“Precos ar svešinieku!” jeb stāsts par Latvijas sabiedrību. Saruna ar šova eksperti psihoterapeiti Ināru Vārpu 2
Aizraujošajam TV3 sociālajam eksperimentam “Precos ar svešinieku” bija atsaukušies pāri par 800 jaunu cilvēku. Un seši no viņiem, kā varējām vērot televīzijas ekrānā, arī apprecējās. Ja sešu nedēļu kopdzīve izrādīsies veiksmīga, viņi dzīvos ilgi un laimīgi līdz mūža galam, ja ne, būs jāšķiras. Šos trīs pārus rūpīgi izraudzījās četri eksperti. Viņu vidū arī pazīstamā psihoterapeite INĀRA VĀRPA. Vai TV eksperiments var dot garantiju saskanīgai kopdzīvei? Vai tāda vispār Latvijā ir iespējama?
Ja dzīvotu otrreiz un tagad būtu jauna, noteikti pieteiktos šajā eksperimentā. Cik gan daudz laika un enerģijas ietaupītu, cik pārdzīvojumu un asaru aiztaupītu, ja manā vietā saderīgu partneri nolūkotu eksperti. Un tas nekas, ja savu vīru ieraudzītu tikai kāzu dienā, tas taču ir jauki, sajūsmināti stāstu psihoterapeitei Inārai Vārpai. Viņa smaida un saka – gan jā, gan nē. Šāds veids der tiem, kuriem vēlme apprecēties nav untums vai asu izjūtu meklēšana, publicitātes vairošana vai savas vērtības pārbaudīšana. Projekts domāts tiem, kuri ir ļoti motivēti, tātad gatavi uzņemties atbildību par attiecību kopšanu un veidošanu.
Skaidra lieta, ja kāds ir attiecību karalis, projektā “Precos ar svešinieku” viņam nav ko darīt. Bet, ja cilvēks apzinās – attiecības izveidot nesanāk, līdzšinējā pieredze nav bijusi veiksmīga, projektā ir iespēja sadarboties ar ekspertiem. Un, ja jaunie ļaudis viņiem uzticas, pauž savas vēlmes un vajadzības, ir iespējams piemeklēt partneri līdzīgi, kā dara dators dating (iepazīšanās – no angļu val.) portālos. Pēc kāzām, ja nu gadījumā rodas grūtības, kopā ar ekspertiem var mēģināt saprast attiecību negludumus un tos nolīdzināt. Tāds ir tas nodoms, stāsta psihoterapeite.
Bet kam un kāpēc neder šāda iepazīšanās? Ināra Vārpa artistiski tēlo gražīgu meiteni: – Esmu cietusi attiecībās, man nekas nesanāk, esmu sāpināta, sarūgtināta, varbūt nobijusies, bet vienlaikus es gribu būt attiecībās. Es gribu! Un tad es piesakos eksperimentam. Jūs man sameklēsiet, noliksiet priekšā, viss būs gatavs, un es būšu laimīga, jo notiks brīnums. Bet, ja nenotiks, eksperti būs vainīgi, arī partneris būs vainīgs. Es taču esmu tik brīnišķīga, bet viņš liek vilties. Arī eksperti nekur neder, un ejiet visi pupās!
Psihoterapeite skaidro, ka tas ir stāsts par bērnišķību – esmu nenobriedusi personība, kas tic pasakām, ka atnāks princis un sāksies leiputrija. Tie ir mana “bērna” sapņi.
