“Prēriju kuģi” – Latvijas saimnieka sapnis? 4
“Ja Latvijai neizdosies straujš ekonomikas lēciens – šie ir mūsu nākotnes auto. Nebaidās nekādu ceļu (neceļu), ir pietiekami ātri, lai Latviju dienas laikā kaut divreiz šķērsotu, ir moderni, komfortabli, bet nav uzpūtīgām un, manuprāt, nevajadzīgām “fīčām” pārbāzti. Un spēj pa ceļam no Rīgas uz mājām kaut tonnu rītdienas darbam vajadzīgu materiālu līdzi paņemt.”
Tā rakstīju pirms diviem gadiem, kad konkursā “Latvijas Gada auto” pirmo reizi tā vēsturē sabrauca veseli četri šīs savdabīgās auto grupas pārstāvji. Sabrauca un piesaistīja daudz redzējušās un izmēģinājušās žūrijas uzmanību. Jo ir atšķirīgi no pierastā. Jo ir nepārspējami universāli. Praktiski. Ja es dzīvotu Dundagā, Tirzā vai kaut kur starp Viesīti un Neretu, man būtu pikaps. Vēlams, jauns…
Izmaiņas tirgū nelielas
Kas tad divos gados mainījies pikapu konkurencē? Jau tūlīt pēc konkursa klāt nāca “VW Amarok” jaunā versija. Vienīgā, kurai “eiropaleti” (120×80 cm) var kravas kastē ielikt arī šķērsām, starp pakaļējo riteņu arkām. Pārējiem tur ietilpst tikai 108 – 113 cm. Šī priekšrocība gan nav izrādījusies tirgū izšķiroša. Līderis joprojām ir “Toyota”. Ar gandrīz nemainīgiem pārdošanas apjomiem. Segments kopumā audzis, pateicoties “Nissan Navara” un nedaudz mazākajam “Mitsubishi L200”. Starp citu – “L200” guvis panākumus šī gada pirmajā pusē, uzvarot VAS “Latvijas valsts meži” iepirkumā.
Izvēle – visai subjektīva
Būtisku atšķirību ne pamata tehniskajos rādītājos, ne starta cenās visā sešniekā nav. Neko jaunu nepiedāvā arī jaunpienācēji, ar kuriem man pagājušajā nedēļā bija iespēja nobraukt vairākus simtus kilometru.
“Alaskan”, bez šaubām, ir “Navara” radinieks. Gan interjerā, kurš “Nissan” ikdienas lietotājam kļūst savējais jau pēc pavisam īsa adaptācijas laika, gan pilnpiedziņas pakāpēs (2, 4H, 4L) un diferenciālu piespiedu bloķēšanas iespējās (nav saslēdzams tikai priekšējais, bet to jau kādu laiku nepiedāvā neviens). Atšķiras izskats, tā noskaņa, kuras vērtēšana ir galēji subjektīvs pasākums. Man, piemēram, vairāki eksterjera elementi šķiet pārāk modīgi, ārišķīgi un darba zirga iejūgam ne gluži piemēroti.
Mežam un darbam no skata piemērotāks man liekas “Isuzu”. Dāmai, kuru gan ar vienu, gan otru drusku Rīgā pavizinu, viedoklis cits. “Renault” esot foršs! Tāds jau laikam arī ir bijis “Renault”/”Nissan” alianses dizaineru mērķis – radīt navaras šarmantāku alternatīvu. Visā citā ļoti līdzīgu, mazliet dārgāku. Gaita uz asfalta – klusa kā augstākās klases limuzīnā. Ja vien šoseja nav salāpīta. Bet par to atsevišķs stāsts.
Dinamika – izcila. Vadāmība apmierinoša visos apstākļos. Uz grants – izcila. Kā rallija laikos! Pat vilkmes kontrole nav jāizslēdz, jo asistē tā rāmi, gandrīz nejūtami. Degvielas patēriņš pat pilsētas burzmā paliek zem 10 l/100 km. Tālākā ceļā nokrītas līdz ražotāja solītajiem 6 – 7 litriem. Savs ieguldījums šajā taupīgumā neapšaubāmi ir kravas kastes pārsegam, kas aerodinamiku krietni uzlabo. Labs auto.
Jaunpienācēja raduraksti
“D-max” sliktāks? Tā neteiktu. Citāds gan. Pirmkārt jau radurakstos. Nevienam nav jāskaidro, kas ir “Nissan”. Vai “Renault”. Bet “Isuzu”? Kas tas tāds? Pat nozares profesionālim jāver vaļā kādi uzziņas raksti. Tīrasiņu japānis. Vairāk dzinēju, nevis automobiļu ražotājs. Ha – iespējams, ka “D-max” pat ir “Alaskan” radinieks, jo “Isuzu” dīzeļdzinējus izmanto arī “Renault”/”Nissan” alianse (arī “Ford”). “Isuzu” ir “Suzuki” un “Subaru” brālēns, daļēji piederošs arī “General Motors” kompānijai. Vārdu sakot – pasaules pilsonis. Vairāk aziāts un amerikānis nekā eiropietis.
