“Preeklampsijas dēļ piedzīvoju priekšlaicīgas dzemdības!” Mammas spēka stāsts, gaidot ceturto bērniņu 0
Trīs lieliski dēli, atbalstošs vīrs, interesants darbs un tad ziņa, ka ceturtais gaidāmais mazulītis ir meitiņa. Vai ko vairāk var vēlēties? Tāda bija Jeļenas dzīve pirms 4,5 gadiem, kad viņa gaidīja savu meitiņu Darju.
Bezgala laimīga viņa gatavojusies mājdzemdībām, tomēr viss izvērtās citādi.
Šobrīd sieviete atzīst – jau toreiz zemapziņā ir bijuši nelieli šaubu brīži, kas likuši pamatu satraukumam. Te Jeļena bažījusies, vai ar asinsspiedienu viss ir kārtībā, te – vai analīzes ir labas.
Otrajā grūtniecības pusē Jeļenai sāka strauji augt asinsspiediens, tomēr viņa bijusi pozitīvi noskaņota – mēģināja atpūsties, iet uz masāžu, apzinīgi lietot izrakstītās zāles. Tomēr preeklampsija jau bija sākusies un to apturēt nebija iespējams.
Jeļena sagaidījusi grūtniecības 32 nedēļas, kas bijusi kā robežšķirtne, ka ar bērnu jau viss varētu būt kārtībā. Asinsspiediens bija uzkāpis jau pie 200 mm/ Hg, taču Jeļena nejutās tik slikti, kā to rādīja visi pārbaužu rezultāti.
Smagais lēmums
“Es jutos labi, bet kādā brīdī ar ārsti mēs sapratām, ka man ir jādodas uz slimnīcu. Ar zālēm spiedienu es varēju samazināt vien līdz 180 mm/ Hg. Slimnīcā kopā ar ārstiem mēs meklējām alternatīvas – dabūjām cita veida zāles no Igaunijas, taču arī tas nepalīdzēja, vien nedaudz apturēja slimības progresu. Es cerēju, ka slimnīcā mums izdosies nedaudz paildzināt grūtniecību, jo neviens taču negrib, ka tā apraujas pie 32 nedēļām.
Dakteri nāca mani pārliecināt, lai es piekrītu ķeizaram.
Vienu reizi es rakstiski atteicos, jo es nejutos tik slikti, kā to rādīja analīzes. Tomēr šis smagais lēmums par došanos uz ķeizargrieziena operāciju man bija jāpieņem,” atzīst Jeļena.
Labā pašsajūta un vēlme paildzināt meitiņas nobriešanu vēderā ir vilcinājusi viņu no straujas lēmuma pieņemšanas. Tomēr pēc dažām dienām ārsti ar savu pieredzi Jeļenai skaidrojuši – no preeklampsijas līdz eklampsijai ir viens solis, un tāds stāvoklis jau var būt ar nopietnākām sekām. Nepilnās 33 grūtniecības nedēļās Jeļena lēmusi par labu ķeizargriezienam.
Slimnīcā pat nejautāja, kā es jūtos
Kolīdz pirms laika piedzimst bērniņš, mammas no šī stāsta tiek izsvītrotas – tādas ir Jeļenas sajūtas, atceroties pēcdzemdību laiku. Darja nāca pasaulē teju 1,5 kilogramu smaga bez liekiem sarežģījumiem, tomēr Jeļena izjutusi lielu trauksmi. Lai arī meitiņas svars bijis stabils, 32 nedēļās tas varēja būt lielāks. Tas norādījis uz to, ka mazulītis tomēr ir izjutis kādu diskomfortu.
“Dzemdībās visvairāk man palīdzēja, ka vīrs bija kopā ar mums. Pēc piedzimšanas meitiņu man parādīja un aiznesa prom. Lai arī ārsti uzreiz nevar solīt neko par bērnu veselību, jo jāveic pārbaudes, manī ienāca neliels miers, ka bērnam globāli viss ir labi, ” atceras sieviete.
