Ilze Kuzmina: Premjers bez burvju zižļa, bet ar Dieva vārdu kabatā 2
“Ja man kabatā būtu burvju zizlis, nevis pildspalva…”, “Ja Dievs dos, budžets pildīsies”, “Jā, mēs bijām iepriekšējā valdībā, bet mēs neko nezinājām par 2019. gada valsts budžeta projektu, ko tā gatavoja”. Šādas frāzes izskanēja no “Jaunās Vienotības” politiķiem pagājušajā nedēļā, kad viņi tikās ar Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības pārstāvjiem un skaidroja, kāpēc nebūs iespējams jau šogad paaugstināt skolotāju algas atbilstoši pedagogu algu celšanas grafikam.
Izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska (Jaunā konservatīvā partija) šajā izrādē pat palika ēnā. Galvenie “aktieri” bija premjers Krišjānis Kariņš un finanšu ministrs Jānis Reirs. Nozīmīgu otrā plāna lomu spēlēja tagadējais Saeimas Izglītības un zinātnes komisijas priekšsēdētājs, iepriekšējās valdības ekonomikas ministrs un Ministru prezidenta biedrs Arvils Ašeradens.
Pirmie divi runāja kā nule politikā ienākuši ļaudis: iepriekšējā valdība šā gada naudu jau iztērējusi, naudas algu pielikumam skolotājiem nav un nebūs. Tikai Ašeradens atzinās, ka Māra Kučinska valdībā bijis gan, tomēr par valsts budžeta projektu neko nav zinājis.
Jāatgādina, ka Reirs arī bija iepriekšējā valdībā, turklāt pēdējos mēnešus pildīja izglītības un zinātnes ministra pienākumus.
Viņam būtu vajadzējis parūpēties, lai nauda skolotāju algām valsts budžeta projektā tiek ierēķināta. Kopumā Kučinska valdībā bija pat pieci “Vienotības” ministri – trešdaļa no visas valdības. Vai tiešām skolotājiem un arī citiem valsts iedzīvotājiem būtu jātic, ka “Vienotības” politiķi nezināja, kāds valsts budžeta projekts top? Un, ja tiešām nezināja, tad var jautāt, kāpēc viņi bija tādā neziņā: vai tāpēc, ka pavirši pildīja savus ministra pienākumus, vai arī tāpēc, ka citi valdības locekļi no viņiem veiksmīgi kādu iemeslu dēļ slēpa informāciju par valsts naudas sadali? Lai kurš arī būtu iemesls šai nezināšanai, jāsecina, ka “Jaunās Vienotības” vēlētājiem ir pamatots iemesls just vilšanos. Savukārt, ja naudas trūkums “Vienotības” ministriem tomēr bija zināms, apstiprinās aizdomas, ka pedagogu algu celšanas grafiku iepriekšējā valdība pieņēma, labi zinot, ka tas nebūs izpildāms. Bet, zvejojot balsis, jau visi līdzekļi noder.
Varētu jau atstāt pagātni pagātnē un raudzīties nākotnē, cerot, ka jaunajā valdībā “Jaunās Vienotības” politiķi labosies un strādās atbildīgāk. Diemžēl viņu izteikumi sarunā ar skolotāju pārstāvjiem par to neliecina. Kariņš faktiski atklāja, ka neko nevar izdarīt, jo viņam, lūk, neesot burvju zižļa.
Varbūt premjeram jādodas uz Londonu, jāmeklē Kingkrosas stacijā perons 9 un trīs ceturtdaļas un jāmēģina iekļūt Harija Potera pasaulē?
Tur varēs vadīt valsti ar zižļu palīdzību. Bet varbūt tomēr ne, jo mūsu ezoteriski noskaņotajam premjeram ir vēl kāds salmiņš, pie kā ķerties – pats Dievs. “Ja Dievs dos, budžets pildīsies,” K. Kariņš sacīja. Vai tiešām, ja budžets nepildīsies, premjers neprasīs uzņemties atbildību savam partijas biedram Jānim Reiram, bet sāks biežāk piestaigāt uz baznīcu?
J. Reirs nav tik daiļrunīgs, viņš pie augstākiem spēkiem nevērsās. Tā vietā viņš skolotājiem pastāstīja bēdu stāstus no sava pieredzes labklājības ministra krēslā: par bērnunamu bērniem u. tml. Sak, citiem iet vēl grūtāk, negaudieties nu.
Dažbrīd šķita, ka abi valdības kungi spļaus ārā Krievijas premjera Medvedeva bēdīgi slaveno frāzi: “Naudas nav, bet jūs turieties!”
Tiktāl nenonāca, tomēr neradās arī pārliecība, ka šie nu būs tie valsts vadītāji, kas spēs vismaz nākamos valsts budžetus veidot tā, lai nenāktos pievilt skolotājus un citu profesiju pārstāvjus. Kaut Kariņš solīja, ka, veidojot 2020. gada valsts budžetu, tikšot atrasts risinājums.
Ja jau naudas nav, vai tas nozīmē, ka arī ministriem un deputātiem algas pielikumu nebūs, vaicāja skolotāji. Nē, likums prasot šīm amatpersonām algas celt, ja paaugstinās vidējā alga valstī, un par politiskajām personām, veidojot valsts budžetu gan nav aizmirsts, atzina Reirs. Te nu redzam, ka bezkompromisa tiesiskums nenozīmē bezkompromisa taisnīgumu.