Šajā sakarā par vienu no “D-max” testa pārsteigumiem. Kā allaž tādos tiek meklēts, kā ieslēgt un “nomest pa nullēm” degvielas patēriņa rādītājus. Tas izrādās vienkārši – bez kādām skārienjutīgām izvirtībām, ar podziņu stiklu tīrītāja sviras galā. OK. Bet pēc brīža – velns, ko šis tur rāda! Seši litri pilsētā… bet uz Jūrmalas šosejas uzkāpj līdz 13… Kas par pekstiņiem? Tikai brilles uzlicis, salasu mazos burtiņus pie patēriņa skaitļiem. Km/l… Kā īstam jeņķim (miles per gallon), kurš Eiropai ne sevišķi veiksmīgi pielāgojies. Atzīšos – kaut ko tādu šaipus okeānam redzu pirmo reizi. Un mācos adaptēt pierastajam. Jādala ar šo rādījumu 100, tad no 13 iznāks septiņi ar pusi. Un tā tālāk.
“D-max” apetīte nav lielāka kā “Alaskan” (lai gan kaste nenosegta). Motora jauda nedaudz mazāka kā sparingpartnerim, bet pilnīgi pietiekama pat ne gluži lojālām draiskulībām. Mazliet varbūt šis rūcienā skaļāks. Bet arī labs. Dažbrīd pat šķiet tā kā labāks…
Collas un kilogrami
Te nonākam atpakaļ uz tā salāpītā Latvijas asfalta. Visi pikapi (pastiprinātas izturības, tātad smagas piekares) pa to brauc ievērojami sliktāk nekā parasti hečbeki, sedani, arī krosoveri. Krata, inercē nopurinās vēl pēc bedres. Visi. Tomēr cits vairāk, cits mazāk, lai gan konstruktīvā uzbūve tiem – kā jau teikts – visai līdzīga. To ievērojām jau toreiz, “Gada auto” lielajā testā. Un konstatējām – atšķirības gaitā rada riteņu izvēle. Šis tests šo secinājumu apstiprina. Mēģinātā “Alaskan” riteņi ir izvēlētajam vizuālajam tēlam atbilstoši lieli, vareni. Skaisti? Jautājuma zīmi šeit lieku, jo skaistums man šķiet apšaubāms, ja upurē praktiskumu. Šādi 18 collu riteņi ar lielas kravnesības apvidus riepām neizbēgami ir smagi. Smagāki par “D-max” izvēlētajiem nedaudz mazākajiem diskiem, kuri apauti vidēja svara krosoveriem paredzētās (“Dunlop Grandtrek P20”) riepās. Neatsperota masa “Renault” versijā ievērojami lielāka. Un reakcija uz nelīdzenumiem nepatīkamāka. Lai gan dziļi mežā vai smagi piekrauts šis laikam brauktu labāk un drošāk par vairāk asfaltam piemēroti apauto “isuzu”.
Morāle un recepte? Izvēlies riteņus rūpīgi. Ne tikai vizuāli skaistus, bet savām konkrētajām vajadzībām atbilstošus. Padoms attiecināms uz visu kategoriju automobiļiem. Uz pikapiem – jo sevišķi. Te atšķirības riteņu svarā var būt ļoti lielas, sasniegt un pārsniegt pat piecus kilogramus. Galvenokārt disku dēļ. Informatīvais materiāls šajā jomā trūcīgs. Diska svaru bieži vien nezina (vai negrib izpaust) pat pats pārdevējs. Nāksies tev šo skaisto preci svērt pašam. Esmu to darījis. Un bijis nejauki pārsteigts, kad tikai collu lielāks “vieglmetāla” skaistulis izrādījies pāris kilo smagāks par bāzes komplektācijas “bleķinieku”.
Nedaudz var palīdzēt arī internets. Aptuvenus riteņa izmēru izmaiņu seku datus dod, piemēram, portāls www.rimsntires.com. Paskatieties. Būs gluži vai šokējoši. Un varbūt vedīs pie kāda loģiska lēmuma. Alternatīvas riteņu izmēros piedāvā gandrīz visi pikapi. Sevišķi plašas – tirgus līderis “Hilux” un lētākais no visiem – “Ranger”.
Ņem. Ja nepatiks…
Ņem! Nav tik svarīgi, kuru marku. Kā jau teicu, globālie koncerni tehnikā un tehnoloģijās tā saplūduši, sakrustojušies un saradojušies, ka, manuprāt, gluži vienalga, kādu marku izvēlēties (varat pagaidīt, piemēram, līdz Rīgā ieradīsies “Mercedes” pikaps, uz “Nissan” bāzes būvēts…). Var droši ļauties vizuālām vai pat gluži intuitīvām simpātijām. Var pirkt pie dīlera, kura pēcpārdošanas serviss agrākā sadarbībā pārbaudīts. Iegūsiet rīku, kura darbaspējas ir unikālas, kuram nieks ir aizputināts vai dubļu ceļš. Vien pilsētā parkoties būs mazliet grūtāk nekā ar mazākajiem. Bet pieradīsiet. Un kameras (tādas nu jau ir visiem) palīdzēs.
Ja nepatiks? Viegli pārdosiet. Par šīs tehnikas uzticamību spilgti liecina otrreizējās pārdošanas cenas. Nav citu grupu auto, par kuriem pēc divu un pat trīssimt tūkstošu nobraukuma vēl prasītu un dabūtu 10 000 eiro.