“Tomēr, tagad atceroties, es saprotu, ka pēc dzemdībām ar mani neviens pat neaprunājās.
Neviens nepajautāja, kā jūtos es. Neviens nepateica, ka viss būs labi, lai arī kas tālāk notiktu. Cilvēcīga ieklausīšanās, neitrāls atbalsts no malas, vienkārši saruna vai praktiski padomi par to, kur nopirkt vismazākās drēbītes vai autiņbiksītes, būtu ļoti nepieciešams šajā posmā. Tas taču nevarētu būt tik grūti – to nodrošināt?!
Medicīniskā aprūpe bērniem pie mums ir laba. Visi ir gatavi runāt par bērnu, bet ne par mammu, vismaz pirms četriem gadiem tā bija man,” atzīst Jeļena. “Māmiņas atbalstam paliek pašas ģimene, bet arī šeit nav tik vienkārši. Manam vīram tajā laikā bija trīs slodzes – darbs, mājās trīs dēli un slimnīcā sieva ar meitiņu.”
Labākais atbalsts – citas māmiņas
Māmiņas, kas ir piedzīvojušas priekšlaicīga dzemdības, sākumā visas ir kā sastingušas. Jeļena atceras, kāda pati bijusi un pēc tam ātri atpazinusi uz nodaļu atvestās jaunās māmiņas. “Mums visām sākumā ir tāds stiklains skatiens. Mēs neko neredzam, nedzirdam, mēs knapi elpojam. Darbojamies kā roboti – darām tikai to, kas ir vajadzīgs. Ar laiku mēs pamazām atslābstam, bet tas notiek ļoti lēni.”
Jeļenai palicis atmiņā, kā viņa ar sparu nodevusies meitiņas barošanas organizēšanai – kā slaukusi pienu, kā cēlusies pa naktīm, lai nodrošinātu vajadzīgo daudzumu. “Tas man palīdzēja nesabrukt. Man bija kāds pienākums, ko es kā robots veicu,” atceras sieviete.
Dzemdību nodaļā, kur mazulīte piedzimusi, Jeļenai vislielāko atbalstu ir sniegusi kāda cita māmiņa, kura tur atradusies ar savu jau otro priekšlaikus dzimušo mazulīti. Viņa ir izskaidrojusi Jeļenai to, kas ir gaidāms šeit, kā notiks abu pārvešana uz Bērnu slimnīcu un ko sagaidīt tur.
“Viņa man pastāstīja tik vienkāršas lietas, kas manī uzreiz iedvesa mieru, es zināju kas notiks tālāk. Nebiju pat iedomājusies, ka man pēc dzemdībām vienai ar savu milzīgo čemodānu būs jābrauc ar taksi uz Bērnu slimnīcu, kamēr bērns brauks atsevišķi ar speciālo transportu. Bet tas, ka es to laikus zināju, man palīdzēja noskaņoties un tam sagatavoties,” atceras Jeļena.
Cerību stariņus meklējot
Pēc piecām dzemdību nodaļā pavadītām dienām, Jeļena ar meitiņu pārbraukušas uz Bērnu slimnīcu un viņa atkal tur satikusi māmiņu, kas deva padomus par to, ko gaidīt tālāk. Šī māmiņa arī pastāstījusi par iespēju palikt Vecāku mājā. Kā atzīst Jeļena, Vecāku māja ir viens no labākajiem Bērnu slimnīcas izgudrojumiem: “Pa dienu es biju kopā ar bērnu reanimācijas nodaļā. Meitiņa elpoja pati, tāpēc jau no sākuma es varēju viņu apkopt saviem spēkiem.
Es iemācījos mazo pabarot caur zondi, apmainīt pamperus un tamlīdzīgi.
Vēlāk jau es viņu daudz turēju sev uz krūtīm “ķengura metodē”. Pa nakti devos uz Vecāku māju atpūsties, lai gan es arī cēlos un slaucu pienu, lai varētu nodrošinātu meitiņai labāko,” stāsta Jeļena. Vēlāk abas nonākušas kopējā palātā un varējušas pavadīt visu laiku kopā.
