Māris Zanders: Pieaudzis ar valdības darbu neapmierināto īpatsvars. Premjers sola laboties 8
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
SKDS apgalvo, ka 2021. gada janvārī, salīdzinot ar 2020. gada decembri, valdības darba vērtējums ir pasliktinājies, par ko, piemēram, liecinot tas, ka ar valdības darbu pilnībā neapmierināto īpatsvars esot pieaudzis no 27 līdz 37 procentiem.
No vienas puses, šāda ziņa nepārsteidz, turklāt ne tikai amatpersonu patiešām pieļauto kļūdu dēļ.
Arī cilvēki, kuru materiālais stāvoklis nav pasliktinājies vai kuru dzīvi ierobežojumi ietekmē samērā maz, diez vai paudīs atbalstu varas lēmumiem, ja viņus – tieši tāpat kā finansiāli apdraudētākus līdzpilsoņus – nomāc neziņa par to, kad epidemioloģiskie riski samazināsies. Ja es esmu emocionāli noguris, mani, visticamāk, kaitina viss.
Pandēmija un politika kā domāšanu ietekmējoši faktori cieši savijas.
Piemēram, ja cilvēkam ir dziļa nepatika pret varā esošajiem, tad viņš kaut tāpēc vien publiskajā telpā apšaubīs Covid-19 pastāvēšanu, jo cilvēkam pašam var likties, ka, Covid-19 neapšaubot, viņš kaut kā piekrīt arī valdības lēmumiem. Loģikas šādā konstrukcijā nav nekādas, bet kurš teica, ka mums jādomā loģiski.
No otras puses, nav arī tā, ka, kamēr pandēmija nerimstas, politiķi ir nolemti zemiem reitingiem.
Piemēram, Lielbritānijas valdības popularitātes līmenis piedzīvoja kritumu 2020. gada pirmajā pusē, kad tās lēmumi Covid-19 kontekstā bija juceklīgi, savukārt gada beigās, kad sākās aktīva iedzīvotāju vakcinēšana, atbalsts palielinājās.
Citiem vārdiem sakot, ja vien netiks pieļautas jaunas kļūdas, Borisa Džonsona kabinets uzticības krīzi pārvarēs, par spīti visnotaļ skarbiem “lokdauniem”. Līdzīga situācija ir Francijas prezidentam Emanuelam Makronam – ierobežojumi pamatīgi, tomēr vismaz daļa sabiedrības uzskata, ka valdība saprot, ko dara.
Pats premjers atzīst, ka kritiskais novērtējums ir pamatots. Tas jau ir labi, tomēr Krišjāņa Kariņa teiktais rada bažas, vai viņš kritikas iemeslus ir pareizi, kā saka, nolasījis.
Ja par tādu uzskata pretrunas ministru publiskajos paziņojumos, piekrītu, jo tas tiešām kaitina. Ja premjers min to, ka pārāk lēni ir pieņemti ierobežojumi, kas savukārt rezultējies ar augstu saslimstības līmeni, tad es nebūtu tik pārliecināts, ka daudz ir to, kuri vēlējās agrīnākus un stingrākus drošības pasākumus.
Paši varas pārstāvji sabiedrībā pagājušā gada vasaras mēnešos radīja ilūziju par krīzes pārvarēšanu, un es neredzu loģiku apgalvojumā, ka šādi noskaņota sabiedrība kaut kā vienlaicīgi prasītu stingrākus ierobežojumus.
Manuprāt, iemesli bija un ir citi, tomēr negribētu atkārtoties, tos uzskaitot, – svarīgāk saprast, kas notiek tālāk. Īsti nesaprotu, kādēļ tādas cerības premjers liek uz to, ka spriešana par Covid-19 valdības sēdēs būs atklāta.
Varu minēt daudzas demokrātiskās valstis, kur šādu atklātu sēžu nav, bet tas nepasliktina lēmumu kvalitāti. Lēmumu pieņemšanas forma, protams, ietekmē arī to saturu, tomēr tā nav izšķiroša.
Citiem vārdiem sakot, mani sevišķi neinteresē, kādā formātā notiek valdības sēdes, toties es vēlētos zināt, ko lēmumu pieņēmēji domā par šādu attīstības scenāriju 2021. gadā.
Mēs varam meklēt vainīgos – Latvijā un pasaulē, bet ir skaidrs, ka koronavīrusam parādīsies arvien jaunas mutācijas. Tostarp nejaukas, tostarp tādas, kas pazemina pašreizējo vakcīnu efektivitāti.
Ja pareizi saprotu, tad tieši tādēļ, piemēram, briti uzsvaru liek ne tik daudz uz krīzes mikromenedžēšanu, bet uz šādu mutāciju strauju izķeršanu.
Tēlaini izsakoties, resursi ir jāvelta nevis strīdiem par atsevišķu nozaru regulēšanu, bet bīstamo mutāciju ātru identificēšanu un kontaktpersonu noskaidrošanu tieši šo mutāciju gadījumos.
Vakcīnu ražotāji apgalvo – lai izgatavotu mutācijām piemērotākas vakcīnas, viņiem nepieciešami viens līdz trīs mēneši. Tas patiesībā nav daudz, bet vajadzētu šādu “pielabotu” vakcīnu nepieciešamības situācijai laikus sagatavoties.
Ļoti apšaubāms, vai kāda valsts sasniegs tādu epidemioloģisko situāciju, kurā varēs uzskatīt, ka tā ir ne tikai uzlabojusies, bet arī vairs nepasliktināsies. Globālajā pasaulē tas nav iespējams, par ko, starp citu, pārliecinās pat Jaunzēlande.
Ieilgstoša krīze arī nozīmē, ka jākoncentrējas bīstamāko situāciju kontrolei, nekašķējoties, kā saka, par visu ar visiem.
