Preču ražotājs – lielais nezināmais? Kā atšifrēt kodu noslēpumus 2
Mani interesē dažādu preču un produktu izcelsme. Piemēram, dažkārt uz iepakojuma rakstīts, ka cukurs “Virtuosso” ražots ES pēc īpaša “RIMI” pasūtījuma. Pēc svītrkoda gribēju noskaidrot valsti un internetā lasīju, ka svītrkoda cipari 475 atbilst Latvijai, bet pie mums taču nav cukura rūpnīcas! Gribu zināt, kur preci ražo, nevis iepako. INĀRA VALMIERĀ
Pētām svītrkodu
Mazumtirdzniecībā preces tiek marķētas ar starptautiskās GS1 sistēmas svītrkodiem, ko veido 13 cipari. Pirmie trīs no tiem norāda valsti, kur uzņēmums reģistrējies. Bet vai šie cipari jeb prefikss patērētājam sniedz informāciju par produkta izcelsmes zemi? Biedrības “GS1 Latvija” valdes priekšsēdētāja Liene Šauriņa noraida šādu secinājumu. – Pasaulē GS1 sistēmā ir 112 nacionālo biedru organizāciju. Uzņēmums var kļūt par jebkuras valsts organizācijas biedru. Tā arī ir, piemēram, Igaunijas uzņēmums ir reģistrējies Latvijā, un otrādi – Latvijas uzņēmums to izdarījis Igaunijā. Līdz ar to svītrkods nenorāda, kur produkts ražots. Lai noteiktu preces izcelsmi, process ir sarežģīts.
Igaunijai prefikss ir 474, Latvijai – 475, Lietuvai – 477. Diemžēl pēc svītrkoda patērētājs neko būtisku par produktu uzzināt nevar, pēc valsts prefiksa tie ir tikai numuri pēc kārtas, un šie cipari vairāk paredzēti preču ražotājiem, piegādātājiem un tirgotājiem, lai atvieglotu datu apstrādi.
Aprobežojas ar vispārīgu informāciju
Kā skaidro Valsts ieņēmumu dienesta Stratēģiskās vadības lietu un sabiedrisko attiecību pārvaldes Sabiedrisko attiecību daļas galvenā speciāliste Kristīne Augstkalne-Jaunbērziņa, norma, kas noteica, ka pārdevējam ir pienākums iepazīstināt patērētāju ar informāciju par ražotāju (tā atrašanās vietu un nosaukumu), 2014. gadā tika izslēgta no Patērētāju tiesību aizsardzības likuma. Līdz ar to preces izcelsmes valsts kļuvusi par lielo nezināmo, aprobežojoties ar vispārīgu informāciju.
Pētot dažādus likumus, protams, var atrast, kā valsts un Eiropas mērogā mēģina nodrošināt, lai brīvā tirdzniecība un augsti attīstītā preču loģistika nekaitētu patērētājam. Kā atzina Kristīne Augstkalne-Jaunbērziņa, Preču un pakalpojumu drošuma likuma 8. panta pirmā daļa uzliek ražotājam pienākumu sniegt patiesu un pilnīgu informāciju par preci, lai būtu iespējams novērtēt riskus. Savukārt saskaņā ar 8. panta piekto daļu izplatītājam, kas savas saimnieciskās darbības ietvaros pārdod, piegādā vai citādi izplata preci, jārīkojas ar pienācīgu rūpību, lai sekmētu preču atbilstību vispārīgajām drošuma prasībām.
Izplatītājs nedrīkst pārdot, piegādāt vai citādi izplatīt preces, kas neatbilst drošuma prasībām, kā arī preces, par kuru drošumu viņam nav pietiekamas informācijas. Izplatītājam ir pienākums savas darbības ietvaros piedalīties preču drošuma pasākumu veikšanā, saglabājot un nodrošinot nepieciešamo dokumentāciju preču izcelsmes izsekošanai. Taču šī informācijas aprite vairāk notiek starp kontroles institūcijām un arī tikai tad, ja rodas šaubas par obligāto nekaitīguma prasību izpildi.
Samazinās izvēles brīvība
Piemēram, patērētājs, pērkot kompotu, paliek neziņā, kāda ir izmantoto augļu izcelsmes vieta. Varbūt tie auguši valstī, kur ir augsts gaisa un notekūdeņu piesārņojums, un informēts cilvēks neizvēlētos šādu preci (lai gan, protams, minimālām nekaitīguma normām atbilstot teju viss, kas atrodas mūsu veikalu plauktos). Secinājums – sava daļa izvēles brīvības patērētājam tiek atņemta.
