nesen aizdomājos – kas gan mani viņā piesaistīja?
Redz, ja esi meitene, kurai regulāri ticis teikts, ka neesi skaista un pietiekami vērtīga, tu nemaz netici tam, ka tā pa īstam kādam vari iepatikties.
Un tad uzrodas puisis, kuram ir interesanti ar tevi būt kopā! Kurš katrā tikšanās reizē tavās rokās nodod garu, skaistu vēstuli – rakstītu kā pasaku. Bez šaubām, sirds kusa. Un tā diezgan strauji sākām dzīvot kopā.”
Par bērniņa ienākšanu ģimenē pāris sāka runāt visai drīz, bet precēties gan Aija nepiekrita uzreiz. “Vienmēr esmu sapņojusi par bērniem. Taču organisms man ir tāds, ka hormonālo svārstību dēļ pie jaunas dzīvības radīšanas tomēr ir jāpiestrādā, iesaistot arī ārstus. Šim procesam veltījām trīs gadus. Pa to laiku strādājām, apmetāmies uz dzīvi manas omes vasarnīcā Carnikavā, vijām ģimenes ligzdiņu, kopām dārzu
. Arī draugi pie mums tiecās. Atgriezās tā foršā bērnības sajūta, ka ir labi un nelaimju nav.
Interesanti, ka tieši tad, kad beidzot piekritu precēties (pēc trešā bildinājuma!), pēc mēneša atklāju, ka esmu gaidībās. Dzīvojot baznīcas tuvumā, biju lūgusies, sakot Dievam, ka ļoti vēlos bērnu, ka rūpēšos par viņu. Tāpēc, lai gan tolaik vēl nebiju kristiete, vienalga bija sajūta, ka meitu esmu izlūgusi.”
Grūtniecības laiks nebija viegls, bija pat jāguļ slimnīcā uz saglabāšanu, taču tas nemazināja pacilātības sajūtu: “Kaifoju, ka esmu stāvoklī. Pat lielījos! Man patika, ka citi redz, ka gaidu bērniņu.
Arī tad, kad meita piedzima, lepni staigāju ar ratiem, vēlējos, lai citi zina, ka esmu kļuvusi par mammu.
Daudzi jautā – no kurienes meitai tik interesants vārds – Harlija? Tad stāstu, ka iedvesmojos no Austrālijas seriāla “E-iela”, ko skatījos kā pusaudze un kur bija ļoti simpātisks puisis, vārdā Harlijs. Savukārt otrs vārds – Dārta – ir vīra izvēlēts. Kad mazā paaugās un sasniedza divu gadu vecumu, beidzot arī apprecējāmies, kā vienojāmies – ballītes dēļ.”
Gaidot vārdu “mamma”
Tomēr izrādījās, ka Harlija Dārta būs citādāka nekā lielākā daļa bērnu, stāsta Aija. Meitai ir viegla garīgā atpalicība. Ārpus savas ierastās vides un rutīnas viņa diemžēl nespēj patstāvīgi funkcionēt. Ir vērojamas arī autiskā spektra traucējumu iezīmes, selektīvais mutisms (kad atsakās runāt ar svešiniekiem), skolioze.
“Piedzīvoju smagas dzemdības, bet apstiprinājumu tam, ka meitas veselības traucējumi ir dzemdību traumas sekas, nesaņēmu. Jau kopš dzimšanas viņas attīstība iekavējās. Velšanās, sēdēšana, staigāšana. Arī valodiņa nenāca, lai gan ar runas un dzirdes orgāniem viss bija kārtībā.
Tik ļoti vēlējos dzirdēt, kā meitiņa mani nosauc par mammu! Taču bija jāapbruņojas ar pacietību…
Tas viss mani darīja ļoti bažīgu. Kad jautāju ārstiem, vai šāda aizkavēta attīstība ir normāla, lielākoties saņēmu atbildes – pagaidiet, esiet pacietīga, nav jau tik traki. Tā nu līdz meitas skolas vecumam ar visu cīnījos viena pati.
Savā ziņā arī negribēju pieņemt realitāti. Tā vietā centos iegalvot sev un citiem – nē, mans bērns ir pilnībā normāls, viņam ir tikai valodas aizture.
Ak, ja vien tolaik jau būtu bijusi pieejama vajadzīgā informācija. Ja vien tolaik es būtu satikusi kādu mammu, kura ir gājusi cauri kam līdzīgam…
Iespējams, viss būtu bijis citādi – es nebūtu tā nobijusies no psihiatriskās palīdzības nodrošināšanas savam bērnam, tā jau laikus apzinoties reālo situāciju.”
