Vai jāpaplašina premjera pilnvaras? “LA” aptaujā politikas ekspertus 1
Latvijas Politiski represēto apvienības priekšsēdētājs Gunārs Resnais mudina paplašināt Ministru prezidenta pilnvaras, lai atbrīvotu gan pašu premjeru, gan partijas no iekšējām nesaskaņām.
Ojārs Skudra, Latvijas Universitātes Komunikācijas studiju nodaļas profesors: “Acīmredzot lēnām rodas vajadzība pēc operatīvāka, ātrāka un rezultatīvāka Ministru kabineta (MK) darba, tomēr G. Resnā priekšlikums ir pārāk nekonkrēts. Bijušā prezidenta Bērziņa laikā izstrādāja priekšlikumu par konstruktīvās neuzticības balsojumu, kas paredzēja, ka premjeram ir tiesības izvirzīt jautājumu par uzticību parlamentā, ja viņš jūt, ka vairākumā vai koalīcijā ir nesaprašanās. Taču tādā gadījumā vienlaikus jāizvirza arī alternatīvais premjera kandidāts, kas nozīmē, ka esošajam premjeram nesaņemot uzticību, amatā uzreiz stājas otrs kandidāts. Kā zināms, ideja nomira. Uzskatu, ka MK efektivitāti visnotaļ palielinātu premjera tiesības atbrīvot kādu no ministriem un iecelt jaunu, sev vēlamu ministru. Otra iespēja ir likvidēt koalīcijas padomi, tās vietā slēdzot apjomīgu koalīcijas līgumu – kā Vācijā. Tādējādi premjers iegūtu tiesības noteikt, kā kabinetam jāstrādā, lai sasniegtu koalīcijas līgumā izvirzītos mērķus.”
Juris Bojārs, Latvijas Universitātes Starptautisko un Eiropas tiesību zinātņu katedras profesors: “Grūti saprast, kādā virzienā un kā G. Resnais vēlas paplašināt premjera pilnvaras, bet kopumā es to sauktu par utopiju. Partijas kopš Senās Grieķijas laikiem vienmēr ir cīnījušās par varu – tas ir normāli, bet tam visam jāpaliek tādos rāmjos, lai tas nekaitētu valstij. Pirms idejas piedāvāšanas tā ir kārtīgi jāapdomā. Vairums nemaz nav pietiekami izmantojuši jau esošo varu, lai enerģiski rīkotos.”
Ivars Ījabs, Latvijas Universitātes Politikas zinātnes nodaļas profesors: “Vēl prezidenta Bērziņa laikos runāja par premjera pilnvaru jautājumu, lai stiprinātu izpildvaras vadītāja lomu. Tas bija konstruktīvais neuzticības balsojums, kas būtu nepārprotams solis uz premjera pozīciju stiprināšanu. Tādā gadījumā premjeru varētu nomainīt tikai tad, ja parlamentā jau būtu izvirzīts jauns kandidāts, bet, kā zinām, tas nemaz tik ātri nenotiek. Domāju, ka ideja ir apspriešanas vērta, jo pie pašreizējās iekārtas premjers ir kā partiju interešu moderators, kurš savāc partijas kopā un pastāsta, ko grib vieni un ko grib otri. Kā to mainīt? Pirmkārt, premjeram varētu ļaut pašam aicināt ministrus, ar kuriem viņš gribētu strādāt. Ne tā kā šobrīd, kad partijas liek premjeram pieņemt jebkuru savu kandidātu. Tā būtu iespēja izveidot savu, nevis partiju kabinetu. Protams, ka Saeima nebūtu ieinteresēta palielināt premjera funkcijas, tāpēc arī nekas uz priekšu nekustas. Jautājums: vai gribam kaut ko mainīt tiesību aktos, tostarp Satversmē, un vai gribam spēcīgāku, autoritārāku premjeru? Tajā ziņā Kučinskis, kaut viņš nav nekāds tautas tribūns, ir diezgan efektīvs, jo ar savu rīcības plānu viņš panācis, ka ar viņu rēķinās.”
Ilga Kreituse, Rīgas Stradiņa universitātes Politikas zinātnes katedras vadītāja: “Neko nevar paplašināt, kamēr neveic izmaiņas Satversmē. Nākot ar šādām iniciatīvām, vienmēr jāizvērtē visas puses. Šā brīža parlamentārajā sistēmā, nemainot vēlēšanu kārtību un sistēmu, jebkuru pilnvaru paplašināšana iziet ārpus Satversmes. Cilvēki grib tikai labu, bet nekad neizanalizē, uz ko balstās valsts. Esmu aizstāvējusi vairākas idejas, kas skāra izmaiņas Satversmē, bet tam nepieciešama Saeimas griba. Uzskatu, ka šobrīd Saeimā dabūt cauri premjera pilnvaru paplašināšanu nav iespējams, jo mums nav koalīcija, bet gan politiska vienošanās turēties kopā un palikt, kur esam. Ja tomēr nonāk līdz pilnvaru paplašināšanai, tad es to neatbalstītu, jo šobrīd ir daudz pilnvaru, kuras ministri un premjers var izmantot iekšējās politiskās cīņās, ne valstiskās interesēs.”