Otrām kārtām tas vēsta par manu infantilitāti, jo neuzņemos atbildību par savas personības problēmu un traumu kopšanu. Pirms turpināt stāstu, lūdzu psihoterapeitei paskaidrot, ko nozīmē termins mans “bērns”? Ārsts psihiatrs Eriks Berns ilgi pētījis cilvēku attiecības un secinājis, ka cilvēka ego piemīt trīs daļas – “bērna”, “pieaugušā”, “vecāku”. Tām jābūt līdzsvarā. “Bērna” daļa ir tā, kas mūs tur pie dzīves – esam priecīgi, jautri, radoši. Kas tic pasakām un brīnumiem, kas neaizliedz sev slidināties pa pirmo ledu, kas var pikoties ziemā un šūpoties Lieldienās, uztaisīt traku frizūru un paziņot – bet es tā gribu! “Bērna” daļa mūsos spēj saglabāt dzīvesprieku un radošumu, savukārt mūsu “pieaugušā” daļa zina, ka tam brīnumam ir jāpalīdz notikt. “Pieaugušais” pieņem lēmumu – slidināties pa ledu, bet arī uzņemas atbildību nenokrist. Un vēl ir “vecāku” daļa (mātišķā vai tēvišķā), kas parūpējas, lai man klātos labi, kas saka – jā vai nē un nosprauž personības robežas. Ja cilvēkā visas trīs daļas ir līdzsvarā – mēs sevi pieskatām, mēs dzīvojam realitātē, bet atļaujam sev arī sapņot. Bet, ja dzīvojam tikai ilūzijās, sagrozītā realitātē, tā ir aizkavētas personības iezīme. Tā, tagad teorija apgūta, turpinām par projektu “Precos ar svešinieku!”. Ināra Vārpa skaidro, ka sevišķi grūti veidot attiecības ir tiem, kuri bērnībā bijuši liecinieki traumējošajām vecāku attiecībām, sānsoļiem, dzeršanai, roku palaišanai utt. Pēc tam, kad ir izauguši un arī paši pāris reizes apdedzinājušies un vīlušies, sāpes sagulst vēl vairāk. Rodas neticība, ka saskanīgas attiecības vispār ir iespējamas. Man ir mana “bērna” aizvainojums un mana “bērna” gaidas.
– Kā mazs bērns gribu, lai mani dara laimīgu. Un vienlaikus baidos un neticu. Sāku cīnīties, un jaunajās attiecībās ierodas vēl arī visi pagātnes mošķi un dēmoni. Pastāv iespēja vēlreiz vilties, kļūt dusmīgam uz visu atlikušo mūžu un nekad vairs attiecības neveidot. Tas atsedz mūsu sabiedrības cilvēku kvalitāti, attiecību kvalitāti. Visiem ir problēmas, tās netiek risinātas, bet gan gaidīti brīnumi. Daudziem partnerattiecības asociējas ar brīnumu lādi. No tās es izcelšu laimi, brīnišķīgus vakarus, lielisku sarunu biedru, dievīgu partneri dejām, izcilu mīlnieku, atjautīgu izklaidētāju, galantu aplidotāju, kurš manas vēlmes nolasīs no lūpām, tādu, par kuru visa pasaule mani apskaudīs. Un pati šajā brīnumu lādē neko neielikšu, tikai gribēšu ņemt ārā, – bērnišķīgumu attiecībās ataino Ināra Vārpa. “Precos ar svešinieku!” tapšanas gaitā viņa nonākusi pie diviem stingriem secinājumiem. Pirmais. Cilvēkiem ir ļoti liela depersonalizācija. Tas nozīmē – par sevi izveidotais paštēls krasi atšķiras no tā, kā pasaule viņus uztver. Dzīvo iluzorā tēlā, bet vienlaikus sevi nepazīst. Tiklīdz sāc viņiem rādīt spoguli, kļūst dusmīgi un apvainojas. Otrs secinājums – ļoti liela daļa dzīvo atrauti no realitātes, kur nav vietas paškritikai un veselīgam situācijas izvērtējumam. Tas raksturīgs maziem bērniem, kuri domā, ka piens rodas pudelēs un ka dāvanas nes Ziemassvētku vecītis, skaidro psihoterapeite. Jā, viegli nav. Var tikai apbrīnot viņas drosmi piedalīties televīzijas eksperimentā.