Aija kā šķietamu glābiņu no sarežģītās situācijas izvēlējās cīņas pozīciju, bet vīrs smagnējās emocijas sāka anestezēt ar alkoholu. “Gan jau šo problēmu manīju arī agrāk, taču uzskatīju – kurš gan jaunībā izklaidējoties neiedzer? Mīlestības iespaidā biju pārliecināta, ka kopīgiem spēkiem tiksim ar visu galā.
Bet netikām. Kad mūsu sapņi par ģimenes idilli sāka brukt, kļuvu līdzatkarīga.
Un tad, trīsdesmit trīs gadu vecumā, atgadījās vēl kāds postošs notikums – nodega mūsu mīļās mājas. Īssavienojums pie boilera, ugunsdzēsēji brauca ļoti ilgi, un māju diemžēl neizdevās glābt. Tas mums visiem bija milzīgs trieciens. Vīrs, nespēdams tam tikt pāri, arvien biežāk lietoja alkoholu, tā bēgot no skarbās realitātes, un attiecību, sadzīves līkne mūsmājās sāka stipri iet uz leju.”
Laiks lūgt palīdzību arī sev
Meitas veselības problēmas un ugunsnelaime nebija vienīgās problēmas, ar ko Aijai nācās saskarties. Vīrs zaudēja darbu, arvien vairāk ieslīga grūtumā, Aijas tētim atklāja vēzi, savukārt ome kļuva kopjama. Pienāca arī Harlijas skolas gaitas.
“Tolaik joprojām neviens nebija diagnosticējis, ka meita ir citādāka.
Tikai tad, kad, stājoties pirmajā klasē, viņai veica intelektuālo testu, es tiku nostādīta fakta priekšā – garīgā atpalicība.
Pieņemt to bija ļoti grūti. Es pat izcīnīju, ka viņa sāk mācīties vispārējā mācību iestādē, nevis speciālajā skolā, taču ar laiku atskārtu, ka man jādomā, kas būtu labāk manam bērnam, nevis jācenšas piepildīt savas egoistiskās ambīcijas.
Smagnējie notikumi turpināja pilēt, un 2019. gada sākumā es attapos dziļi bedrē. Nebija tā, ka domāju par pašnāvību aktīvā veidā, taču viss sāka kļūt vienaldzīgs. Cīņasspars bija izčibējis, un man kā mūžīgajai cīnītājai pašai par sevi kļuva bail. Visvairāk nobijos no tā, ka nebija vairs spēka palīdzēt savam bērnam.
Aprūpējot un domājot tikai par citiem, biju kļuvusi līdzatkarīga.
Aptvēru, ka esmu izdegusi un pazaudējusies.
Arī tad, kad intereses pēc kopā ar vīru aizdevāmies uz Ādažu evaņģēliski luteriskās draudzes organizēto “Alfa kursu” (ievads kristietībā), ļoti spilgti atskārtu, ka esmu dziļi nogrimusi un man nepieciešams atrast veidu, kā no jauna piecelties.
Tas bija 2019. gada 2. februāris, kad pirmo reizi atzinu – jā, man vajag palīdzību un esmu to gatava lūgt (kas nebūt nav viegli). Devos pie psihoterapeita, kur pēc ilgiem laikiem kāds man pajautāja, – kā jūtos es. Tāpat pievērsos kristietībai, kur tika runāts par to – kā tu domā, vai Dievam ir kāds plāns tavai dzīvei? Tas viss veicināja apzinātu iedziļināšanos sevī.
Liels atbalsts nāca arī no labdarības organizācijas “Palīdzēsim.lv” – devos uz dažādu speciālistu lekcijām, nodarbībām, izmantoju piedāvātās palīdzības iespējas īpašo bērnu māmiņu klubiņā – projektā “Brīvbrīdis” u. c.”
Kamēr Aija pamazām cēlās un centās atgūt pamatu zem kājām, vīram ar to gāja viļņaināk. Lai neturpinātu dzīvot līdzatkarībā, viņa saņēmās un teica: “Lūdzu, ej prom, es vairs neesmu tik stipra. Dzīvosim atsevišķi, lai varam celties. Kopā mēs tikai graujam viens otru, arī savu bērnu, un viss ir ar mīnusa zīmi.”
Lai gan oficiāli pāris vēl nav šķirts, kopdzīve ir pārtraukta. “Ārstējoties no līdzatkarības, viens no posmiem ir atzīt – jā, esmu līdzatkarīga. Vairākus gadus par to kaunējos, slēpu no visiem vīra problēmu, attaisnojos. Bet tagad spēju to atzīt un doties jaunā dzīvē.
Mēģinu saskatīt sevī vērtību – ka esmu kas vairāk, ne tikai mamma, meita vai sieva. Protams, ik pa laikam gadās atkritieni, piemēram, kā tagad, pandēmijas situācijā, kad diemžēl tika apstādinātas dažādas brīvā laika nodarbes, arī mans sirds hobijs – darbošanās Carnikavas amatierteātra studijā “Nagla”. Taču galvenais ir nezaudēt iedvesmu un turpināt uzsākto ceļu.”