Bērnu slimnīcā arī ir tapusi priekšlaikus dzimušo bērnu māmiņu WhatsApp grupa, kas ir aktīva vēl līdz šodienai. “Labākais atbalsts māmiņai ir cita māmiņa, kas piedzīvojusi kaut ko līdzīgu. Jā, katram ir sava sāpe, un problēmas ir dažādas, bet cerības un mierinājums mums vajadzīgs visām,” ir pārliecināta Jeļena.
Sieviete atzīst, ka mazos cerības stariņus šīs māmiņas meklējušas it visur:
“Reanimācijas nodaļā pie sienas ir saliktas fotogrāfijas ar bērniņiem, kas ir dzimuši priekšlaikus un tagad jau ir izauguši lieli.
Tas mums deva gaišāku skatu nākotnē. Tāpat, kad māmiņa, kas mani visu laiku atbalstīja un deva padomus, atveda savus priekšlaikus dzimušo jau 2,5 gadus veco bērniņu uz nodaļu, un mēs redzējām, ka bērnam viss ir kārtībā, tas mūs ielīksmoja, ka arī mums viss var būt labi!” atceras Jeļena.
Arī tagad, kad nemiers moka, Jeļenai palīdz, kad kāds jau pavisam pieaudzis pasaka, ka arī ir dzimis pirms laika. Ņūtons, Gēte, Darvins, Mocarts – tiek lēsts, ka visi šie gaišie prāti esot nākuši pasaulē priekšlaikus.
Laukā no apļa
Jeļena atzīst, ka nedaudz vieglāk ir kļuvis, kad meitiņai palicis pusgadiņš. Līdz tam laikam viņa bija ieciklējusies uz drūmajām domām un pārmērīgu sekošanu līdzi meitiņas svaram: “Es izlūdzos, lai mūs palaiž mājās, kad Darjai bija gandrīz mēnesītis – mani mājās taču gaidīja trīs bērni.
Mēs tikām mājās, viss it kā bija labi, bet man tāpat bija satraukums. Meitiņa bija ļoti maziņa. Es taču zināju, kāds parasti ir bērns pirmajos mēnešos – dēli man visi dzimuši tuvu 4 kilogramiem. Man bija grūti saprast un pieņemt to, ka meitiņa nevar augt tik strauji un svara ziņā panākt savus vienaudžus dažu mēnešu laikā.”
Jeļena atzīmē, ka sākumā viņai ir bijis grūti runāt ar citiem vecākiem par bērnu jautājumiem: “Jā, tas, ka kādam ir bērns, mūs it kā vieno, tomēr tas ir pavisam citādāk. Priekšlaikus dzimušu bērniņu mammas domā par citiem jautājumiem, mēs esam no citas planētas.”
Tomēr kā Dieva dāvana nākusi kāda māmiņa, kas Jeļenu izrāvusi no ieciklēšanās uz savas meitiņas piedzimšanas stāstu.
“Es visu laiku domāju, ka viņa taču ir tik maziņa, tik maziņa, ka viņai vajadzīga īpaša pieeja, bet šī māmiņa man teica: “Ļena, stop!
Paskaties, tev viss ir kārtībā! Mēs varam braukt uz jūru!”” Jaunās draudzenes mudināta sieviete spējusi paskatīties uz savu bērnu no malas, ievilkt elpu un sākt dzīvot mazāk trauksmaini.
Pavisam vieglāk kļuvis, kad meitiņai nosvinēts pirmais gadiņš. Uz gada jubileju vīrs arī aiznesis svarus no mājas, kas bijuši kā atgādinājums par stresa pilno laiko.
Brāļi ieguva vairāk nekā mazo māsu
“Es gatavojos mājdzemdībām, bet saņēmu pavisam citu stāstu, un tikai tagad es varu runāt par to,” klusi piebilst Jeļena. Darjas brāļi ir ieguvuši ne tikai mazo māsu, bet daudz plašāku skatījumu uz dzīvi – neatsveramu pieredzi, ko nozīmē ģimenē ne tikai maza bērna ienākšana, bet arī to, kā visiem kopā pārvarēt dzīves grūtības.