– Man drosmes nekad nav trūcis, tāpēc esmu daudz ko iemācījusies un uzkrājusi pieredzi. Tas jau nav nekas cits, ko ikdiena daru savā kabinetā. Tie ir tie paši Latvijas cilvēki ar tām pašām problēmām. Man tas nav nekāds pārsteigums. Vienīgā atšķirība – cilvēks, kurš nāk pie psihoterapeita, ir vairāk vai mazāk savas grūtības jau apzinājies. Bet televīzijas projektā satiku ļaudis, kuri savas traumas ne tikai neapzinās, bet savas problēmas arī noliedz. Un noliegums ir ļoti dziļš. Tās ir papildu grūtības, kad jāstāsta, ar ko tās problēmas ir skaidrojamas, no kurienes tās attīstās. Un tas nav stāsts tikai par šo jauno attiecību modeli, bet gan garš stāsts saistībā ar iepriekšējām attiecībām – tēva un mātes. Tās ir tā saucamās pārneses, ko ienes jaunās attiecībās, un brīnies, kāpēc tev sāp, kāpēc tev nesanāk, – atklāj Ināra Vārpa. Projekta dalībniekiem ir iespēja bez maksas izmantot četru speciālistu pieredzi. Vai viņi to dara? Nē, sak, paši tiksim galā. Psihoterapeite domā, ja viņai būtu šāda iespēja, viņa gan ņemtu un ņemtu, noskaidrotu visu, kas var palīdzēt veidot attiecības. Bet tagad speciālistiem gandrīz vai jāpiespiež sevī ieklausīties.
– Pieļauju, ka šis teikums varētu sakaitināt, bet no veseluma – garīgā, mentālā, emocionālā veseluma – viedokļa jebkurš cilvēks var sadzīvot ar jebkuru. Tā ir norma. Ja es esmu psiholoģiski nobriedis, ja es kopju savu garu, ja es pieskatu savu emocionālo pasauli un pieskatu savas robežas un ja es vēlos ar kādu cilvēku sadarboties, es to spēju. Ja esmu vesels, – piebilst psihoterapeite un turpina.
Ja esmu nevesels, problemātiska, traumatiska personība, robežstāvokļa vai vēl ļaunāk – slima personība, tad vai nu:
A. – baidos no attiecībām, B. – izolējos, cīnos, apsūdzu, konfrontējos, pārnesu kādas grūtības no iepriekšējām attiecībām. Tad pastāv divi scenāriji. Pirmais: izveidoju atkarīgas attiecības. Piemēram, esmu bērnišķīga meitenīte, sastopu nobriedušu “papiņu”, un mēs salīpam kopā – tā nu gan ir laime! Bet uz diviem trim gadiem. Problēmas vienalga nāks ārā, taču pa to laiku būs sadzimuši bērni, un viņi būs attiecību ķīlnieki un diemžēl nākotnē šīs problēmas nesēji. Otrs variants – partneru maiņas, sānsoļi, atkarības, dzeršanas, darbaholisms… Tātad vai nu būšu attiecībās, jutīšos tajās slikti un meklēšu sānsoļus, vai padzīvošu ar vienu, šķiršos, padzīvošu ar otru, šķiršos.
Ieminos, ka pirms pusotra gadsimta puisis gadatirgū vai radu godos nolūkoja meitu, bildināja, apprecēja, kopā dzīvoja, strādāja, audzināja bērnus un – nekāda vaina. Kāpēc mūsdienās viss ir tik sarežģīti? Ināra Vārpa atgādina par kādu internetā redzētu komiksu. Divi vecīši mīlīgi sēž, rociņās sadevušies. Mazdēliņš vaicā – kā gan viņi spējuši tik labi mūžu kopā nodzīvot? Mūsu jaunībā saplīsušu lietu laboja, nevis meta ārā, vecais pāris atbildējis.