Jauna dzīve un jauni sapņi
Aijai prieks, ka Harlija ir iemācījusies mājās, savā rutīnā, būt patstāvīga. Tas ir liels solis uz priekšu. Arī viņa pati cenšas meitai dot lielāku brīvību.
“Par nākotni vēl mazliet baidos domāt, bet, ja par “šeit un tagad”, tad caur humoru saku – cik labi, ka mans bērns ir ar īpašām vajadzībām, jo viņš var mācīties klātienē – speciālajā skolā, kas šobrīd nav slēgta.
Mājmācības tomēr būtu daudz grūtāk realizējamas. Vispār esmu ļoti gandarīta par skolas maiņu, jo speciālajā skolā Harlija atplauka. Tur viņa ir atradusi sevi, savu vietu, saņem labas atzīmes un uzslavas.”
Sevis un meitas dēļ Aija mācās arī izprast, ko nozīmē sievišķība: “Aizdomājos, ka nemaz nezinu, kā tas ir – būt sievišķīgai. Tad nu, līdzīgi kā bērni mācās rakstīt, paņemot rokās zīmuli vai pildspalvu un velkot līnijas, vingrinoties, arī es mācos būt sievišķīga, gan iekšēji, gan ārēji. Vēlos, lai meita redz, ka ir iespējams dzīvot vieglāk, ar baudu, nevis tikai cīnoties.
Protams, ikdienā vajadzīgs laiciņš arī sev. Pateicoties darba kolēģei, esmu atklājusi jaunu aizraušanos – skriešanu. Pāris reizes nedēļā, kamēr meita ir aizņemta ar savām lietām, man ir stundiņa, divas, kad piederu tikai sev un restartējos.
Tāpat turpinu kalpot baznīcā, “Alfa kursa” ietvaros. Tas ir ļoti svarīgi – spēt ieraudzīt, ka tev šāds laiks ir un tu drīksti to atļauties! Kā arī pievērt acis uz tajā brīdī nepadarītajiem darbiem mājās, neizmazgātajām drēbēm utt.”
Viens no Aijas sapņiem ir iziet kādu posmu no Santjago jeb Svētā Jēkaba ceļa, kas tagad ejams arī Latvijā. Iet vienai, iepazīt, saprast sevi, iemācīties būt ar sevi. “Jo, ja nu dzīvē sanāk tā, ka tomēr neatrodu otru pusīti, lai man ar sevi nav garlaicīgi,” viņa smaidot saka.
Grūtības kā iespēja
Ilze Skuja, labdarības organizācijas “Palīdzēsim.lv” vadītāja, pirms vairākiem gadiem Aiju iepazina kā klusu, noslēgtu, kautrīgu un nedrošu. Tomēr ar katru tikšanās reizi viņa esot kļuvusi arvien pašpārliecinātāka, drošāka, smaidīgāka un laimīgāka.
Ilze stāsta: “Aijā ir apbrīnojams spēks un spēja radīt gaišumu un radošumu!
Viņas smiekli un atklātība ir lipīgi, un tas ir ļoti vērtīgs resurss arī citu īpašo bērnu māmiņām.
Tāpat Harlija, lai arī ārēji ļoti klusa, ir meitene ar plašu sirdi un siltu skatījumu uz dzīvi. Radoša un empātiska, ar māku priecāties par katru dzīves nieciņu.”
To, ka dzīves skarbā pieredze reizēm pēc tam var būt noderīga, ir sapratusi arī pati Aija. Viņa jau pirms kāda laika pārstāja meklēt medicīniskos cēloņus, kāpēc viņas meitiņa ir tāda, kāda ir. Kāpēc? Jo atrada atbildi pati sevī: ar viņu tas noticis tāpēc, lai caur savu pieredzi varētu palīdzēt citiem, kuri saskaras ar ko līdzīgu.
Tieši tādēļ viņa aicina vecākus ieklausīties savās sajūtās: “Labāk lai jums pasaka, ka esat dullie vecāki, kuri skrien pa desmit ārstu kabinetiem bez jebkāda iemesla, nekā ignorēt to, kas notiek (piemēram, ja ir aizdomas par aizkavētu attīstību), noliedzot realitāti, tādējādi domājot, ka viss nokārtosies pats no sevis.
No speciālistiem nevajag baidīties. Viņi jums nevēl sliktu. Tieši otrādi, grib norādīt uz palīdzības iespējām, lai pēc tam jums un jūsu bērnam būtu vieglāk. Lai nevajadzētu ar mazu nazīti urbināt betona sienu, ja tā vietā var izmantot veseri!”