“Kad piedzima Darja, dēli ļoti gribēja man palīdzēt. Viņi ne tikai prot praktiski parūpēties par citiem, bet arī emocionāli atbalstīt. Mūsu ģimene ir kļuvusi vēl stiprāka un esam iemācījušies vēl vairāk cits citu novērtēt. Kad kādam ir problēmas, mēs visi sēžamies kopā un domājam, ko darīt. Katrs var sniegt atbalstu savā veidā,” stāsta sieviete. Kā smejas Jeļena, dēlu sievas būs viņai pateicīgas par to, kādas vērtības dēlos ir ieliktas.
Lieku reizi samīļot
Šodien Darja ir ģimenes mazais saules stariņš, bet Jeļena ar pilnu jaudu ir atgriezusies savā ikdienā. Kā saka sieviete pati, šobrīd viņa ir māte, sieva, māsa, meita, tante, draugs, krustmāte, kolēģe, profesionālis savā darbā, cilvēks, kurš dara labas lietas dzīvē un pa īstam bauda to.
Jeļena apzinās, ka priekšlaikus dzimušajiem bērniem veselība nav stiprā puse, bet šajos bērnos ir milzīga neatlaidība un cīņas spars.
Darja iet bērnu dārzā un šogad meitiņa ir uzsākusi arī deju nodarbības. Viņa ar prieku ne tikai piedalās grupas nodarbībās, bet arī katru dienu nāk mājās, uzģērbj savu dejošanas tērpu un stiepjas, veic vingrinājumus un jau spēj nosēsties špagatā pēc nepilnu divu mēnešu nodarbībām. “Viņi ir cīnītāji un viegli nepadodas,” pārliecināta ir Jeļena.
Atceroties meitiņas dzimšanu, Jeļena citām māmiņām, kas ir nonākušas līdzīgā situācijā vēlas sniegt mierinājumu: “Es arī ilgu laiku domāju, kad gan es varēšu priecāties par to, ka man ir bērns? Paies laiks, un būs viss labi. Tikai laiks. Viss pāries. Jā, ir dažādi stāsti, skumjāki par manējo, bet ir jāsāk dzīvot un jāatver sevi situācijai.
Notikt var viss kaut kas, var nākt smagas slimības, bet tas nenozīmē, ka jums nav jābauda bērns šeit un tagad. Jums ir dots tas mirklis, kad jums ir jābūt kopā. Bet to var saprast tikai ar laiku,” spriež Jeļena.
“Jā, arī mani reizēm māc atmiņas un domas, vai es varēju kaut ko darīt labāk, citādāk? Bet nav jēgas sevi šaustīt. Labāk lieku reizi samīļot bērnu!” aicina Jeļena.
17. novembrī visā pasaulē tiek atzīmēta Priekšlaicīgi dzimušo bērnu diena, lai pievērstu sabiedrības uzmanību šo bērnu esamībai, viņu grūtajam dzīves sākumam, iespējām atbalstīt un palīdzēt.
Ar mērķi atbalstīt priekšlaikus dzimušus mazuļus un viņu vecākus Latvijā, “Pampers” sadarbībā ar Bērnu klīniskā universitātes slimnīcu (BKUS) un veikalu tīklu “Maxima” aicina ikvienu līdz 13. novembrim iesaistīties labdarības akcijā, kuras mērķis ir ziedot Latvijas slimnīcām īpašas, priekšlaicīgi dzimušiem mazuļiem piemērotas autiņbiksītes.
Labdarības kampaņas ietvaros top arī pieredzes stāstu sērija ar mērķi sniegt cerību un iedrošinājumu citiem vecākiem, kuri arī sastapušies ar pāragru bērniņa piedzimšanu. Plašāka informācija par akciju lasāma Latvijas vecāku portālā “Mammamuntetiem.lv”, rubrikā “Mazuļi, kuri steidzas”.
