Antonevičs: Lielbritānijas premjerministre uz tanka 6
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kad kļuva zināms, ka amatu zaudēs britu premjers Boriss Džonsons, par šo faktu visvairāk apbēdināti bija ukraiņi. Ne jau tāpēc, ka Lielbritānija tagad pēkšņi varētu pagriezties pret viņiem ar muguru vai uzsākt kādu savdabīgu saspēli Makrona – Šolca stilā, no sērijas “ļausim Putinam saglabāt seju”.
Jau iepriekš bija skaidrs, ka nekādas būtiskas izmaiņas britu ārpolitikā nav gaidāmas, lai kurš arī kļūtu par jauno premjerministru. Tomēr Borisa Džonsona tēlam ukraiņu skatījumā ir īpaša loma, ko varbūt varētu salīdzināt ar to, kāda bija ASV prezidentam Ronaldam Reiganam austrumeiropiešu acīs kā principiālajam “ļaunuma impērijas” (tā viņš nodēvēja Padomju Savienību) pretiniekam.
Jaunās “ļaunuma impērijas” – Krievijas – principiālais pretinieks iepriekšējos mēnešos bija Džonsons, ko viņš demonstrēja gan vārdos, gan darbos.
Varētu iebilst, ka arī ASV taču ir sniegušas lielu atbalstu Ukrainai. Taču tur nav piemirsuši, ka kritiskākajā brīdī – kara pirmajās dienās – amerikāņi piedāvāja prezidentam Volodimiram Zelenskim palīdzēt pamest Kijivu, lai dotos uz kādu drošāku patvērumu, ko varēja tulkot arī kā neticību, ka Ukraina tiešām spēj pretoties Krievijai.
“Man vajag ieročus, nevis bēgšanas plānu,” 25. februārī, kā ziņoja informācijas aģentūra “Associated Press”, esot atbildējis Zelenskis. Bet tieši tāpēc šobrīd Ukrainā ir populāras idejas nosaukt pilsētu ielas Borisa Džonsona, nevis Džo Baidena vārdā.
Diezgan sarežģītais jaunā Konservatīvās partijas līdera un automātiski arī jaunā premjera izraudzīšanās process šonedēļ beidzās, un iznākums neliek vilties ne ukraiņiem, ne baltiešiem.
Līdzšinējā ārlietu ministre Liza Trasa varbūt pagaidām nav tik spilgta politiķe kā Džonsons, tomēr vismaz attiecībās pret Krieviju viņa vienmēr ir bijusi izlēmīga un stingra. Kāda zīmīga epizode.
2021. gada novembrī L. Trasa apmeklēja Baltijas valstis, tostarp Igauniju, kur NATO paplašinātās kaujas grupas ietvaros uzturējās britu karavīri. Vēlāk medijos parādījās foto un video, kur ārlietu ministre redzama uz tanka.
Apvienojumā ar tolaik izteikto brīdinājumu Krievijai, ka iebrukums Ukrainā būs “stratēģiska kļūda”, tas izskatījās diezgan iespaidīgi un nekavējoties tika nikni un derdzīgi apspēlēts Kremļa propagandā.
Savukārt Lielbritānijā uzmanība tika pievērsta kādai citai detaļai – foto ar Lizu Trasu tankā ļoti atgādināja kādu citu attēlu.
Tieši tāpat 1986. gadā Rietumvācijā bija nofotografējusies tā laika britu premjerministre Mārgareta Tečere.
Vai briti ir tikuši pie jaunas Dzelzs lēdijas? To varēs secināt pēc laika. “In Liz, We Truss” – ar šādu vārdu spēli tviterī uz jaunumiem par nākamo britu valdības vadītāju reaģēja Ukrainas parlamenta deputāts, Krimas tatārs Rustams Umerovs.
Atsauce uz slaveno amerikāņu devīzi “In God We Trust” (“Mēs ticam Dievam”). Bet Ukrainai šobrīd tiešām ir svarīgi, lai Rietumos veidojas un nostiprinās viedoklis, ka karam ir jābeidzas nevis ar kaut kādu šaubīgu pamieru, bet Ukrainas uzvaru, kas nozīmē arī Krimas atgūšanu.
Neviena no rietumvalstīm to pagaidām nav tieši paudusi, bet, ja tas notiks, tad vislielākā iespēja, ka vispirms tā būs tieši Lielbritānija.
Savukārt uz ko noteikti nevajadzētu cerēt, tās ir starptautiskās organizācijas. Divas no tām, šķiet, pat uzsākušas tādu kā neformālu sacensību, kura ar savām aktivitātēm izskatīsies nožēlojamāk – ANO un “Amnesty International”.
Otrās darbību Ukrainas kara laikā jau varētu pielīdzināt kaitniecībai, kad tā sāka pārmest ukraiņiem, ka tie nepareizi aizstāvoties pret Krieviju, jo izvietojot savus spēkus apdzīvotu vietu tuvumā, tādēļ ciešot civiliedzīvotāji.
Pēc šiem gan no ētiskā, gan militārā viedokļa absurdajiem pārmetumiem organizāciju pameta vairāki zināmi tās pārstāvji, piemēram, viens no dibinātājiem zviedrs Pērs Vestbergs. Taču nekādu problēmu turpināt savu karjeru “Amnesty International” nav bijis Eiropas reģionālajam direktoram Nilam Muižniekam – savulaik integrācijas ministram Latvijas valdībā.
Ja runā par ANO un tās struktūrām, tad te drīzāk ir runa nevis par kaitniecību, bet bezjēdzību, nespējot septiņos kara mēnešos neko būtisku ietekmēt (Ukrainas labības eksporta vienošanās drīzāk vērtējama kā Turcijas prezidenta Redžepa Tajipa Erdogana noorganizēts darījums).
Par šīs organizācijas nozīmi mūsdienās kaut ko liecina arī Latvijas Ārlietu ministrijas nesen izplatītā informācija, ka ANO Cilvēktiesību komiteja esot centusies apturēt pieminekļa nojaukšanu Pārdaugavā, taču šis aicinājums esot pienācis par vēlu, kad okupeklis jau bija nogāzies.
Varētu, protams, spriest par to, kādas intereses šajā gadījumā apkalpo organizācija, taču tam pat nav īpašas nozīmes, jo ietekmēt tā tāpat vairs neko nespēj.