– Ego kults, kas šobrīd valda – es esmu personība, mans komforts, mana brīvība – pēc definīcijas noliedz attiecību iespēju. Ja katrs nāk ar savu personisko absolūto brīvību un narcismu un uzpūsto ego, attiecībām nav vietas. Tas ir bēdīgi, tas nozīmē tu neizdari ne mazāko piepūli, lai, pirmkārt, uzlabotu savas personības kvalitāti, un, otrkārt, lai rūpētos par kopīgo kvalitāti attiecībās. Šodienas jaunieši ir mūsu sabiedrības produkts un spogulis. Ja esam tendēti kritizēt, katrā cilvēkā un situācijā atradīsim, ko kritizēt. Ja kritizē, tad ar kādu nodomu? Ja palīdzēt kaut ko izgaismot, tad uzreiz arī jāsaka, kādā veidā šo problēmu risināsim un cik ilgs laiks tam būs nepieciešams. Tad tā ir labā griba. Bet, ja kādu kritizē tikai kritizēšanas pēc, tas nekur neved. Tad tā ir konkurence vai savas nevērtības izjūta, negatīvā domāšana vai depresija, – secina Ināra Vārpa. Pārņemu psihoterapeites lomu un jautāju, kā Inārai pašai klājies attiecībās, ja reiz apgūts tik daudz profesionālu zināšanu un gadiem krāta darba pieredze? Daktere smejas: ja tu esi zobārsts, tas nenozīmē, ka tavi zobi būs mūžīgi veseli, arī zobārstiem struto zobi, tie jāplombē. Pēc divdesmit gadu laulības viņa šķīrās no vīra, jo, attiecību krīzei ieilgstot, vīrs atteicies iet pie ģimenes konsultantiem, darīt jebko laulības atveseļošanas labā. Ināra gājusi gan individuālajā, gan grupu terapijā. Bet cik gan ilgi kopsi attiecības par diviem? Vīrs pārmetis: kā tu tagad varēsi strādāt, kā varēsi visai pasaulei skaidrot par attiecībām, kad pašai šķirta laulība? Ināra atbildējusi: tieši tā arī teikšu visai pasaulei – viens nevar par diviem, katram ir jādziedina savas traumas un kopā jākopj attiecības.
– Piedāvājumu veidot attiecības bijis ne mazums. Bet es dzīvoju reālajā Latvijā, es negribu būt maza bērna mamma, negribu būt veca kunga meita, negribu būt turīga vīra piedeva. Gribu partnerību. Vēl jo vairāk – es negribu būt psihoterapeite ārpus kabineta. Nevēlos būt par terapeiti kādam, kurš ar mani mēģinās tapt viedāks vai drošāks, vai vērtīgāks. Vēl es negribu būt drošība vīrietim, kurš pats jūtas nedrošs. Diemžēl tādu Latvijā ir ļoti daudz. Un viņi ir vēlējušies ar mani veidot partnerību, – saka psihoterapeite. Pirms pieciem gadiem viņu bildinājis kāds Austrijas kungs. Iepazinušies, slēpojot kalnos, interesants, turīgs, sportisks, visādā ziņā latviešu sievietes sapnis. Taču pēc kāda laika Inārai radusies atskārta, ka šajās attiecībās viņai atvēlēta droša vieta skaistā zelta būrītī uz dārga grāmatplaukta. Vīrietis nav sapratis viņas atteikumu.
– Man pietiek drosmes dzīvot vienai, jo mana vēlme ir būt veselīgās partnerattiecībās. Neesmu ar mieru dzīvot attiecībās kā ilūzijā (dzīvo kā suns ar kaķi, bet sabiedrībā tēlo laimīgu pāri), atkarīgās attiecībās (viens partneris kā bērns, otrs kā mamma), surogātattiecībās (dzīve ar kādu, kuram ir vēl kādi partneri, attiecības ar precētiem cilvēkiem utt.). Ja kāds ir nobriedis un izaudzis veselīgām partnerattiecībām, laipni lūgts, lai dod ziņu, – nosmejas psihoterapeite.
